Ir 1985. gada 9. jūlijs. Padomju preses aģentūra TASS izziņojusi 20 uzbrukumus gaidāmajam baltiešu miera braucienam gar Kurzemes un Igaunijas krastiem, dēvējot to par “pirātu kuģi”. Vairāki trimdas organizāciju vadītāji bažīgi raugās uz varbūtību, ka atkārtosies 1983. gada Korejas lidmašīnas notriekšanas scenārijs, kur bojā gāja 260 pasažieri. 10. jūlijā Klusajā okeānā pēkšņi tiek nogremdēts Greenpeace vides aktīvistu kuģis Rainbow Warrior. Arī Stokholmā “Brīvības un miera kuģa” birojs un pats kuģis piedzīvo bumbu draudus. Intriga saistībā ar trimdas baltiešu braucienu saasinās.
28. jūlijā Maskavā pulcējās 26 tūkstoši jaunieši padomju sponsorētajā Pasaules jaunatnes festivālā par mieru un pret imperiālismu. Tā vietā, lai atspoguļotu Maskavas pasākumu, toreiz vadošais starptautiskais laikraksts International Herald Tribune pirmajā lappusē priekšroku deva 320 baltiešu gājienam pa Helsinku ielām, atzīmējot 45 okupācijas gadus.[1] Skandināvijas un Somijas laikrakstos, TV un radio ikdienas parādījās vairāki raksti un sižeti par Baltijas valstīm.
Vistumšākajā post-Brežņeva laikā, 55 žurnālistu, tajā skaitā BBC, Vācijas televīzijas ZDF un citu mediju klātbūtne izraisīja sprādzienu. Pirms 1985. gada pār Baltiju valdīja kapa klusums, ko pārlauza 2000 raksti par “Brīvības un miera kuģi”, kā arī simtiem radio un TV sižeti Ziemeļvalstīs. Brauciens atgrieza Baltiju Eiropas politiskajā kartē, atzina Zviedrijas laikraksts Arbeten.
Vēsturnieces Daina Bleiere un Kristīne Beķere novērtējušas “Brīvības kuģa” akcijas panākumus un sekas kā būtisku atmodas priekšvēstnesi. Bijušais Valsts prezidents Egils Levits ir tiešāks: “Brīvības kuģis patiešām bija Atmodas sākums.”
Doma par Latvijas neatkarību toreiz nebija sveša trimdā, nedz Latvijā. Bet, ka tā varētu būt tepat aiz stūra, īstenoties jau pēc sešiem gadiem, vēl nebija trimdas galveno organizāciju apziņā. Taču tieši šī doma, tieši tas, ka PSRS ir nobriedusi pārmaiņām, spēcīgi izskanēja “Brīvības un miera kuģa” paziņojumos.
Dainis Īvāns savos memuāros atstāstījis vadošo PBLA amatpersonu pesimismu, ka neatkarības rītausma tā arī nepienāks. 80-tajos gados tādi pazīstami trimdas literāti kā Aivars Runģis sludināja t.s. tautas dzīvības stratēģiju, jo "politiska neatkarība ir visai labīls mērķis.”,[2] Tam pretstatā uz “Brīvības kuģa” klāja izstaroja argumentēts optimisma gaišums. Akadēmisku pamatojumu pārmaiņām PSRS jau nākamajā desmitgadē izklāstīja mans Čikāgas universitātes profesors Aleksandrs Štroms. Štroms, holokausta izdzīvotājs, uzauga Lietuvas komunististu partijas 1. sekretāra Sniečkusa ģimenē kā audžudēls.[3]
Krievijas disidents Vladimirs Bukovskis arī pauda pārliecību, ka ir iespējams atgriezt taisnību - un neatkarību - Baltijas valstīm, un akcentēja, ka vispirms ir jānotic savam mērķim, iekams sākam darboties. Kruīza preses konferencēs es atgādināju, ka gaidāmajā pārmaiņu brīdī Baltijas valstis spēs sacelties, lai pieprasītu sev laupīto brīvību. Akcijas noslēgumā Ata Lejiņa vadītajā akadēmiskā seminārā "Baltijas nākotne”, Zviedrijas, ASV, Kanādas un baltiešu eksperti iztirzāja Baltijas jūras reģiona drošības ieguvumus, ja Baltijas valstis atgūtu savu neatkarību.
Vadoties no šīs pārliecības un reaģējot uz padomju uzbrukumiem tapa Ziemeļvalstu mediju virsraksti, pasludinot, ka "Baltijas valstis atgriezušās Eiropas politiskajā kartē" , kā arī Londonas The Times paziņojums, ka "Neatkarība Baltijas valstīs nemaz nav tik neiedomājama, kā tā šobrīd šķiet no Rietumiem.”[4]
Toreiz trimdas organizācijas aicināja juridiski neatzīt Baltijas inkorporāciju PSRS.
1983. gadā tās izcīnīja Eiropas Parlamenta balsojumu, apstiprinot Baltijas valstu nelegālu okupācijas faktu. Tie bija nozīmīgi sasniegumi! Taču vienīgā trimdas organizācija ar nākotnes programmu atbrīvotas, demokrātiskas Latvijas atjaunošanai bija Latvijas Sociāldemokrāti Stokholmā. Arī Brīvības un miera kuģis attīstīja skatu uz nākotni, atbalstot 38 baltiešu disidentu (Ints Cālītis u.c.) petīciju pievienot Baltijas republikas Somijas un PSRS ierosinātajai no kodolieročiem brīvajai zonai Ziemeļvalstīs.
“Kuģa” idejas autors un līdziniciators Vilnis Zaļkalns, kā arī Atis Lejiņš un Imants Gross bija sociāldemokrātu vadības lokā. Vēsturnieks Uldis Ģērmanis un es savukārt sadarbojāmies ar sociāldemokrātu laikrakstu “Brīvība”.
Bez sociāldemokrātiem baltiešu trimdai vēl neierastāki sabiedrotie kruīza akcijā bija Rietumu miera kustības un vides kustības dalībnieki. Padomju propagandas nodeldētais jēdziens “miers” bija izteikti nepopulārs trimdas sabiedrībā, līdzīgi kā šodien uztveram ASV prezidenta Trampa “miera” piedāvājumus Ukrainai.
Taču kuģa rīkotāju pozitīvisms, uzsverot Helsinku vienošanās 1. panta tiesības mainīt robežas miera ceļā, atgādināja Rietumu medijiem, ka netaisnīgs miers nav patiess miers.
Līdzīgi kā filmā “Straume”, šis dažādu tautību un dažādu politisko pārliecību mistrojums atrada savu kopējo geštaltu, vienojoties pārliecībā, ka neatkarīgas Baltijas valstis veicinātu mieru Eiropā.
Grūti teikt, cik daudz kuģa akcija tika pamanīta Baltijas valstīs kopumā, bet vismaz Igaunijā plašu ievērību guva Somijas televīzijas ikvakara ziņu reportāžas un stundu garā diskusiju programma par baltiešu karogoto gājienu uz kopīgo somu un igauņu brīvības cīnītāju pieminekli.
Tāpat dažiem Kurzemes piekrastē bija uztverami Zviedrijas raidījumi, bet ikviens iedzīvotājs varēja klausīties Pāvila Brūvera un Vitas Tēraudas, “Radio Brīvā Eiropa” un “Amerikas Balss” reportāžas no kuģa. 1989. gadā trimdas jaunatnes kongresā Somijā turpat visi 100 Latvijas dalībnieki zināja par “Brīvības kuģi”. Liepājas rajona KP 1. sekretārs Alfrēds Čepānis un kompartijas CK dokumenti liecināja par īpašo uzmanību, kas tika vērsta pret “Baltijas brīvības un miera kuģa” akcijas potenciālajām sekām.
Papildus uzsvēršu, ka kuģa akcija bija arī līdzeklis Somijas pašcenzūras laušanai, Turklāt, nav bijis neviens cits notikums, kur 5000 ārzemnieki būtu pulcējušies ielās, lai atbalstītu kādu Latvijas politisko prasību.
Zviedrijas igauņu politiķis Andres Kings uzskatīja, ka Brīvības kuģis izsauca nopietnāku attieksmi Zviedrijā pret drīzajām pārmaiņām Baltijas valstīs. Pat divas topošās Zviedrijas ārlietu ministres piedalījās kuģa programmā, moderātu pārstāve Margarēta af Uglasa nosodīja kaunpilno klusēšanu par Baltijas valstīm, bet Laila Freivalds, kā juriste, palīdzēja Kristīnei Čakstei slēgt līgumu ar kuģa īpašnieku firmu, kas izturēja padomju spiedienu to anulēt.
Vēstures rats griezās straujii. Pēc diviem gadiem jau notika pirmās masu demonstrācijas Rīgā. 1990. gadā Ata Lejiņa vadītā Stokholmas LTF nodaļa rīkoja konferenci Riksdagā ar Latvijas Tautas frontes pārstāvjiem. Tās nosaukums bija analogs “Brīvības kuģa” diskusijām “Baltijas neatkarība – Eiropas drošība”.
1991. gada barikāžu dienās kuģa dalībnieki Rolands Blezūrs un Vita Tērauda jau palīdzēja Latvijas Augstākai Padomei uzņemt vairāk nekā tūkstoti ārzemju žurnālistu Rīgā, bet vēl pēc gada atjaunotajā Saeimā ievēlēja piecus “Brīvības kuģa” dalībniekus.[5]
Mūsdienu ārpolitikā mēs akcentējam noturību pret draudiem no Krievijas. Izglītības programma ir nozīmīga daļa no tā, teica Izglītības un zinātnes ministre Dace Melbārde. Arī šī gada BBMK projekta ietvaros izdalīsim mācību materiālus par “Brīvības kuģa” akciju un sniegsim paraugstundu Latvijas vēstures skolotāju seminārā augustā.
Šodien Latvija joprojām aicina Amerikas tēvoci Semu aizstāvēt mūs, bet vienlaikus arvien vairāk apzināmies, ka drošība sākās ar mūsu pašu vienotību un pārliecību par saviem spēkiem. Un, kā toreiz 1985. gadā, tie ir mūsu tuvākie kaimiņi, Lietuva, Igaunija, Somija un Zviedrija, kas apzinās, ka esam gluži kā filmā “Straume” - vienā kopīgā laivā.
Un mūsu laivas dalībnieki kļūst spēcīgāki ne tikai aizstāvot savas individuālās tiesības, savas zemes, bet, kā “Brīvības kuģa” lietuviešu priekšsēdis, tagad Viļņas arhibīskaps Gintars Grušas teicis, mēs kļūstam stiprāki aizstāvot mūsu kopīgās vērtības. Manuprāt, arī kopīgi uzstājoties pret okupācijām Gruzijā, [6]Moldovā, Krimā un Palestīnā. Mums jāapzinās, ka starptautiskie likumi un cilvēktiesību ievērošana veicina mūsu drošību, nevis pakļāvība lielvaru spēku spēlēm, kurās paliekam vien bandinieki. Man ir pārliecība, ka Latvijai jātiecas pēc lielāka spēka, nostiprinot Eiropas virzienu mūsu drošībā.
Tāpēc jo īpaši nesaprotama ir mūsu Ārlietu ministrijas pretestība atbalstīt kvalificētā vairākuma balsošanu ES ārpolitikā un drošības politikā. Latvijas Aizsardzības ministrija joprojām neatbalsta starptautisku Eiropas ātrās reāģēšanas vienību nodibināšanu. Mūsu ārlietu dienesta nekritiskā pieeja Izraēlas kara noziegumiem okupētajā Gazā arī vājina mūsu drošības stūrakmeni – starptautisko tiesību normas. Kamēr asi nosodām Krievijas okupācijas un tās prezidentu, augustā gatavojamies uzņemt Palestīnas okupējošās valsts prezidentu. Lai gan tajā pašā laikā mūsu ANO balsojumā Latvija tomēr ir pieprasījusi nekavējoties pārtraukt šo okupāciju.
Egils Levits ir atklājis, ar kādām grūtībām sastopamies, kad gribam tiesāt Krievijas politiķus, bet nespējam tam piesaistīt atbalstu ārpus Eiropas. Jo pasaule nesaredz konsekvenci starptautisko normu ievērošanā. “Brīvības un miera kuģis” bija laiks, kad mēs jutāmies ignorēti un apelējām pie starptautiskām tiesībām. Šodien mūsu drošību tikai veicinās spēja saskatīt, ka arī citas nācijas vēlas realizēt savas likumīgās starptautiskās tiesības, gluži tāpat kā toreiz vēlējāmies mēs “Baltijas brīvības un miera kuģa” braucienā.
[1] International Herald Tribune, 29.07.1985, 1. lpp.
[2] Aivars Ruņģis, “Iet latvieši caur gadu simteņiem” (Grāmatu draugs,1982.g.) 385. lpp.
[3] Maria Bohuslawsky, “Wave of resistance born on high seas”, Toronto Sun, 30.07. 1985.
[4] Andrew Brown, “Why the Balts can live in hope”, The Times of London, 02.08.1985.
[5] Oļģerts Pavloskis, Gunārs Meierovics, Aristīds Lambergs, Paulis Kļaviņš, Māris Graudiņš
[6] 2024. gada ANO Ģaenerālās aasamblejas rezolūcija, 18.09.24.