Pirmkārt, Centrālā vēlēšanu komisija ir izlēmusi neizsniegt datus trešajām personām par tiem, kas parakstījušies par Satvermes grozījumu ierosināšanu. Tas ir prātīgi darīts, jo mums nevajadzētu sadarīt kaut ko tādu, ko Latvijas nelabvēļi pēc tam varētu izmantot arī starptautiski, apšaubot notiekošo procedūru demokrātiskumu un apsūdzot vēlētāju iebiedēšanā. Šim referendumam, ja jau tik tālu esam tikuši, jānorit kā pēc notīm, lai tā rezultāti patiešām pieliktu punktu uz ilgu laiku debatēm par valsts valodu.
Otrā labā ziņa ir tā, ka tomēr vairums valdošo politiķu ir izlēmuši neklusēt un plāno organizēt publisku skaidrojošu kampaņu, tajā skaitā par Latvijas valsts konstitucionālajiem principiem. Un es domāju, ka arī valsts budžeta tērēšanu šādai skaidrošanai neviens nevarēs pārmest, jo aizstāvēt sava valstiskuma pamatus ir jebkuras valsts gan tiesības, gan pienākums.
Tomēr tieši šīs valstiski organizējamās informatīvās kampaņas sakarā svarīgi ir uzsvērt vienu lietu. Tā noteikti nedrīkstētu reducēties uz kampaņu, kur latvieši uzrunā tikai latviešus… ar aicinājumu, ka jāuzvar «viņi». Vienu vārdu sakot, mūsu politiķiem ir jāpiedomā pie tā, kā šajā brīdī, tieši tāpēc, ka runa ir par Latvijas valstiskuma pamatu, uzrunāt vai vismaz censties uzrunāt visus Latvijas pilsoņus. Tajā skaitā arī tos, kuru paraksti jau ir zem ierosinājuma par krievu valodu kā otro valsts valodu. Un tas jādara gan Valsts prezidenta, gan premjerministra, gan Saeimas priekšsēdētāja līmenī. Šis nav triviāls uzdevums, bet vismaz centieni to darīt noteikti ir attaisnojami. Lielā mērā no tā, kā izskatīsies pirmsreferenduma politiskā debate, ir atkarīgs, vai pēc 18. februāra jautājums par Latvijas Satversmes pamatu maiņu tiks noņemts no darba kārtības (varbūt paliekot kādu marginālu politikāņu iniciatīvu ietvaros) vai arī kļūs par nebeidzamu politikas taisīšanas danci, piedevām vēl ar kādu «draudzīgu» ārvalstu slēptu un neslēptu iesaistīšanos. Ir vērts piespringt, lai realizējas pirmais scenārijs.