Nejauši izvēlēts datums
"Mūs tāli ceļi saveduši kopā," saka Aldis. Un nudien – kad pāris satikās, Jūrate dzīvoja Lietuvā. Abu ceļi krustojās 1983. gada maijā Ignalinā, kur notika esperantistu saiets. "Nebija tā, ka saskatījāmies un iemīlējāmies. Iepazināmies, un katrs aizgājām vienkārši uz savu pusi. Tad redzējāmies atkal citā pasākumā, tad vēl vienā un jau pēc pusgada sākām draudzēties," atceras sieviete. Jāatzīmē, ka esperanto valoda bijusi ne tikai kā iepazīšanās iemesls – dzīves laikā tā labi līdzējusi sarunāties par lietām, kuras nevarēja atklāt bērniem, bet tagad tā abus vieno, dodoties uz dažādām konferencēm. "Tā ir mākslīgi radīta valoda, taču dzīvāka par dzīvu," pārliecināta Jūrate.
Jau pavisam drīz pēc draudzības sākuma viņa pameta Lietuvu, lai dotos uz Alda mājām Latvijā. Rīgā iedzīvoties nenācās grūti, jo galvenais jau esot, lai blakus ir stiprs plecs. Sākotnēji par abu kopīgo valodu izmantota esperanto, laikam ritot, sieva iemācījās runāt latviski, bet vīrs lietuviski. Krievu valodu izmantot sanācis ļoti reti: "Man teica, ka atbraukšu uz Latviju un varēšu te runāt krieviski, taču mums apkārt bija latviska vide, praktiski pa šiem gadiem krievu valodu gandrīz esmu aizmirsusi. Smejos vienmēr: tik "daudz" krievu te ir, ka nav pat ar ko parunāt."
1990. gada oktobrī pāris nolēma, ka būtu laiks abu savienību nostiprināt arī baznīcā. Par zīmīgo datumu pavisam nejauši izvēlēts 1991. gada 20. janvāris, un nu tik varēja sākties lielā gatavošanās. Jūrate pati noadījusi sev un meitām svētku tērpus, bet Aldis ar dzimtsarakstu nodaļā izsniegtajiem taloniem devies uz veikalu pēc uzvalka un kurpēm. Vīrs kautrīgi nosaka, ka sieva izskatījusies ļoti skaista, turklāt viņas pašrocīgi veidotais kostīms karājoties skapī vēl šodien – ja nu noderēs kādai no meitām.
Mīlestība pāri visam
"Kurš to būtu domājis, ka viss tā izvērtīsies," saka Aldis. Pirmie priekšvēstneši tam, ka Rīgā gaidāmi citi laiki, apjausti vien Vecgada svinību laikā: "Svinējām Jauno gadu, un tur bija cilvēki no politiskām aprindām, kas zināja, ka 2. janvārī tiks ieņemts Preses nams. Domājām, ka būs tāds neliels vietēja mēroga apvērsums, bet, ka būs ieroči un ka tas viss pāraugs tādos apmēros, pat nenojautām."
Lai gan tuvojās kāzas, Aldis uzskatīja par pienākumu doties uz barikādēm, lai savas naktis vadītu kopā ar pārējiem aizstāvjiem. "Kā gan es varētu neiet? Tas bija mans pienākums," viņš uzsver. Savukārt sieva piebilst, ka, lai gan toreiz uztraucās, par šo jautājumu neesot bijis vērts diskutēt – tāpat jau būtu aizgājis. Topošais vīrs barikādēs palīdzēja veikt dažādus darbus un atzīst, ka šo laiku atceras ar prieku: "Bija ļoti pacilāta gaisotne. Mājās to nevarēja just, bet uz vietas gan. Nekādas panikas, dega ugunskuri, cilvēki dziedāja, bailes vai satraukums iztrūka. Neviens īsti nezināja, ko tas viss tagad nozīmēs."
Ar barikādēm vien neiztika: 17. janvārī – pirms laulību noslēgšanas baznīcā – Aldis un Jūrate devās uz Viļņu, lai sarakstītos. Īsi pirms tam pilsētā norisinājās lietas, ko šodien atminas ar vārdiem "asiņainā svētdiena", – uzbrukumā Viļņas Televīzijas tornim Padomju armija atklāja uguni uz apkārt esošo pūli un iebrauca tajā ar tankiem. Tā dēļ pirms oficiālas kļūšanas par vīru Aldis vēl paspēja slimnīcā nodot asinis cietušajiem. "Viļņā ielas bija noslēgtas, centrs aiztaisīts, vajadzēja meklēt apkārtceļus, tankus varēja redzēt, un arī sprādzieni vēl bija dzirdami," pāris atminas. Jautāti par to, vai pieļāva domu atcelt kāzas, abi vienbalsīgi attrauc, ka ne, – mīlestība jau šķēršļus nepazīst.
Trīs dienas pēc sarakstīšanās sekoja gredzenu mīšana Svētās Marijas Magdalēnas baznīcā tepat Rīgā. Dievnams atrodas Vecrīgā, tāpēc gan jaunajam pārim, gan viesiem ceļš uz to veda cauri pašam barikāžu epicentram: "Visas ielas bija ciet, gājām kājām caur tuneļiem, apkārtceļiem un pat māju kāpņu telpām, jo nekā citādi nevarēja." Interesanti, ka laulāšanās diena sakrita arī ar viņu bērnu kristībām, kas savukārt tik gludi vis negāja: "Puikam bija krustvecāki, vienai meitai arī, bet otrai krustmāte palika pie Saeimas un tālāk netika – militāristi nepalaida, savu jauno krustbērnu satika vien vakarā."
Pēc ceremonijas mājās klāts galds un paceltas šampanieša glāzes. "Viesi izklīda vakarā, ieslēdzam Panorāmu, bet tur šauj. Labi, ka neviena ceļi nekrustojās ar lodēm," saka Jūrate. Jā, notikumi bija baisi, taču, neskatoties uz to, svētku atmosfēra ģimenē nenoplaka – prieks par jaunlaulāto statusu bija pāri visam.
Arī trešās meitas dzimšana iekrita zīmīgā datumā, proti, tieši Augusta puča laikā. Virs Dzemdību nama riņķoja helikopteri, bet, dodoties mājup, pa ceļam uz Salu tilta "satikti" tanki.
Šodien pāris svin savu 26. kāzu gadadienu, un, kā saka Aldis, viņš ir visai izdevīgā situācijā, jo datumu nekad neļauj aizmirst mediji, kas ziņo par tā laika notikumiem. Pārim ir septiņi bērni un nu jau arī trīs mazbērni. Ikdienā abi strādā par matemātikas skolotājiem – katrs savā Rīgas galā, bet vakarus lēnā garā pavada mājās. Abi teic, ka ir lieli pretpoli un tāpēc pievilkušies, taču vienojošais faktors, proti, esperanto valoda, joprojām ir dzīvs un ļauj izkrāsot ikdienu, dodoties satikt sev līdzīgos ne vien Latvijā, bet arī citviet pasaulē.