Daļai patiks
Rezonansi izraisījušos A. Bērziņa un I. Viņķeles izteikumus vieno sociāli jutīgās tēmas, tomēr speciālisti tos nošķir. Kad Valsts prezidentam raidījuma Nekā personīga žurnālisti vaicāja par centra Re:Baltica analīzi, kas atsedza skaudru skatu uz nabadzību Latvijā, viņš apšaubīja datus, pēc kuriem vērtēt cilvēku sociālo stāvokli. Tas izsauca asu sociālo zinātņu ekspertu kritiku par nekompetenci. Savukārt I. Viņķele žurnālā Playboy visai tieši izteicās par padomju laikā strādājušo pensionāru situāciju, norādot, ka viņu pensijas faktiski nāk no naudas, ko šie cilvēki nav radījuši. To, ka no padomju laikiem sociālajā budžetā nav ne santīma, kopš 90. gadiem uzsvēruši daudzi politiķi, bet jautājums ir - vai tas ir arguments, pēc kā šķirot pensionārus. Tā sociologs Aigars Freimanis komentē to, kāpēc I. Viņķeles izteikumā var saklausīt arī cinisma noti, kas sadusmoja daļu pensionāru.
Tas nav pirmais gadījums, kad augsta līmeņa politiķiem izdodas uzkarsēt sabiedrības emocijas ar neveikliem izteikumiem par sociālām tēmām. Piemēram, aizsardzības ministrs Artis Pabriks (Vienotība) pirms teju diviem gadiem, komentējot algas valsts pārvaldē, izteicies, ka par 100 latiem strādāt varot tikai muļķi. Un viņš joprojām ir ministrs, atgādina Vidzemes Augstskolas docents Visvaldis Valtenbergs. Šis piemērs apliecina, ka pēc neveikla izteikuma politiķis var arī veiksmīgi turpināt politisko karjeru.
Sociologam Arnim Kaktiņam interesanta šķiet tendence, ko politikā ienesusi I. Viņķele un izglītības un zinātnes ministrs Roberts Ķīlis - runāt visai tieši, iztiekot bez ierastās politiķu laipošanas. Tāpēc sociologs gaidot, kā tas ietekmēs šo ministru popularitāti - ja tā nekritīsies, tas būs pierādījums, ka politikā ir vieta arī tiešai runai. Intuitīvi A. Kaktiņš jūtot, ka daļai sabiedrības tā varētu patikt.
Samiernieciskā runa
«Politiķiem ir jāmācās runāt. Politiķis ir publiska figūra, un jebkurš neuzmanīgi izteikts vārds tiek nekavējoties izplatīts milzīgai auditorijai,» akcentē RSU profesors Deniss Hanovs. V. Valtenbergs papildina, ka «mūsu apstākļos» vēlamāka būtu samiernieciskā runa, jo Latvijā gana liela daļa cilvēku atrodas tādās sociālajās pozīcijās, ka jebkurš šāds neuzmanīgs izteikums viņus var sadusmot.
A. Freimanis atminas divus gadījumus, kad politiķa izteikums krietni mazinājis viņa popularitāti. Jau 90. gadu sākumā toreizējais ārlietu ministrs Jānis Jurkāns būtiski to iedragāja, iestājoties par pilsonības piešķiršanu nepilsoņiem. Savukārt nesenā pagātnē Reformu partijas līderis Valdis Zatlers radio tiešraidē pateica daudziem nelāgas asociācijas izraisošu fāzi, ka no iešanas koalīcijā ar Saskaņas centru partiju atturēšot tikai tanki. No dramatiskās attieksmes maiņas, ko izraisīja šis izteikums, partija nevar atgūties vēl joprojām, skaidro A. Freimanis.
Neviens no aptaujātajiem speciālistiem neprognozē, ka šie konkrētie izteikumi varētu politiķiem maksāt karjeru. Tomēr, kā norāda LU socioloģijas profesore Brigita Zepa, šādi gadījumi uzkrājas. Jau ir pierādījies, ka neveikli izteikumi politiķiem «pielīp» un var vilkties līdzi gadiem.
Sabiedrībā lielus protestus šādi izteikumi neizraisīs, jo daudzi no tiem, kas varētu reaģēt, ir iegrimuši zināmā apātijā, uzskata pētnieki. Nabadzīgie pilsoņi vispirms domā, kā izdzīvot, iesaistīšanās politikā ir greznība, ko viņi nevar atļauties, spriež D. Hanovs. Cilvēki nereaģē nevis tāpēc, ka piekristu amatpersonām, bet gan tāpēc, ka ir atsvešināti no politikas, uzsver gan viņš, gan V. Valtenbergs. Turklāt, ja XIX gadsimtā skandāli iznīcināja politiķus, tagad tie ir kļuvuši teju par palīgu politiķu popularizēšanā. B. Zepa nepiekrīt par apātiju - kaut vai tas, cik cilvēku pilnas Lāčplēša dienā bija piemiņas vietas, pierādot, ka tik apātiska sabiedrība nemaz neesot. Taču daudzi tiešām neinteresējoties par politiku, jo viņiem esot citas intereses.
Nerunāšot gludi
Vairāki speciālisti norāda arī uz mediju atbildību par piparu piebēršanu neveiklajiem amatpersonu izteikumiem. Arī labklājības ministre un Valsts prezidents tika pie visai krāšņiem interneta portālu virsrakstiem. I. Viņķele un A. Bērziņa preses sekretāre Līga Krapāne par medijiem izsakās visai diplomātiski, vienīgi aicina iepazīties ar interviju pilnajām versijām, kas medijos ir pieejamas. I. Viņķele sola, ka arī turpmāk nerunāšot gludi par nepatīkamām lietām. «Tas, ka ir sāpīgi… Sāp visiem. Ko lai dara?» viņa saka. Ministre neesot gribējusi nevienu aizvainot, tikai norādīt uz vecākās paaudzes drāmu - viņi nevar saņemt pensiju tādā apjomā, kā viņiem pienāktos.
Arī Valsts prezidents intervijā esot pateicis, ko domājis. Vēlāk nekādi papildu skaidrojumi no viņa kancelejas neesot sekojuši, jo tiem, kas vēlas uzzināt A. Bērziņa viedokli, ir iespēja noskatīties viņa interviju pilnībā.