Braucamā stiga, kā to dēvē Latvijas valsts meži (LVM), atrodas vairāku simtu metru attālumā no dabas lieguma Pāvilostas pelēkā kāpa. Pāvilostas pašvaldība ar LVM finansiālu atbalstu iecerējusi stigu padarīt par iecienītu skriešanas un slēpošanas trasi vietējiem iedzīvotājiem, par labi izbraucamu ceļu makšķerniekiem un atpūtnieku pievilināšanas objektu ziemā.
Lai to īstenotu, daļu ceļa iecerēts nobērt ar skaidām, otru daļu - ar granti, izveidot nelielu grantētu automašīnu stāvlaukumu, tuvumā novietot pāris soliņu, galdu un atkritumu urnu. Tomēr vietējie dabas aizstāvji neļauj piemirst pērnā gada Satversmes tiesas (ST) spriedumu, kurā norādīts uz pelēkajai kāpai piegulošu teritoriju īpašiem izmantošanas nosacījumiem un ierobežojumiem un Vides aizsardzības un reģionālas attīstības ministrijas (VARAM) konceptuālo atbalstu Zaļkalna mežam noteikt vietējās nozīmes īpaši aizsargājamās dabas teritorijas statusu.
Pašvaldības vadītājs Uldis Kristapsons uz jautājumu par ceļa būvniecību asi norāda, ka mežā jau ir iebraukāta stiga un tas, ko paredzēts darīt, ir uzlabot tās segumu. Pašlaik pusceļā uzstādīta zīme, kas liedz braukt tālāk, taču zīme netiekot ievērota un braucēji ceļu tik un tā izmanto. Tam, ka ceļa labiekārtošana var palīdzēt sakārtot infrastruktūru, piekrīt arī pelēkās kāpas dabas aizsardzības plāna izpildi pārraugošajā Dabas aizsardzības pārvaldē.
Tās Kurzemes reģionālās administrācijas direktore Ērika Kļaviņa skaidro - ja ir ceļš bez zīmes un skaidri redzams dabā, tādu var izmantot un braukt. No cita skatpunkta uz to raugās biedrības Zemes draugi pārstāve Guna Grimsta - izveidojot ceļu un stāvlaukumu, slodze uz teritoriju palielināsies. Bioloģe Lelde Eņģele uzsver, ka būtiski ir skatīties uz ceļa lietderību un ko tas nes līdzi - uzbērt granti neesot nekas slikts, bet ir risks, ka var palielināties apkārtnes izbradāšana un piesārņojums.
Latvijas Dabas fonda (LDF) izstrādātajā Pāvilostas pelēkās kāpas dabas aizsardzības plānā ieteikts nodrošināt Zaļkalna meža masīvam atbilstošu aizsardzību, piemēram, kā dabas pamatnei, kā vietējās nozīmes īpaši aizsargājamai dabas teritorijai, veidojot bioloģiski, vizuāli un kultūrvēsturiski vienotu - kompleksu - dabas teritoriju. Šādi tiktu domāts par kāpas un tai piegulošo teritoriju integrālo veselumu, skaidro Ieva Rove, kura pašlaik strādā LVM, bet savulaik LDF viņas vadībā tapa kāpas dabas aizsardzības plāns.
LDF pašvaldībai un toreizējai Vides ministrijai ieteica Zaļkalna meža masīvu noteikt par buferjoslu Pāvilostas pelēkajai kāpai. Pērn VARAM vēstulē pašvaldībai pauda atbalstu LDF ierosinājumam izdarīt grozījumus Pāvilostas novada teritorijas plānojumā, noteikt vietējās nozīmes īpaši aizsargājamas dabas teritorijas statusu Zaļkalna mežam un paredzēt tādu izmantošanu, kas nav pretrunā ar blakus esošās kāpas aizsardzību.
«Tas ir pierādīts - ja izveido labiekārtotu vietu, tā piesaista cilvēkus. Šajā gadījumā jautājums ir par apjomu - ja tas nemainās, ietekme var būt pat laba. Tas nav ideālais variants, bet ir normāls,» skaidro I. Rove. Pašlaik apmeklētāju ir maz, bet raizes varētu rasties, ja to skaits būtiski pieaugs.
Satversmes tiesa, pērn izskatot lietu par Pāvilostas teritorijas plānojumu, spriedumā norādīja, ka īpaši izmantošanas nosacījumi un aprobežojumi var attiekties ne tikai uz pašu kāpu, bet arī uz tai piegulošajām teritorijām. Kā skaidro Dabas aizsardzības pārvaldē (DAP), krasta kāpu josla, kas tiek stingri aizsargāta, ir 300 metru plata, savukārt piecu kilometru platumā ir Baltijas jūras aizsargjosla, kur dažādās vietās var būt atšķirīgi saimnieciskās darbības ierobežojumi. «Domāju, ka ceļa uzlabošana nav saistīta ne ar krasta kāpas, ne jūras aizsargjoslas saimnieciskās darbības ierobežojumiem,» uzskata Ē. Kļaviņa.
Vairāk lasiet piektdienas laikrakstā Diena.