Laika ziņas
Šodien
Skaidrs

Nav ne laimīgo, ne nelaimīgo zemju

Inesei Elizabetei Johansenai patīk iedvesmot un motivēt. "Nav nedz laimīgo, nedz nelaimīgo zemju – viss ir relatīvs un subjektīvs. Atkarīgs no cilvēka, no laika, vietas un daudzu faktoru kombinācijas," uzskata Inese. No Norvēģijas, kur pavadījusi septiņus gadus, Latvijā viņa atgriezusies pērn martā. Pa šo laiku nomainījusi profesiju – pašlaik Inese ir sertificēts holistiskais koučs un strādā pie savas prakses un koučinga biznesa izveides.

Pasaule vaļā!

Holistiskais koučs ir dzīves transformācijas treneris, kurš palīdz cilvēkam mobilizēt viņa potenciālu, veicināt izaugsmi, mērķu sasniegšanu, uzlabot dzīves kvalitāti. Papildus Inese Elizabete Johansena turpina izglītoties, lai iegūtu vēl arī citus sertifikātus un jau ir ceļā uz stresa menedžmenta kouča sertifikātu. Vēl viņa apsver iespēju izveidot NVO un paralēli organizēt pasākumus sabiedrības izglītošanai un emocionālās inteliģences attīstībai dažādos jautājumos, piesaistot ekspertus un speciālistus. Tur plāno runāt par lietām, par kurām maz informācijas, kā, piemēram, ar veselību saistītiem jautājumiem, mācīšanās traucējumiem bērniem, par iecietību pret dažādo, sevis un citu pieņemšanu.

Ineses iepriekšējā darba pieredze saistās ar biznesu. Viņa ir ventspilniece, pēc studijām Biznesa augstskolā Turībā, kur ieguva bakalaura grādu tūrisma un viesmīlības specialitātē, sāka strādāt tūrisma aģentūrā, marketinga jomā. Viņai bija iespēja strādāt 2006. gada Pasaules Čempionāta hokejā rīkošanas Izpilddirekcijā Latvijā kā projektu vadītājai viesu izmitināšanas jautājumos. Tā arī aizsākušies pirmie ārvalstu ceļojumi un pirmais – tieši uz Londonu 2005. gadā. "Tad man arī pavērās priekšskars uz pasauli un – viss! Pirmais lidojums. Tūrisma izstāde Londonā. Tik spilgti iespaidi! Pirmoreiz aizgāju uz latino bāru... Viss – es iemīlējos pasaules daudzveidībā, tā bija naiva mīlestība ar rozā brillēm," tagad smej Inese. Taču tolaik viņa gribējusi izbaudīt pasaules plašuma iespējas, kultūru daudzveidību, izzināt pasauli. Pēc hokeja čempionāta, atgriežoties pie ofisa darbiem, sapratusi – nu tam ir īstais laiks: "Izlēmu - nav ko zaudēt! Aizgāju prom no darba, sakravāju koferi un vienkārši uz dullo aizbraucu uz Londonu." Otrreiz esot Lielbritānijā, abas ar draudzeni apceļojušas valsti no Edinburgas līdz Torkī – ceļojušas ar vilcienu. Tas bijis varens piedzīvojums. Inese atradusi dzīvesvietu, darbu konferenču organizēšanas jomā, pēc tam strādājusi kā pārdošanas menedžere un kopumā Lielbritānijā nodzīvojusi pusgadu. Gribējusi arī sutdēt, bet tas bija dārgi un sarežģīti.

"Savukārt Latvijā pa to laiku ļaudis dzīvi vadīja tā saucamajos treknajos gados. Bizness te gāja uz urrā. Man tēvam jau tad Ventspilī piederēja celtniecības uzņēmums. Patiesībā mana ģimene bija neapmierināta, ka uzdrīkstējos tā ņemt un aizbraukt. Tēvs mani visu laiku vilināja atpakaļ un kādā brīdī viņa piedāvājums ņemt līdzdalību uzņēmumā kā komercdirektorei ar pilnas slodzes darbu, labu atalgojumu un 24% līdzīpašnieces tiesībām beidzot nostrādāja. Turklāt drīkstēju arī studēt, ko vēlos. Tajā laikā viens no maniem sapņiem bija arī strādāt interjera dizaina jomā. Nu ja jau es atkal varu sākt visu no sākuma – kāpēc gan nepamēģināt? Tolaik valdīja tādas noskaņas, ka Latvijā viss ir iespējams," stāsta Inese Elizabete Johansena.
 

Kapacināte un bezbailība

Atgriežoties no Londonas, Inese strādāja tēva uzņēmumā un kursos apguva interjera dizaina iemaņas, bet lielāko daļu – pašmācības ceļā. Tā bijusi visai traka avantūra. Papildus izglītojusies, kā iegūt finanšu institūcijas Altum atbalstu, pietekties ES grantam. Paralēli iestājusies biznesa, mākslas un tehnoloģiju augstskolā Riseba, maģistratūrā studējusi uzņēmējdarbības vadību. “Pašlaik, atskatoties uz to laiku, pati sevi apbrīnoju par savu kapaciāti un bezbailību,” smej Inese. Pēc gada viņa nodibinājusi savu interjera dizaina uzņēmumu, saņēmusi arī finašu atbalstu. "Viss bija ļoti labi, klienti nāca. Bet tad sākās finanšu krīze un sapnis aizgāja pa burbuli, tas bija liels šoks. Viss apstājās, bet kredīts jāmaksā un arī citu darbu atrast nevarēja," atzīst Inese.

Taču tolaik kādās kāzās viņa jau bija satikusi savu nākamo vīru – norvēģi, pēc profesijas pavāru. Tā bijusi mīlestība no pirmā acu skatiena. “Ātri sapratām, ka esam radniecīgas dvēseles. Viss bija skaidrs. Pēc trim mēnešiem mīļotais pārcēlās uz Latviju, jo es jau otrajā randiņā atzinos, ka prom no Latvijas vairs nebraukšu. Gribu ģimeni, savu biznesu esmu jau uzsākusi. Man atbildēja: tevis dēļ esmu gatavs pārcelties,” atceras Inese. Latvija šā vīrieša dzīvē un karjerā spēlējusi nozīmīgu lomu – šeit viņš gan atradis sievu, gan sācis strādāt kāda liela Norvēģijas uzņēmuma meitas uzņēmumā. Taču 2009. gada nogalē nolēmis doties Norvēģijas obligātajā militārajā dienestā. "Izlēmu viņam ļaut to darīt. Sapratu, ka nedrīkstu mīļoto cilvēku novērst no tā, ka viņam ir svarīgi. Tas bija gadu ilgs pārbaudīums mūsu attiecībām, es viņu sagaidīju un tad arī apprecējamies. Neilgi pēc tam piedzima dēliņš Teodors. Un tad vīrs mūsu kāzu pirmajā gadadienā restorānā paziņoja, ka vēlas iet dienēt profesionālajā armijā ar bāzes vietu Ziemeļnorvēģijā. Dēlam bija pusotrs mēnesis. Tad gan teicu: piedod, bet nē. Es apprecēju pavāru, ne karavīru. Mēs atradām kompromisu – teicu, ka es savu vīru atbalstīšu, bet lai izvēlas citu, ko darīt. Tā nonācām pie viņa intereses par IT tehnoloģijām. Latvijā toreiz palīdzēju viņam atrast darbu šajā jomā, mēs pārcēlāmies uz Rīgu. Šķita, viss iet uz priekšu, viss attīstās, tomēr vīrs paziņoja, ka Latvijā nejūtas labi, šī nav tā valsts, kurā viņš redz savu nākotni. Viņš bija izlēmis atgriezties Norvēģijā. Tad savukārt man bija kārtējā izvēle – braukt līdzi, vai nē."

Krīze tolaik bija pārvarēta, Inese bija lepna, ka arī viņas jaundibinātais uzņēmums krīzi pārcieta, izdzīvojot, un sāka rasties jauni projekti Rīgā. Izvēle bijusi smaga – vīrs, ģimene vai palikt pie sava biznesa savā valstī. "Ilgi par to domāju un sapratu, ka pārcelšos vīram līdzi uz Norvēģiju. Viņš taču manis dēļ savulaik pārcēlās uz Latviju... Tiesa, viņam tolaik bija mazāk, ko zaudēt. Man ģimene ir viena no svarīgākajām vērtībām dzīvē, uzskatu, ka ģimenes dēļ ir vērts mēģināt visu. Un, kad viss ir izmēģināts un nesanāk, tikai tad atteikties," tā tolaik uzskatīja Inese, godīgi atzīstot, ka ar patreizējo dzīves pieredzi tādu izvēli nedarītu. Tomēr savu pieredzi nenožēlo: "Es nebūtu nonākusi tur, kur esmu šobrīd – esmu atradusi savu dzīves misiju – vismaz pašlaik tā man šķiet."


Pavāru vai miljonāru?

Oslo pavadītie septiņi gadi patiesi bijis liels pārbaudījums, galvenokārt, meklējot ofisa darbu savā specialitātē, taču ne interjera dizaina jomā, kur Norvēģijā valda cita kultūra. "Uzreiz pateicu, ka neiešu strādāt ne fermā, ne fabrikā, tik zemu neesmu gatava nolaisties. Man tomēr ir maģistra grāds. Sākums bija emocionāli ļoti grūts – no biznesa sievietes kļuvu par mājsaimnieci, turklāt es nepratu gatavot ēst – es taču apprecēju pavāru!" sirsnīgi nosmej Inese un piebilst: "Tagad es varbūt teiktu – es taču varu apprecēt miljonāru, kurš noalgos pavāru... Protams, es iemācījos gatavot ēst. Deviņu mēnešu laikā intensīvajos kursos apguvu norvēģu valodu. Taču jebkuri kursi man bija jāizcīna, pārnesta nozīmē – teju sitot dūri uz galda. Vīrs šajā ziņā nepalīdzēja – Norvēģija taču esot lieliska valsts, kura visu tev piedāvās... Bet tā nav. Ļoti daudzi norvēģi dzīvo līdzīgās ilūzijās, jo paši nesaskaras ar šādām problēmām. Norvēģu valodas kursos iepazinos ar citiem iebraucējiem un viens otru iedvesmojām, dalījāmies ar informāciju un pieredzi, ko un kā darīt."

Katram pašam jātiek galā ar savām problēmām – ar šādu attieksmi Inese saskārusies gan savā ģimenē, gan institūcijās, kad meklējusi darba iespējas. Vīrs tikmēr strādājis IT jomā, bet Inese jutusies neapmierināta gan ar ģimenes finansiālo situāciju – jo mēneša beigās naudas vairs nepietika un viņai bija jālūdz finansiāla palīdzība savai gimenei Latvijā, gan ar to, ka nevar sevi profesionāli realizēt un izmantot savus resursus: "Mani nenovērtē un man netiek dota iespēja sevi pierādīt. Mani pat neaicina uz darba interviju, redzot, ka ir Latvijas izglītība un darba pieredze. Norvēģijā ir tādi kā sociālie un nodarbinātības konsultanti, pie kuriem gāju pēc padoma. Nekad neaizmirsīšu viena šāda speciālista ieteikumu: "Varbūt sarīko ballīti, uzaicini kaimiņus un varbūt tev izdosies nodibināt kontaktus un tādā veidā atrast darbu." Šī attieksme mani ļoti sarūgtināja. Mēs pārdevām mašīnu, lai es varētu samaksāt par kursiem, bet tā nauda beidzās. Kad vīramātei pateicu, ka braukšu uz Latviju, jo Norvēģijā nevaru atrast darbu, viņa bija šokā, jo nebija informēta par mūsu finansiālo situāciju. Viņa palīdzēja. Es varēju pabeigt valodas kursus, iegūt sertifikātu. Gāju pie cita konsultanta, teicu, ka nesēdēšu mājās, rokas klēpī salikusi. Vai tiešām jālūdzas uz ceļiem, lai man dod darbu un piedāvā nākamos kursus? Tā bija cīņa."

Un tas bija laulības šķiršanas sākums. Tagad Inese teic: "No pieauguša, nobrieduša cilvēka skatupunkta raugoties – tāda pirmā acu skatiena mīlestība ir ilūzija. Pirmos divus laulību gadus mēs daudz laika pavadījām katrs savā valstī un nevarējām īsti viens otru iepazīt. Pēc tam četrus gadus abi strādājām pie tā, lai izglābtu un saglabātu gimeni, bet diemžēl nonācām pie tā, ka tomēr augam katrs savā virzienā." Inese beidzot dabūja darbu, sāka sevi izpaust, attīstījās jaunas intereses un paziņu loks, rodot iespējas aktīvai sociālajai dzīvei: "Man radās ambīcijas, mērķi un sapratu, ka gribu dzīvot labāk, gribu dejot, apmeklēt koncertus, jo beidzot varēju to atļauties. Vīram bija labi, kā ir. Esmu sieviete, man bija vajadzīga arī vīra uzmanība. Tagad saprotu, ka ir runa par dažādām mīlestības valodām. Mums bija rutīna un menedžments, romantikas nebija vispār. Tā nonācām pie secinājuma, ka cieņas dēļ vienam pret otru ir jāšķiras – ja neesam viens otram piemēroti, tas nozīmē, ka kaut kur ir cilvēks, kas mums katram būs labāk piemērots. Mums nav tiesību viens otram neļaut atrast savu laimi."

Tiesa, pēc šķiršanās abi iekrituši depresijā un Inesei uz tās pamata attīstījušās nopietnas autoimūnās saslimšanas, kas jauno sievieti "nolikušas gultā”"un speciālisti prognozējuši pat invaliditāti. Kā saka Inese – sāpēja viss, kauli, muskuļi, āda un dvēsele, un neviens ārsts nespēja palīdzēt. Inese nomocījusies gadu, kamēr nokļuvusi sanatorijā Kanāriju salās un tur atguvusies. Pati arī pievērsusies informācijas meklēšanai, ko viņa var mainīt savā dzīvesveidā, lai atvieglotu apspiestās emocijas un tā, studējot onlainā, izmācījusies par kouču. Turklāt, pēc Norvēģijas likumiem, Latvijā viņa nevarēja atgriezties ar bērnu, lai gan Teodors ir dzimis Latvijā. Atgriezties var tad, ja šķirtais dzīvesbiedrs dod rakstisku atļauju. Tādu Inese ieguvusi tikai pēc vairākiem gadiem kopš šķiršanās.

Tagad Ineses Elizabetes Johansenas dzīve ir pilnībā mainījusies – uz labu. Koučingā ir savijusies gan pašas pieredze, kā var izmanīt dzīvi, veselības stāvokli un dzīvesveidu no daudzām perspektīvām, gan nopietnas dažādu prakšu studijas. Inese ir pievienojusies Ventspils Biznesa inkubatoram, kur aktīvi mācās, kā uzsākt savu uzņēmējdarbību. Viņa iedrošina arī citus nebaidīties kaut ko nezināt, bet sākt darīt un visu nepieciešamo iegūt jau procesā – darot. Savukārt pati aktīvi testē divus sava pakalpojuma tirgus – Latvijas un ārvalstu. "Es gribu veicināt pozitīvas pārmaiņas gan Latvijā, gan sabiedrībā un arī reemigrācijas jautājumos iedrošināt cilvēkus: var azbraukt un var arī atgriezties. Un nevajag to visu uztvert radikāli. Viss dzīvē plūst un mainās, viss ir pieredze. Kā Latvijā ir savas iespējas un izaicinājumi, tāpat tie ir ārzemēs," uzskata Inese.


Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta Atgriežoties mājās saturu atbild SIA Izdevniecība Dienas Mediji.

Top komentāri

einars
e
Holistiskais koučs?! Palīgā! Drīz būs jāizdod latviešu- jaunlatviešu valodas vārdnīca.
Płūtmane Ilze
P
Laiž vińa te kaut kādu škidro ,neko nevar saprast.
ko lai saka
k
Bez apvainošanās, norunājuši. Varbūt prāta un visa cita stāsta varonei pietiek, nav mana daļa. Bet!!! Uzdrīkstēties apgalvot, ka ar ''Turības'' tūrisma baura cedeli spēj norādīt ļaudīm īsto dzīves ceļu ir SVIESTS. Varbūt Dalailama un pāvests ir vienīgie ar attiecīgu kvalifikāciju, citus tā kā nezinu.
Skatīt visus komentārus

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Politika

Vairāk Politika


Rīgā

Vairāk Rīgā


Novados

Vairāk Novados


Kriminālziņas

Vairāk Kriminālziņas