Atrast cilvēku, kurš sūdzas par aizdomīgu dzīvokli kaimiņos, pie kura vēdlodziņa visos diennakts laikos klauvējas sociāli nelabvēlīgi elementi, nav pārāk grūti. Turklāt, kaut tradicionāli točkas saistījušās tieši ar pagrīdes alkohola tirdzniecību, pēdējos gados arvien biežāk nākas dzirdēt arī par iespējām iegādāties kreisu dīzeļdegvielu vai lētas baltkrievu cigaretes - 0,8 līdz lats par paciņu.
Protams, gadiem ejot, problēmas nelegālo akcīzes preču jomā ir mainījušās. Jānis Ādamsons, kurš Iekšlietu ministriju (IeM) vadīja deviņdesmito gadu vidū, tagad apgalvo - tolaik točkas bija viena no pēdējām problēmām, par ko satraukties. «Bija rekets, organizētā noziedzība, ko arī veiksmīgi apkarojām. Prieks, ka esam tagad sākuši par to runāt, tātad daudzas ļoti nopietnas problēmas jau ir pārvarētas,» viņš saka.
Savukārt Aldis Lieljuksis, kurš pie VP stūres sabijis divreiz, norāda, ka deviņdesmitajos gados nelegālie darboņi drīzāk mēģinājuši savu preci «iefiltrēt» veikalos, viltojot dažādu legālu alkohola veidu etiķetes. «Varēja sanākt, ka aizej uz veikalu, nopērc it kā «krutu dziru», bet beigās izrādās, tā pati krutka vien ir,» viņš atcerējās. Tas gan ar laiku esot novērsts, pilnveidojot alkohola marķējumu un korķīšus.
Māris Gulbis, kurš, būdams ministrs, «točku lietām» pievērsās ļoti aktīvi un neaizmirsa arī sabiedriskās attiecības, piemēram, personīgi devās reidos, uzskata - cīņa ar točkām atkarīga no tā, vai to par prioritāti nosaka IeM vadība. «Lai arī par mani smīkņāja, tas arī ir būtiskākais - tai jābūt ministra vai policijas vadības prioritātei, un jāpievērš tam arī sabiedrības uzmanība. Manā laikā arī tika aizvērtas aptuveni 150 nopietnas točkas,» viņš tagad apgalvo Dienai.
Eksministrs gan arī pasūdzas - policisti paši nelabprāt cīnoties ar točkām. «Aizbrauc reidā, aizslēdz, bet pēc divām nedēļām ažiotāža norimusi, atkal točka vaļā - nekā savādāk kā ar pazīšanos vai ieinteresētību to nevaru izskaidrot,» viņš sūrojas.
Arī Mareks Segliņš, kurš IeM vadījis pat divreiz, saka: «Esmu novērojis, ka maniem paziņām kaimiņos ir točkas, kuras strādāja pirms desmit gadiem un strādā joprojām. Tas man liek izvirzīt divas hipotēzes - vai nu iecirkņa policists ir slinks vai vieglprātīgs un uzskata, ka neko tur tāpat nevar izdarīt, tāpēc nemaz nemēģina. Vai arī ir kāda konkrēta ieinteresētība, kas liedz cīnīties ar šo lietu.»
Savukārt Juris Rekšņa, kura darbs VP galvgalī daļēji sakrita ar M. Gulbja un M. Segliņa laiku valdībā, par ministru teorijām pasmīkņā. «Neizslēdzu, ka var būt atsevišķi gadījumi, bet tas, ka policija piesegtu točkas masveidā, ir absolūtas muļķības. Stereotips rodas, jo tā cīņa ir bezgalīga kā Melnajam bruņiniekam ar Lāčplēsi. Te strādā mūžīgais likums - ir pieprasījums, ir piedāvājums. Vienu točku likvidē, pēc nedēļas blakus jauna «sēne» izaug, jo tautas iemītā taka nekad neaizaug,» viņš ironizē.
J. Rekšņa norāda, ka točku biznesam atkopties palīdzējis arī alkohola tirgošanas aizliegums naktī, kas spēkā stājās 2002. gadā, jo pirms tam tas esot gandrīz vai iznīcis dabiskā nāvē. Turklāt arī nelegālie tirgoņi nekādi muļķīši neesot un no policistiem slēpties māk. «Viens konspirācijas piemērs - savulaik uz Centrāltirgu braucām pat desmitreiz dienā, bet darbs neiet. Tad pamanījām - kā policisti klāt, ielu muzikants sāk spēlēt konkrētu dziesmu tā, ka pa visu tirgu var dzirdēt. Tad tie puisieši arī saprot, ka policija klāt, jāpako mantiņas.»
Visskaļāk par nelegālā alkohola problemātiku tika runāts 2006. gada nogalē, kad sabiedrību bija satricinājusi Preiļu traģēdija - tur, lietojot neskaidras izcelsmes alkoholu, saindējās un nomira vairāki desmiti cilvēku. «Līdz tam ar līdzekļiem, kādi bija policijas rīcībā, nepietika. Varēji kūkot pie tās točkas kaut vai diennakti, bet iekšā iet vai kratīšanu veikt nekādi. Uz Preiļu lietas fona policijai rokas atraisījās, un tādēļ arī izdevās diezgan pamatīgi apžmiegt to galu,» tagad skaidro A. Lieljuksis.
Viņš norāda, ka točkām liesi bijuši arī sekojošie treknie gadi - jo labāk pārtikusi sabiedrība, jo mazāka motivācija iet pirkt lētu, nelegālu alkoholu. «Viens labs rādītājs ir Latvijas balzama ražošanas apjomi - ja tam ražošana iet uz augšu, tas teju automātiski nozīmē, ka nelegālā prece tiek aizstāta ar legālo, un tajā laikā tā arī bija. Točkas pašas bankrotēja,» apgalvo A. Lieljuksis.
Valdis Voins, kurš pie VP vadītāja amata tika pašā krīzes pilnbriedā, tomēr saka, ka ekonomikas svārstības īpaši šo biznesu neietekmējot: «Ja runājam par pašu alkoholu, kas tiek tirgots, tas ir zemas kvalitātes un attiecīgi cenas produkts, tur ir sava klientūra, kas to pērk vienmēr. Ir pieprasījums, būs piedāvājums.»
Kāda ir situācija šobrīd? V. Voins atzīst, ka nesenās krīzes laikā izvērsusies tieši cigarešu puslegālā vešana pār austrumu robežu akcīzes preču cenu atšķirību dēļ. Šāda atšķirība pastāv joprojām, un A. Lieljuksis norāda - kamēr tā būs, arī točkas būs: «Jo lielāka cenu starpība starp valstīm, jo kontrabandas preču, kuras nonāk točkās, jautājums ir aktuālāks. Tā gan nav policijas, bet muitas lieta. Savukārt otra problēma - policijas resurss šobrīd ir noplicināts, vienkārši nav resursu cīņai.»
V. Voins savukārt piebilst, ka točkas pārdevējs bieži ir tikai algots darbinieks. Pirmoreiz viņu pieķerot, var sodīt tikai administratīvi, bet, nākamreiz braucot reidā, viņš tur atrodams vairs nav, jo īstais saimnieks viņu ir nomainījis - tas, nevis kāda mītiska «pazīšanās», esot viens no iemesliem, kādēļ bieži vien točkas darbu atsāk jau neilgi pēc policistu paviesošanās. Pašreizējā IeM vadība grib likuma izmaiņas, kas uzliktu atbildību par točku turēšanu nevis tikai pie rokas pieķertajiem to darbiniekiem, bet arī nekustamā īpašuma, kuru teritorijā tās atrodas, saimniekiem. Loģika ir vienkārša - ja nama īpašniekam draudēs atbildība par nelegālo rūpalu, viņš pats būs ieinteresēts to izsvēpēt.
Visu Aigara Lazdiņa rakstu lasiet ceturtdienas laikrakstā Diena.