Mums, kam pēdējo 30 gadu garumā bija iespēja tikties, sarunāties ar profesoru par daudzām lietām, īpaši par jaunajām grāmatām, liekas, ka viņa dzīves spēks, nenogurstošas enerģijas avots bija vēlme būt, būt par spīti vairākiem, mainīgiem, bieži nelabvēlīgiem apstākļiem. Gribas teikt, ka Josifam Šteimanam bija aizraušanās, kas bija arī viņa liktenis: gūt jo plašākas un dziļākas zināšanas un dalīties tajās ar citiem. Tieši tāpēc profesors nevarēja iedomāties savu dzīvi bez darba, bez saskarsmes ar studentiem, bez grāmatu par Latvijas vēsturi un ebreju tautas vēsturi rakstīšanas. Šīs grāmatas jau kļuvušas par XX gs. otrās puses – XXI gs. sākuma Latvijas vēstures un kultūras faktu.
Nerimstoši intelektuālie meklējumi, iekšēja atvērtība, gatavība un spēja mainīties un akceptēt jauno bagātināja profesora J. Šteimana dzīvi un padarīja viņu pašu par laika plūsmas iemiesojumu. Viņam nācās piedzīvot dažādu vēstures laikmetu maiņu.
Josifs Šteimans dzimis un mācījies Pirmajā Latvijas republikā, kara gados (1941–1942) 201. latviešu strēlnieku divīzijas sastāvā piedalījies cīņās pret vācu karaspēku, Latvijas Padomju Sociālistiskās republikas pastāvēšanas laikā ieguvis augstāko izglītību Rīgā un Maskavā, 1955. gadā pabeidzot Maskavas Universitātes aspirantūru un aizstāvot vēstures zinātņu kandidāta disertāciju par Latvijas Komunistiskās partijas darbību legālajās organizācijās (1924–1928). Pēc 10 gadiem tika aizstāvēta arī doktora disertācija. 1967. gadā Josifs Šteimans kļuva par vienīgo tajā laikā vēstures doktoru un profesoru Latvijas, Lietuvas un Igaunijas augstskolās. Tāpēc ir saprotams, ka tieši viņš ir bijis vairāku disertāciju zinātniskais vadītājs, oficiālais recenzents un oponents daudzu disertāciju aizstāvēšanā Rīgā, Viļņā un Maskavā. 1996. gadā jau jaunajos vēsturiskajos apstākļos – Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas laikā – Rīgā Josifs Šteimans aizstāvēja savu otro doktora disertāciju. Kā savu vēstures doktora darbu viņš piedāvāja triju monogrāfiju kopsavilkumu: par ebreju tautas vēsturi vispār, par Latvijas ebreju vēsturi un par ebreju dzīvi Daugavpilī.
Kopš 1947./48. m.g. un līdz savai pēdējai dienai J. Šteimana darba gaitas bija saistītas ar Daugavpils Universitāti. Laikā no 1947. gada līdz 1955. gadam J. Šteimans bija Daugavpils Valsts skolotāju, vēlāk Daugavpils Pedagoģiskā institūta (DPI) Sabiedrisko zinātņu katedras vecākais pasniedzējs, docents (1956–1966), profesors (1967–1990), Vēstures katedras profesors (1991– 1999). Būdams apveltīts ar lielām organizatoriskām spējām, J. Šteimans 18 gadus vadīja PSKP vēstures un zinātniskā komunisma katedru. Pasniegdams konjuktūras, bet tajā laikā absolūti nepieciešamo priekšmetu zinātnisko komunismu, profesors J. Šteimans pratis vienmēr atrast racionālo graudu, vielu pārdomām.
Intensīvs, auglīgs un sociāli radošs darbs nepalika nepamanīts gan pilsētā, gan valstī: 2005. gada 17. jūnijā J. Šteimans tika godināts kā viens no 30 Goda daugavpiliešiem, turklāt 2007. gada 28. maijā Valsts emeritēto zinātnieku padome, novērtējot J. Šteimana izcilo devumu Latvijas un pasaules vēstures izpētē, ievēlēja viņu par Valsts emeritēto zinātnieku. Daudzām studentu paaudzēm, kuras mācīja profesors J. Šteimans, viņš paliks atmiņā kā cilvēks ar vitālu skatienu, ar smalku humora izjūtu, domājošs un spējīgs augstu vērtēt cita cilvēka domas, vienmēr gatavs atbalstīt un palīdzēt, ieinteresēts saskarsmē, pirmām kārtām, ar studentiem. Viņa dzīves jēga bija darbs auditorijā un grāmatu rakstīšana.