Viņš skaidroja, ka oriģinālā svētbilde, kā vienmēr, stāvējusi bazilikā. Pa bazilikas teritoriju apkārt nestajai svētbildes kopijai kritienā radušies nelieli bojājumi - ieplaisājis tās stikls, kas jau nomainīts.
Svētbildes kopijas rāmis esot ļoti smags, un citus gadus tos esot nesuši "spēcīgi vīrieši, bet šogad - jauni puikas", kuri to nav varējuši noturēt, stāstīja Skutels un atzīmēja, ka paši nesēji dabūjuši nelielus sasitumus, bet nekādas nopietnas sekas veselībai nav bijušas.
Skutels pauda, ka notikušo varētu uzskatīt par brīnumu, jo kritiena sekas varēja būt arī daudz smagākas.
Tieši aplūkot šo svētbildi ir viens no svētceļojumu mērķiem, dodoties uz Aglonu. Pēc katoļu baznīcas ziņām, svētceļojumi uz Aglonu sākušies 18.gadsimtā.
Kā vēstīts Aglonas bazilikas mājaslapā, Dievmātes svētgleznu uz Aglonu, visticamāk, atveduši dominikāņu mūki savas darbības sākumā. Dokumentētas atsauces par gleznas atrašanos Aglonā ir no 1770.gada Aglonas klostera inventāra apraksta. Aglonas Dievmātes svētglezna ir gleznota 17.gadsimta beigās pēc Traķu (Lietuva) svētgleznas parauga, abas gleznas ir ļoti līdzīgas, bet autors nav zināms.
Aglonas Dievmātes svētgleznai tiek pierakstītas brīnumdarītājas spējas. "Daudzas lūgšanas šeit ir uzklausītas, daudzas dziedināšanas notikušas, daudzas žēlastības saņemtas," mājaslapā vēsta bazilika, "agrākajos laikos dominikāņu mūki pierakstīja ziņas par notikušajiem brīnumdarbiem. Diemžēl laika gaitā vērtīgie dokumenti ir gājuši bojā un ir saglabājušies tikai nedaudzi nostāsti."