1. Playboy: Kur cilvēkam jāpiedzimst un jāuzaug, lai viņš kļūtu par liela mediju koncerna valdes priekšsēdētāju?
Staņēvičs: Latvijā viens no priekšnoteikumiem, lai cilvēks būtu veiksmīgs, ir Rīgas Valsts 1. ģimnāzijas pabeigšana. Un es to veiksmīgi izdarīju. Skolas laikā piedalījos diezgan daudzās olimpiādēs, pēc tās beigšanas iestājos dažādās universitātēs: Latvijas Universitātē, "zviedros", Konkordijā, taču beigu beigās pieņēmu lēmumu braukt mācīties uz Tallinu. Un patiesībā tas bija viens no pareizākajiem un svarīgākajiem lēmumiem, ko savā dzīvē esmu pieņēmis. Tur ieguvu ļoti labu izglītību, taču vērtīgākais bija kas cits. Es iemācījos komunicēt
ar cilvēkiem. Kursā bijām deviņu nacionalitāšu studenti, un piedzīvoju arī dažu labu kultūršoku. Tā bija neatsverama dzīves skola. Divus gadus biju arī universitātes studentu valdības prezidents, un sākām cīnīties par to, lai studentiem būtu kojas. To panākt man neizdevās, un visu studiju laiku tā arī nodzīvoju īrētā dzīvoklī. Divus gadus vēlāk izrādījās, ka rektors visu naudu bija iztērējis, pērkot sev zirgus. Igaunijas ieņēmumu dienests to atklāja, iebāza viņu cietumā, un ar to universitāte beidzās — šādas Amerikas augstskolas filiāles Baltijā vairs nav.
Playboy: Ko jūs universitātē mācījāties?
Staņēvičs: Starptautisko biznesa administrāciju. Paralēli mācībām sāku strādāt Deloitte & Touche par tirgus analītiķi un šajā pašā uzņēmumā, tikai Latvijā, turpināju darboties arī pēc studiju beigšanas. Pēc atgriešanās Latvijā viens no maniem pirmajiem projektiem bija Bankas Baltija likvidācija. Bija 2000. gads, un man bija divdesmit trīs gadi. Tajā laikā par bankas likvidatoru strādāja Deivids Berijs. Mēs sēdējām Ģertrūdes ielas ēkā un mēģinājām saprast, kas tad tur īsti ir sadarīts, kur tā nauda ir pazudusi un kā galu galā mēģināt dabūt to
atpakaļ. Gandrīz katru rītu pie bankas sapulcējās neapmierinātu cilvēku pūlis, kurš ik pa laikam uzbruka darbiniekiem ar lietussargiem, mēģinot iesist pa galvu. Es arī vienu reizi ar lietussargu dabūju (smejas). Nākšana uz darbu vispār bija interesants pasākums — mašīnu novietoju divus kvartālus tālāk, lēnām aizgāju līdz stūrim, paskatījos, kas tur notiek, un skriešus skrēju iekšā.
Playboy: Jūs nemēģinājāt tam pūlim teikt, ka ne jau jūs to naudu nozagāt?
Staņēvičs: (Smejas.) Tik daudzu vārdu izteikšanai nekad nebija laika. Un diez vai kādu interesēja, vai esmu tur iesaistīts vai neesmu. Es biju uzvalkā un gāju tur iekšā — tātad vainīgs.
2. Playboy: Vai jums tagad ir skaidrs, uz kuru pusi tā nauda toreiz aizgāja?
Staņēvičs: (Domā.) Neskaidrību jau īsti nebija — šī nav vienīgā piramīdas shēma, ar kuru esmu strādājis. Tā problēma visur un vienmēr ir viena. Tajā brīdī, kad mēģini piesaistīt naudu par ļoti lieliem procentiem, tirgū, kurš neaug pietiekami strauji, tev nav iespējas ar to nopelnīt. Kamēr cilvēki neprasa atpakaļ pamatsummu, tu viņiem vari maksāt procentos no tās naudas, kuru ieņem no citiem. Taču vienā brīdī pienāk X stunda, kad tev ir jāatdod pamatsumma, un ar to viss arī beidzas.
Playboy: Vai valstij toreiz nebija jābrīdina cilvēki, ka naudas noguldīšana bankā ir viņu privāts risks un bankrota gadījumā to atgūt būs visai sarežģīti?
Staņēvičs: Viss jau notiek kaut kādu iemeslu dēļ. Protams, dzīvojot mežonīgajā kapitālismā, katram pašam jāseko līdzi tam, ko viņš dara, kur viņš iegulda naudu, kādi ir viņa sadarbības partneri, kādi ir viņa darbinieki vai priekšnieki. No otras puses — arī valstij ir jāapzinās, ka iedzīvotāji aug kopā ar to. Un, ja valsts ir ļoti jauna, tā nes atbildību arī par saviem iedzīvotājiem. Skaidrs, ka mēs nevaram ieviest tādas sociālisma sistēmas, kādas
ir Francijā vai Skandināvijā. Taču mēs nevaram atļauties arī tik liberālu pieeju kā Amerikā, kur cilvēki savas zemes iekaroja, jājot ar zirgiem un spraužot tajās karogus. Tur, piemēram, joprojām ir pašsaprotami, ka
gadījumā, ja esi bez apdrošināšanas vai naudas, pirmo palīdzību uz ielas tev sniegs, bet, ja redzēs, ka nākamo stundu vēl elposi, gluži vienkārši izmetīs no slimnīcas, un tālāk varēsi kulties, kā pats māki. Tā kā šeit jāatrod tas vidusceļš un jādefinē stratēģija un mērķis, uz kuru iet. Un tā nav lieta, ko mēs atrisināsim vienas, divu vai triju Saeimu laikā. Sabiedrība veidojas ilgtermiņā, un, lai mainītu uztveri, ir jānomainās vismaz trim paaudzēm. Tātad labākajā gadījumā to piedzīvos mani mazbērni. Tā kā atbildība par visām banku krīzēm ir jāuzņemas gan valstij, gan pašiem cilvēkiem.
3. Playboy: Vai toreiz, strādājot ar bankrotējušu banku, varējāt iedomāties, ka kādreiz nonāksiet preses biznesā un vadīsiet tādu zīmolu kā Diena? Vai arī jūsu mērķi bija daudz piezemētāki?
Staņēvičs: Patiesībā vienmēr esmu bijis ambiciozs cilvēks un esmu zinājis, ka vienu dienu man tas sanāks (smejas). Bet, ja nopietni, visu laiku esmu centies kāpt pa karjeras kāpnēm uz augšu, esmu apguvis
jaunas zināšanas. Piemēram, speciāli braucu uz Londonu mācīties finanšu modelēšanu, kas divtūkstošo gadu sākumā bija diezgan jauna lieta. Pēc tam braukāju pa Centrāleiropu un mācīju cilvēkiem, kā veikt finanšu modelēšanu, kā izstrādāt desmit dažādus scenāriju un ar varbūtības teorijām tos novērtēt. Jo tu vairāk ieguldi, jo tev pēc tam vairāk nāk atpakaļ. Toreiz, braukājot pa Eiropu, man bija arī daudz dažādu piedzīvojumu.
Viens no krāšņākajiem stāstiem saistās ar Krieviju. Palīdzēju klientam piesaistīt finansējumu termināļa būvēšanai. Bija jāuzbūvē arī naftas noliešanas cisternas estakāde vienā no Krievijas ostām. To cēla Krievijas militāristi, taču brīdī, kad atveda pirmo cisternu, izrādījās, ka estakāde ir apmēram metru par zemu un tajā nevar iebraukt iekšā. Tad firmas īpašnieks izsauca savus draugus, kas bija kādas trīs reizes platāki par mani, turklāt vēl bruņoti ar ieročiem, un tie paši nabaga armijnieki, strādājot bez pārtraukuma, pāris nedēļu laikā
pārbūvēja estakādi. Krievijā ir interesanti, viņi tur ir apsēsti ar ieročiem un varu. Iespējams, tas saistīts ar carisko vēsturi un pārvaldības tradīcijām. Mēs viena klienta vārdā Maskavā pirkām banku, un manu komandu iekšā un ārā pavadīja bruņoti automātisti. Beigās jau šie apsargi mūs pavadīja no kabineta, kurā strādājām, pat līdz labierīcībām. Lai gan tādas īstas vajadzības pēc tā, protams, nebija, manā skatījumā, tas tika darīts tikai tāpēc, lai parādītu, cik tā banka ir svarīga. Taču tā jau nav tikai Krievijā, arī Rietumos nebūt ne visur viss ir
kārtībā. Esmu bijis tādos uzņēmumos, kur ieejot vienkārši nevar saprast, kā tādā bardakā vispār iespējams kaut ko izdarīt. Šī pieredze man ir ļoti palīdzējusi izvairīties no pārsteidzīgu secinājumu izdarīšanas, strādāšanas pēc grāmatas vai uzskata, ka izglītība vienmēr ir pats svarīgākais. Izglītība, protams, ir svarīga, lai tu zinātu, kādas tev ir opcijas, un saprastu, kādi ir iespējamie attīstības ceļi. Savukārt prakse iedod bāzi pareiza lēmuma pieņemšanai — vai nu tu pats esi pieredzējis to situāciju, vai arī dzirdējis par to no citiem un zini, kā tavs lēmums ietekmēs turpmāko attīstību un cilvēkus.
Playboy: Vai ir tā, ka sakārtoti uzņēmumi vienmēr strādā labāk par nesakārtotiem?
Staņēvičs: Augošā tirgū menedžerim nav jābūt ģēnijam. Daudz grūtāk uzņēmumu ir attīstīt stagnējošā tirgū, un Latvija patlaban atrodas tādā nulles punktā, kad nekas tā īsti nekustas ne uz priekšu, ne atpakaļ. Patlaban Latvijā iezīmējas tie vadītāji, kuri māk vadīt uzņēmumus šādā tirgū. Tas ir daudz grūtāk, jo pieejamie resursi ir jāizmanto maksimāli labi.
4. Playboy: Vai jums konsultanta karjerā ir bijušas arī neveiksmes?
Staņēvičs: Neviena līnija nekad nav taisna, tā vienmēr iet gan uz augšu, gan uz leju. Taču tas, ka tu mēģini atcerēties kaut kādus fēlerus, tevi nebūt nemotivē. Man ir selektīvā atmiņa, kas ļauj atcerēties tikai labo, līdz ar to uz dzīvi skatos gaišās krāsās.
5. Playboy: Vai jūsu paša minētā ambiciozitāte un pašpārliecinātība jums nāk no ģimenes vai ir iegūta dzīves laikā?
Staņēvičs: Pirmais punkts ir 1. ģimnāzija, tur ir tikai divas cilvēku kategorijas — labākie un visi pārējie. Otrais punkts ir Konkordija — tur vienmēr visas atzīmes tika izliktas koridorā, bez studentu vārdiem, bet ar identifikācijas numuriem, lai katrs redzētu, kurā vietā atrodas attiecībā pret pārējiem. Trešais punkts ir tas, ka jau no sešu gadu vecuma esmu piedalījies autosacīkstēs — arī tur ir tikai pirmā vieta un visas pārējās. Bet vislielāko lomu tomēr nospēlēja tas, ka izvēlējos mācīties pareizajā skolā. Sākumā gāju Rīgas 47. vidusskolā, un mamma ļoti gribēja, lai mācos mūzikas skolā. Es arī gāju, spēlēju akordeonu, bet nevarēju to vairs izturēt. Tāpēc izvirzīju vecākiem ultimātu: vai nu eju uz 1. ģimnāziju un piedalos dažādās olimpiādēs, vai arī eju mūzikas skolā, nepiedalos nekur un palieku, kur esmu. Par laimi, ģimene mani atbalstīja, un, izturot milzīgu konkursu, iestājos tur, kur vēlējos.
Playboy: 47. vidusskola atrodas Pārdaugavā. Tas nozīmē, ka uzaugāt tur — pāri upei?
Staņēvičs: Līdz septītajai klasei dzīvoju koka mājā Vienības gatves un Ģimnastikas ielas stūrī. Bērnudārzā negāju, līdz ar to sociālās spējas man attīstījās vēlāk nekā citiem bērniem. Augu savā pagalmā, vairāk
vai mazāk norobežots no visiem pārējiem. Man bija labi, un mani neuztrauca tas, kas notiek tur ārā.
6. Playboy: Tomēr tajā pašā laikā sākāt nodarboties ar autosportu.
Staņēvičs: Mans tēvs ir autosportists. Sešu gadu vecumā viņš mani aizveda uz Jauno tehniķu staciju, kur sāku braukt ar minikāriem — kartingiem bez motora. Mašīna bija jāiestumj, jālec tajā iekšā un jābrauc lejā no kalna. Man patika, un jau pirmajā gadā savā vecuma grupā izcīnīju trešo vietu Latvijā. Vēlāk pārgāju uz kartingiem, tad braucu autokrosā, taču laikā, kad mācījos Igaunijā, no šā hobija nācās atteikties. Pirms pāris gadiem atsāku braukt ar kartingu. Man ļoti patīk, ka tur viss ir atkarīgs no koncentrēšanās spējām un gribas sevi pierādīt. Liels labums ir arī tas, ka mūsu klasē drīkst braukt tikai cilvēki no trīsdesmit divu gadu vecuma, un tas nozīmē, ka ar jaunajiem un trakajiem nav jāsacenšas. Pērn man izdevās izcīnīt trešo vietu Latvijā — lai būtu pirmais, divi cilvēki man vēl jāuzveic.
Playboy: Vai arī ielās jums patīk "pagonkot"?
Staņēvičs: Man ļoti patīk sporta mašīnas un ātra braukšana, taču es to atbalstu tikai slēgtās trasēs un drošās vietās. Jo nevajag īpaši daudz prāta un iemaņu, lai uz taisna ceļa nospiestu pedāli, sēžot jaudīgā mašīnā. Taču šādā veidā tiek apdraudēti arī citi cilvēki, un tas nav ne droši, ne gudri. Tāpēc labāk aizbraukt uz sacīkšu trasi, uzlikt galvā ķiveri un braukt, cik ātri vien gribas. Pašam atbildot gan par sevi, gan par iespējamajām sekām.
Playboy: Esat piedzīvojis arī avārijas?
Staņēvičs: Protams. Autosportā bez avārijām nevar iztikt. Ir bijušas arī pāris diezgan nopietnas, taču vienmēr esmu ticis cauri bez smagām sekām.
Playboy: Ko cilvēks jūt avārijas laikā?
Staņēvičs: Parasti nevar sagaidīt, kad tas crash beigsies. Viss notiek kā palēninātā filmā, bet tu sēdi un saproti, ka neko nevari izdarīt. Tāpēc vienkārši vēlies, lai tas viss ātrāk beidzas.
Playboy: Bailes arī ir?
Staņēvičs: Bailes nejūt tikai idioti.
7. Playboy: Vai nejūtat bailes arī par plašsaziņas līdzekļu nākotni? Kādu vispār redzat šo tirgu pēc pieciem gadiem?
Staņēvičs: Mans mērķis ir panākt, ka pēc pieciem gadiem AS Diena nosaka toni plašsaziņas līdzekļu tirgū Latvijā. Mums ir avīzes, mums ir žurnāli, mums ir interneta televīzija, mums ir grāmatas, mums ir
tipogrāfija, mums ir portāli, un mums ir piegāde. Vienīgais, kā mums nav, ir radio, taču to var uztaisīt. Patiesība ir tāda, ka klasiskās televīzijas ilgtermiņā vairs nevar pastāvēt. Lielo izmaksu dēļ. Ja tā nav specializēta nišas televīzija, piemēram, kā Bloomberg, kas runā tikai par finansēm, maz ticams, ka pēc šiem pieciem gadiem vēl pastāvēs. Bet mūsu Dienas rīts to varēs. Cilvēks, kad gribēs, pieslēgsies Diena TV un skatīsies — tur būs
viss, ko viņš gribēs.
Playboy: Tad, jūsuprāt, runas par drukātās preses drīzu nāvi ir pārspīlētas?
Staņēvičs: Mūsu paaudzes laikā tas noteikti nenotiks. Man, piemēram, sestdienas rītā ir patīkami paņemt rokās Playboy un, dzerot kafiju, palasīt. Man negribas staipīt līdzi laptopu un skatīties ekrānā — tā nav iespējams dabūt to īpašo fīlingu, ko dod drukāta avīze vai žurnāls. Dators nekairina tik daudzas maņas, tas nav tik cool.
8. Playboy: Ir daudz spekulāciju un baumu par to, ka avīze Diena varētu iznākt tikai trīs reizes nedēļā vai pat tikt slēgta. Vai tā notiks?
Staņēvičs: Baumas par Dienu ir kļuvušas par Latvijas informācijas telpas ikdienu, un mūsu nelabvēļu konstantie mēģinājumi graut mūsu reputāciju ir nožēlojami. Patiesībā tas vairāk liecina par viņu pašu zemo pašapziņu, un mēs kā koncerns jau visiem esam pierādījuši, ka mūsu produkti ir viskvalitatīvākie. Mana pārliecība ir tāda, ka taisnība vienmēr uzvar, tāpēc es ticu mūsu panākumiem. Zinu, ka būsim lielākais un ietekmīgākais multimediālais koncerns Baltijā, kurš būs finansiāli veiksmīgs un nodrošinās labu atdevi akcionāriem.
Playboy: Kas ir tie nelabvēļi, kas izplata baumas par Dienas koncernu?
Staņēvičs: (Domā.) Tie, kas nekādi nevar samierināties ar faktu, ka mēs attīstāmies. Daudzi no tiem ir mūsu no darba atbrīvotie un bijušie darbinieki.
9. Playboy: Vai esat pētījis arī Dienas pagātni un pamanījis kādas liktenīgas kļūdas, ko bija iespējams nepieļaut?
Staņēvičs: Pētījis esmu, diemžēl pagātni mainīt nav mūsu spēkos. Ziņas nevar būt labas vai sliktas. Ziņas ir vienkārši ziņas. Tāpat ir ar vēsturi. Vēsture ir vienkārši vēsture. Man ir svarīgi, kas notiek nākotnē. Mūsu koncerna komanda ir unikāla, un bez tās enerģijas, ko iegulda darbinieki, šeit nekā nebūtu. Jā, mums ir bagāta vēsture, taču mums ir arī panākumiem pilna nākotne.
Playboy: Nav noslēpums, ka Dienas koncerns strādā ar zaudējumiem. Vai tad, kad, pirms gada kļūstot par valdes locekli, nācāt uz to strādāt, jūs kā finansistu tie nebiedēja?
Staņēvičs: Biju diezgan nobažījies gan par finanšu rezultātiem, gan par baumām.
Playboy: Ja jau pat jūs bažījāties par baumām, tas nozīmē, ka Dienas tēls tiešām ir iedragāts.
Staņēvičs: Protams. Protams, ir iedragāts. Neapšaubāmi. Bet tajā pašā laikā mēs pēdējo trīs gadu laikā esam strauji samazinājuši zaudējumus un pērn strādājām ar pozitīvu naudas plūsmu. Tāpat šie uzņēmumi un kolēģi, ko iepazinu, deva pilnu pārliecību, ka tas ir tikai laika jautājums, līdz būsim finansiāli veiksmīgi. Bet, ja atklāti, es diezgan ilgi domāju, vai nākt uz šejieni. Man tobrīd bija atelpas periods, jo darbs Ventspils naftā bija pabeigts un citu projektu nebija. Un tad, kad man piedāvāja nākt uz Dienu, ilgi domāju, vai man tas ir vajadzīgs. Bet, skatoties no šodienas perspektīvas, varu teikt, ka esmu pieņēmis ļoti pareizu lēmumu.
10. Playboy: Ko jūs darījāt Ventspils naftā?
Staņēvičs: Ventspils nafta bija mans klients laikā, kad strādāju par korporatīvo finanšu konsultantu, viņi mani bija iepazinuši, tāpēc uzaicināja strādāt par finanšu direktoru un valdes locekli. Manā laikā šim uzņēmumam bija viena no lielākajām peļņām tā vēsturē, un mēs Rīgas fondu biržā arī izmaksājām mūsu akcionāriem vienu no lielākajām summām, kāda tur jebkad izmaksāta.
Playboy: Amatā nonācāt, būdams ļoti jauns. Vai uzņēmuma veterāni jūs vispār uztvēra nopietni?
Staņēvičs: Es sakārtoju holdinga finanšu uzskaiti, un tā tika ieekonomēti būtiski līdzekļi. Daudzi nesaprata, ko tāds jauns džeks te tagad baigo šefu mētā, neviens jau nekad nav apmierināts, ka griež nost izmaksas, atņem spēļmantiņas un saka, ka tagad būs jādomā tikai par biznesu. Taču man ārkārtīgi nepatīk nesaimnieciska, iracionāla darbība uzņēmumā, tas ir tas, pret ko vienmēr esmu kategoriski iestājies. Bija cilvēki, kas teica, ko es vispār iedomājoties, un prasīja, vai man ir kāda ideja par to, kas viņi tādi ir. Es atbildēja: nē (smejas). Bija tādi, kas teica, ka šī ir mana pēdējā darba diena un tā jau nu nevarēs. Taču es to sevišķi nepārdzīvoju un darīju to, kas jādara. Jebkurā gadījumā gan Latvijā, gan Centrāleiropā, gan Skandināvijā ir gana daudz uzņēmumu, ar kuriem man var izveidoties sadarbība.
11. Playboy: Vai darbs Ventspils naftā nav uz visu mūžu uzlicis jums zīmogu — ar Aivara Lemberga ietekmi saistīts cilvēks?
Staņēvičs: Atelpas brīdī, kad biju starp darbiem, mani meklēja vairākas head hunting kompānijas. Protams, viņi bija aptaujājuši visus savus kontaktus un visiem uzdevuši jautājumu: vai Staņēvičs ir Lemberga cilvēks? Un visi kā viens bija atbildējuši: nē, taču citi tā var neuzskatīt. Cilvēkiem ir raksturīgi piekarināt citiem birkas, jo tās atbrīvo no nepieciešamības iedziļināties personas būtībā. Tie, kas vēlēsies, tā spriedīs neatkarīgi no manas atbildes. Tomēr, nē, man nav saistību ar Aivaru Lembergu. Es neesmu Lemberga cilvēks.
12. Playboy: Kāpēc jūs strādājat algotu darbu, nevis vadāt pats savu biznesu?
Staņēvičs: Ja esi bailīgs un redzi vairāk risku nekā iespēju, tu strādā algotu darbu (smejas).
Playboy: Vai tas nozīmē, ka jums nekad nav bijis pašam sava biznesa?
Staņēvičs: Man ir bijis savs konsultāciju uzņēmums, kas strādāja ar korporatīvajām finansēm. Lielākā daļa manu klientu atradās Krievijā. Bet vienā brīdī sapratu, ka veselības dēļ sadarbība ar turienes klientiem ir jāsamazina. Bija ļoti daudz jādzer, tur tā ir joprojām. Protams, tur ir daudz cilvēku, kuri nedzer, taču, ja gribi nodibināt biznesa attiecības, tev ir jāiegūst uzticība. Krievijā joprojām ļoti izplatīta ir pie galda pasēdēšanas kultūra, un partneri savu viedokli par tevi veido tikai pēc tam, kad trīs vakari kopīgi ir pavadīti restorānā. Protams, ir jāiet arī uz teātri un operu, tas ir obligāti, un tas viss ietilpst tavā biznesa braucienā. Ja tu aizbrauc uz piecām dienām, visticamāk, par biznesu runāsi tikai vienu dienu. Ir skaidrs, ka šiem uzņēmējiem esi
nepieciešams arī savu profesionālo zināšanu dēļ, savu Rietumu kontaktu dēļ. Taču tādu cilvēku pasaulē ir daudz. Tāpēc mūsu priekšrocība nav tā, ka mēs runājam krieviski, mūsu priekšrocība ir tā, ka mēs saprotam, ko viņi ar to grib pateikt.
Playboy: Kādas jums vispār ir attiecības ar alkoholu?
Staņēvičs: Man garšo labi vīni. Un labu vīnu no slikta es atšķiru pēc garšas. Savukārt no stiprajiem dzērieniem man tīk kalvadoss.
13. Playboy: Viens no jūsu hobijiem esot ēst gatavošana.
Staņēvičs: Jā, man ir trīs hobiji. Ēst gatavošana, autosports un niršana. Mans pēdējais sasniegums ir Holandes mērce, par ko esmu īpaši lepns. Cīnījos četrdesmit piecas minūtes, un visi teica, ka tā bijusi ekselenta. Tā ir mērce, ko pasniedz pie sparģeļiem. Lai to pagatavotu, olas jāsakuļ ar vārītiem šalotes sīpoliem. Trauks jātur karsta ūdens peldē un jākuļ ar roku, kā vecos laikos. Vēl viens mans firmas ēdiens, ko daudzi draugi atzīst par izcilu, ir stroganovs. Tas ir Staņēviča stroganovs, un vissvarīgākais ir atrast labu gaļu. Galvenais, lai tajā nav cīpslu — tās visas ir jāizgriež. Problēma tikai tāda, ka šādā veidā tu zaudē divas trešdaļas no tā, ko esi nopircis. Starp citu, labākā gaļa nopērkama Spices Rimi ekostūrī.
Playboy: Pats to gaļu sev nemedījat?
Staņēvičs: Nē, ieroči un medības man nepatīk. Nekad dzīvē neesmu medījis. Bet ēst gatavošana ir tāds terapeitisks process. Ar to sāku aizrauties jau Tallinā. Protams, nevar teikt, ka tur ēdu baigos gurmānu
ēdienus. Pārsvarā jau vienkārši vārītus rīsus. Visa pārējā nauda bija jāinvestē ballītēs (smejas).
14. Playboy: Vai ar ballītēm tā nopietni aizrāvāties?
Staņēvičs: Teiksim tā, laiku prom no mājām izmantoju pilnībā (smejas). Bijis jau ir daudz kas. Trakākais piedzīvojums saistās ar vieniem Ziemassvētkiem. Ar draugu sēdējām bārā un sūkstījāmies par to, ka svētki būs jāpavada ģimenēs, kas mūs galīgi neuzrunāja. Nolēmām, ka jābrauc prom, un, tā kā bijām studenti, meklējām pašas lētākās opcijas. Atklājām, ka no Stokholmas ir labi pēdējā brīža piedāvājumi, un tā divas stundas vēlāk ar prāmi Rusj devāmies uz Stokholmu. Pirmajā dienā nekādas biļetes nedabūjām, palikām hostelī, kur bez mums numuriņā bija arī japāņi un grūtnieces, un nākamajā dienā par 200 dolāriem nopirkām biļetes uz Bangkoku abos virzienos. Vienīgā nelaime, ka atpakaļceļa biļetes bija uz janvāra beigām. Taču brīdī, kad čekojāmies iekšā, mums paziņoja, ka Latvijas pilsoņi tur drīkst uzturēties tikai četrpadsmit dienas. Mēs pārgriezām sejas un teicām: šausmas, ko mums tagad darīt, mēs tādu naudu esam iztērējuši. Darbiniece beigās atvainojās par aviokompānijas neprofesionālo darbību, pārdodot mums biļetes, kas ļauj tur uzturēties
ilgāku laiku nekā paredzēts, apgreidoja mūs vienu klasi augstāk un iedeva atpakaļbiļetes pēc divām nedēļām. Aizbraucām uz Bangkoku un iepazināmies ar meiteni, kas turpat lidostas tējnīcā strādāja par viesmīli. Izrādījās, ka viņas māsīca var mums izkārtot vietu četru zvaigžņu viesnīcā par 20 dolāriem naktī, un tā mūsu ceļojums varēja sākties. Taizemē pavadījām divas nedēļas, ar satiksmes autobusiem pārvietojoties no vienas pilsētas uz otru.
15. Playboy: Pieminējāt niršanu. Cik bieži jūs to darāt?
Staņēvičs: Nirt braucam vienu reizi gadā, un parasti tas notiek novembrī. Esmu bijis daudz kur. Pērn biju Tanzānijā, blakus Zanzibārai ir tāda Mafijas sala, kur niru kopā ar vaļhaizivīm. Tās bija divpadsmit metru lielas, un viena ar asti iesita manai sievai — viņa bija piepeldējusi pārāk tuvu. Par laimi, nekādu traumu nebija, un sieva man ir joprojām (smejas). Pirms tam bija arī interesants brauciens uz Borabora salu, kur niru kopā ar citronhaizivīm. Kad pirms sešiem gadiem sākām, mums bija trīsdesmit cilvēku kompānija, taču tagad krīzes dēļ tā samazinājusies līdz sešiem cilvēkiem. Visskaistākais skats ir divpadsmit līdz astoņpadsmit metru dziļumā,
bet var noiet arī līdz trīsdesmit metriem. Tā ir cita pasaule, tu redzi kaut ko unikālu. Okeāna dziļākajā vietā ir bijuši daudz mazāk cilvēku nekā uz Mēness. Tā ir brīnišķīga pasaule, kurā atpūsties.
Playboy: Haizivis, kas uz jums skatās kā uz maltīti, ir gadījies redzēt?
Staņēvičs: Ja tu viņai nemēģini uzbrukt un dod ceļu, haizivs tev nepievērš ne vismazāko uzmanību. Viņa ir pārāk svarīga, lai uz kaut ko tādu vispār skatītos.
16. Playboy: Kur jūs atradāt sievu?
Staņēvičs: Uz Jūrmalas šosejas. Kad notika Rīgas 800 gadu svinības, ar draugu devāmies no Rīgas uz Jūrmalu braukāt ar veikbordu, un pa logu pamanīju, ka blakus mašīnā brauc brīnišķīga sieviete. Biju pie stūres un ar zīmēm rādīju, ka vajadzētu apstāties un apmainīties telefona numuriem. Pēc Jūrmalas caurlaidēm mēs tā arī izdarījām, apmainījāmies ar telefoniem, un pāris gadu vēlāk es šo zaķi apprecēju.
Playboy: Jūs tolaik šādā veidā bieži iepazināties ar meitenēm?
Staņēvičs: Nē, tā bija pirmā un vienīgā reize (smejas). Tā tas vienkārši notika. Viņa bija brīnišķīga blondīne, un man tas bija jādara.
Playboy: Viņa arī gatavo vai tikai jūs?
Staņēvičs: Es esmu šefpavārs, kas gatavo mērces, bet viņa visu pārējo. Es vairāk esmu iedvesmas pavārs, viņa ir tā, kas var brīnišķīgu ēdienu pagatavot katru dienu. Viņa neēd ne gaļu, ne zivis, ne olas. Viņa
seko ajūrvēdai, tāpēc ir jāgatavo pašai.
Playboy: Vai arī jūs aizraujaties ar ajūrvēdu?
Staņēvičs: Nē, mēs necenšamies viens otram neko uzspiest vai pierādīt. Gaļa slepeni zem segas man nav jāēd.
17. Playboy: Kad jums labāk veicas darbs — no rītiem vai vakaros?
Staņēvičs: No rītiem. Bet man patīk pagulēt līdz kādiem septiņiem, es neesmu no tiem, kas agri ceļas. Tie cilvēki, kas neēd gaļu, guļ mazāk, jo gaļas pārstrādāšana patērē vairāk enerģijas. Un, ja zinu, ka priekšā ir saspringtas dienas, samazinu gaļas daudzumu un vairāk ēdu veģetāros ēdienus. Bet, ņemot vērā, ka gaļa man ļoti garšo, pēc tam nokavēto atgūstu ar kārtīgu steika gabalu.
18. Playboy: Vai jūs varētu dzīvot jebkurā pasaules vietā?
Staņēvičs: Varētu. Taču es to negribu. Jo man ļoti patīk Rīga un Latvija, turklāt nekādas vainas nav arī klimatam — šeit var izbaudīt visus četrus gadalaikus, tostarp brīnišķīgu ziemu. Latvijā ir iespējams iegūt visaugstāko dzīves kvalitāti, kādu vien varu iedomāties.
Playboy: Kāpēc latvieši to nenovērtē un gaužas, ka visur citur ir labāk?
Staņēvičs: Vienmēr ir vieglāk gausties, nevis pašiem saņemties un sākt kaut ko darīt. Allaž ir bijis tā — ja ir skatītāji, ir arī aktieri. Kamēr būs, kas klausās, būs arī tādi, kas gaužas.
19. Playboy: Vai arī plašsaziņas līdzekļi nav vainojami pie latviešu katastrofāli zemā pašvērtējuma?
Staņēvičs: Tie dod to, ko tauta grib. Visi mediji ir komerciālas organizācijas, un, ja lasītājs grib lasīt, ka viss ir slikti, tas viņam arī tiek dots.
Playboy: Kāda ir jūsu sapņu mašīna?
Staņēvičs: Īstās sapņu mašīnas ir tās, kas ir plakātos, ko mazi puikas līmē uz sienām. Šajā kategorijā vislabākā mašīna vienmēr ir bijusi Lamborghini ar paceļamajām durvīm un oranžo krāsu, tai pietrūkst
tikai raķetes un lāzeru uz jumta. Esmu ar to braucis, un tā nebūt nav tā komfortablākā pārvietošanās. Es negribētu ar Lamborghini braukt no rītiem uz darbu. Vislabākais superkārs, ko izmantot ikdienā, ir Porsche 911.
20. Playboy: Jūs tikai braucat vai protam mašīnu salikt arī tehniski?
Staņēvičs: Nē, neesmu mehāniķis. Es vairāk esmu draiveris.