Jūrmalas tiesa pirmdien pilnībā noraidīja Latvijas Radio darbinieces Elīnas Kolātes prasību pret aizsardzības ministru Arti Pabriku par goda un cieņas aizskaršanu, nosaucot par 100 latiem strādājošos par muļķiem. Spriedumu būs iespējams pārsūdzēt Rīgas apgabaltiesā, bet ne par to stāsts.
Artis Pabriks ir atvainojies par saviem izteikumiem. Varbūt ministram tiešām neizdevās precīzi formulēt savu domu graudu. Artis Pabriks nav ļauns - viņš tikai vēlējies pateikt, ka ir grūti atrast cilvēkus noteiktiem amatiem par ļoti zemu samaksu. Pabriks savu domu vēlāk ir arī papildinājis, sakot - "Nekādā gadījumā tie, kas strādā par 100 vai 300 latiem, nav muļķi".
Vai patiesi? Darba devējs vienmēr būs priecīgs, ja esat gatavs strādāt arī par mazāku samaksu. Ja esat gatavs strādāt par latu, viņš nemaksās divus. Ja nav iedzimti godīgs, viņš labprāt smaidīs, ja piekritīsiet ņemt algu aploksnē, jo sociālās garantijas jau ir jūsu garantijas, nevis viņa. Darba devējs vairumā gadījumu ir biznesmenis un prot kaulēties un skaitīt. Jums jābūt ļoti vērtīgam darbiniekam, lai viņš jums būtu gatavs maksāt daudz un labprātāk redzētu nākam, nevis ejam.
Ir jāzina savas tiesības un jāmāk tās aizstāvēt. Valstīs, kuras mēs apskaužam, strādājošie ir izcīnījuši savas algas ne tikai ar smagu darbu, bet arī ar organizētu un civilizētu savu tiesību aizstāvību, kas, starp citu, arī ir sabiedrības kultūras līmeņa rādītājs. Tā ir sociālā, korporatīvā un savstarpējo attiecību kultūra sabiedrībā.
Latvietis pat paprasīt nemāk, kur nu vēl streikot. "Te ir psiholoģiska problēma. Cilvēkiem būtu jābūt gataviem streikot, bet viņi tam nav gatavi - viņi diemžēl baidās," atzīst Latvijas arodbiedrību darbinieks Egils Baldzēns. Latvietis paceļ cepuri - un aiziet vai aizbrauc, bet parunāt - pārāk grūti.
Neaicinot uz manifestācijām un streikiem, tomēr jāsaka - var jau lamāt darba devējus un valsti, bet ir smags jautājums, cik mēs paši esam gatavi dialogam, nevis kurnēšanai vien.