Nu jau pāris mēnešus spēkā ir Augstākās tiesas senāta spriedums par to, ka nepieciešama nepārprotama likumdevēja izšķiršanās - vai divu personu faktiska kopdzīve ir tādas pašas tiesiskās sekas kā precētiem pāriem. Pagaidām viena valsts institūcija otrai turpina rakstīt vēstules, tomēr reāls darbs nav sācies.
Saeimas deputāte no Reformu partijas Inga Bite Providus rīkotajā diskusijā par partnerattiecību reģistrēšanu atzina, ka likumdevējam šis jautājums nav dienas kārtībā. Tieslietu ministrija nenoliedz, ka Latvijas likumos valda būtiskas pretrunas, runājot par to, kas ir ģimene, kas ir tuvinieki, kas ir partnerattiecības un kas ir kopdzīve. Tas savukārt paver plašas interpretācijas iespējas, piemēram, tiesām. Tieslietu ministrijas parlamentārais sekretārs Jānis Bordāns tajā gan nekādas problēmas nesaskata.
Revolūciju nepiedāvā arī Tiesībsargs Juris Jansons. Viņa izveidotā konsultatīvā padome darbu beidza, piedāvājot vien grozīt dažus likumus, piemēram, par pacientu tiesībām. Tomēr resursu centrs "Marta" arvien biežāk saskaras ar sievietēm, kuras dzīvojušas nereģistrētās attiecībās un, tām izjūkot, palikušas bez juridiskās aizsardzības. Organizācija ir sniegusi priekšlikumus Tiesībsargam, aicinot domāt par ģimenes jēdziena paplašināšanu un aizsargāt to cilvēku tiesības, kas nedzīvo laulībā. Juris Jansons runā izvairīgi, vai būs šo priekšlikumu atbalstītājs.
Juriste Kristīna Dupate uzskata, ka politiķi šim jautājumam, kas svarīgs pietiekami daudziem viņu vēlētājiem, negrib ķerties klāt, jo Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir pateikusi - ja valsts kaut ko paredz heteroseksuāliem pāriem ārpus laulības, tad tas automātiski jāattecina uz viendzimuma pāriem. Bet, kamēr politiķi vilcinās, cilvēki sociālo aizsardzības dodas meklēt uz citām valstīm, uzsver Dupate.
Lai arī Tieslietu ministrija uzskata, ka Latvijai nevajadzētu būt avangardā attiecībā uz nereģistrētu partnerattiecību atzīšanu, mūsu valsts ir palikusi starp tām nedaudzajām Eiropas valstīm, kas to nav izdarījusi. Mūsu tiesību aizstāvji gan pagaidām aicina nogaidīt, kā veiksies citām valstīm ar šo jautājumu regulēšanu, un tad pieņemt lēmumus.