Līdz šim latgaliešu vecākā paaudze un katoļu baznīcas pārstāvji, kuri bija pieraduši lasīt un rakstīt latgaliski pēc 1929.gadā izstrādātās ortogrāfijas, jauninājumus uzņēma ar neuzticību. Tomēr sestdien Rēzeknes domē notikušajā seminārā noskaidrojās, ka atšķirība starp abām pareizrakstībām nav liela, atsevišķos gadījumos pieļauti arī formu paralēlie varianti, piemēram, divskaņa uo vietā arvien varēs rakstīt arī līdz šim izmantoto ō, tāpēc pareizi būs gan mōsa, gan muosa. Kā uzsvēra Latvijas vēstnieks Polijā, valodnieks Alberts Sarkanis, vairāk jādomā par valodas saglabāšanu un mācīšanu, tai skaitā latgaliešu – latviešu valodas vārdnīcas, gramatikas un mācību grāmatu izdošanu. Katoļu kardināls Jānis Pujāts savā vēstulē semināra dalībniekiem apliecināja, ka katoļu baznīca pagaidām turpinās lietot veco rakstības formu, taču atbalsta valodnieku pētījumus rakstības pilnveidošanai, savukārt jauno ortogrāfiju visdedzīgāk atbalstīja Latgales studentu centra jaunieši.
Latgaliešu rakstu valodas pareizrakstības noteikumi tika pieņemti Latvijas Republikas (LR) Valsts valodas centrā 2007. gada 28.septembrī, tā paša gada 18.oktobrī publicēti laikrakstā Latvijas Vēstnesis. To pamatā ir Aizkalnes, Vārkavas, Galēnu, Viļānu, Sakstagala, Ozolaines, Makašānu, Dricānu, Gaigalavas, Bērzpils, Tilžas un Nautrānu izlokšņu sistēma, kura vislabāk saglabājusi latgaliskajām izloksnēm raksturīgās pazīmes.
“Mēs jau neizstrādājām neko jaunu, bet gan pabeidzām un papildinājām Dr. phil. Pētera Stroda 1929.gadā uzsākto darbu, kuru pārtrauca nelabvēlīgie vēsturiskie apstākļi,” saka komisijas vadītāja Dr phil. Anna Stafecka. “Rakstībā tiek pieļauti vairāki varianti, dzīve rādīs, kurš būs dzīvotspējīgāks.” Arī Norvēģijā, kur, tāpat kā Latvijā, pastāv divas literārās valodas formas, uz izloksnēm balstītajā jaunnorvēģu valodā pastāv vairāki varianti un tas pat ir veicinājis šīs valodas popularitāti.
Savas rakstības tradīcijas Latgalē pastāv jau kopš 1753.gada, kad Viļņā izdota pirmā grāmata latgaliešu valodā. Līdz pat 1917.gada aprīlim, tā bija vienīgā dzimtās valodas forma, kurā runāja un rakstīja Latgales latvieši. Diemžēl, kopš 1934.gada Ulmaņa apvērsuma, latgaliešu literārās valodas lietošana sabiedriskajā dzīvē tika ierobežota, savukārt padomju laikā aizliegta pavisam, izņemot katoļu baznīcu. Kopš 2000.gada 1.septembra latgaliešu rakstu valodu aizsargā Latvijas Republikas Valsts valodas likuma 3.panta 4.punkts, kas norāda, ka “Valsts nodrošina latgaliešu rakstu valodas kā vēsturiska latviešu valodas paveida saglabāšanu, aizsardzību un attīstību.”