2006.gadā Rīgā notika NATO galotņu sanāksme. Par jaunajiem drošības pārbaudījumiem, ko NATO un arī Baltijai nesusi situācija Ukrainā un Krievijas agresija, intervijā portālam Diena.lv stāsta bijušais ilggadējais Aizsardzības ministrijas valsts sekretārs, tagad ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs (Reformu partija).**
Sestdien, 29.martā, aprit 10 gadi kopš Latvija ir NATO dalībvalsts. Notikumi Ukrainā likuši sabiedrībai vairāk novērtēt valsts dalību aliansē, vai šis nav īstais brīdis celt finansējumu aizsardzības nozarei?
Simboliski sakritis, ka atzīmējam Latvijas un pārējo Baltijas valstu dalību Ziemeļatlantijas līguma organizācijā apstākļos, kuros skaidri redzam, ka 1949.gada līguma tā sauktās 5.panta garantijas - ja notiek uzbrukums kādai no NATO dalībvalstīm, tad visas pārējās dalībvalstis nāk palīgā - ir aktuālākas kā jebkad. Mums ir jānovērtē, ka izdevās ielekt aizbraucoša vilciena pēdējā vagonā. Ja nebūtu pašā NATO nobrieduši pareizie politiskie apstākļi un arī mēs paši būtu mazliet paslinkojuši ar aizsardzības reformu, tad būtu pavisam citā drošības situācijā. Bieži dzirdu jautājumu: "Vai tad mums tiešām tas NATO nāks palīga, ja kaut kas reāli notiks?" Gribu atgādināt, ka nekas labāks par NATO, par 5.panta garantijām pasaulē vienkārši nav. Mēs ļoti skaidri pēdējā laikā redzam, ka notiek ne tikai simboliskas vizītes Latvijā – ir bijis Vācijas ārlietu ministrs, Lielbritānijas Eiropas lietu ministrs, tikšanās un telefona sarunas ar ASV vadību, bet šobrīd arī Baltijas valstis kopā ar pārējām NATO dalībvalstīm strādā pie ļoti konkrētiem pasākumiem – kā palielināt un paplašināt NATO reālu klātbūtni šajā reģionā. Spriests tiek ne tikai par iznīcinātāju nosūtīšanu Baltijas gaisa telpas patrulēšanā, bet arī tiek runāts par ļoti konkrētu aizsardzības sistēmu pastiprināšanu un izvietošanu šeit. Es negribētu ieiet detaļās, kamēr nav pieņemti lēmumi, bet redzam, ka tie nav tikai vārdi, notiek arī reāli darbi.
Diemžēl bijām ļoti pieraduši, ka viss kārtībā, nevajag rūpēties ne par ko, par mums parūpēsies. Par mums tiešām parūpēsies, ja šeit būs kādas potenciālas problēmas, apdraudējums, tad, protams, 5.pants strādās. Ja 5.pants kaut kādu iemeslu dēļ nestrādās Baltijā, tas nozīmēs pašas alianses galu, un to negrib neviena dalībvalsts. Bieži aizmirstam, ka, lai uzņemtu palīdzību, ir jābūt sagatavotām gan ostām, gan spējām dažādos veidos palīdzību saņemt. Aizsardzības izdevumi nav tikai militārās tehnikas iegāde, starptautiskās operācijas, kas, protams, ir svarīgi, bet ir arī vesela rinda jaunu risku un draudu, piemēram, kiberdrošība. Nenovērtēsim par zemu savas spējas un savu pakāpi aizsargāties pie pirmajiem riskiem. Šie 2% ir vajadzīgi ne tikai, lai parādītu saistību izpildi, bet arī pašu spēju stiprināšanai. Lai visi sabiedrotie redz, ka mēs paši rūpējamies par savu aizsardzību, tāpēc ir vērts rūpēties arī par mūsu aizsardzību.
No vienas puses, iedzīvotāji redz iemeslus, kādēļ veltīt aizsardzībai vairāk finansējuma, bet, no otras puses, situācija mainās, kad sāk runāt par jomām, kurām nauda būs jāatņem. Ņemot vērā vēlēšanas, kas tuvojas, ko jūs teiktu politiķiem, kuri runā, ka drīzāk jāceļ, piemēram, skolotāju un mediķu algas?
Gan 2012.gadā, gan 2013.gadā un arī tagad – 2014.gadā Saeimas ārpolitikas debatēs un dažādās intervijās vienmēr esmu teicis, ka nedrīkstam ignorēt dalību NATO un mūsu aizsardzības budžetu. Ārējā drošība ir process, starptautiskā vide ir ļoti mainīga. Tas, kas šobrīd ir noticis, vispār ir bezprecedenta gadījums kopš 1945.gada. Politiķi jūtīgi reaģē uz iedzīvotāju noskaņojumu. Esmu runājis gan ar aizsardzības ministru, kurš vienmēr iestājas par finansējuma palielinājumu nozarei, gan bijušas vairākas Nacionālās drošības padomes sēdes. Izpratne pieaug visiem. Būs jāmeklē veids, kā līdzsvarot visas iespējas. Varbūt ir iespējams pārskatīt vienu otru glaunāku programmu, paskatīties, kur šo finansējumu ņemt. Bet tas, ka aizsardzībai būs jāparedz papildu izdevumi, man ir pilnīgi skaidrs.
Uzstādījums paliek 2% no iekšzemes kopprodukta (IKP) līdz 2020.gadam vai tomēr mērķi būs vēl augstāki?
Uzstādījums ir tāds, kāds tas ierakstīts Valsts aizsardzības koncepcijā un ko šobrīd akceptējusi NATO. Pirmkārt, mums jāaptur kritiens, jo tas turpinās. Ja reālā nauda pieaug, tad IKP attīstība mūs tur zem 1%. Diemžēl krīzes laikā Latvija bija tā valsts, kas visdrastiskāk samazināja savus aizsardzības izdevumus – aptuveni par 40%. Nākamajā gadā mums jātiek līdz 1%, bet tad izdevumi pakāpeniski jāceļ, lai līdz 2020.gadam aizsardzības budžets sasniedz vidējos 2%. Tāpat būtiski, lai aizsardzības izdevumi būtu efektīvi. Kiberdrošība pašreizējos propagandas un informatīvā kara apstākļos ir joma, kas NATO ir ļoti būtiski attīstāma. Vēl viens svarīgs virziens ir atgriešanās pie 1990.gadu kopīgās prakses – veidot specializētas kopīgas Baltijas valstu vienības.
Minējāt kiberdraudus, tie ir iekļauti 5.panta garantijās?
Mainās arī nedaudz izpratne par to, kas ir 5.pants. Tas netiek klasiski saprasts tikai kā frontāls uzbrukums, bombardēšana. 5.pants 21.gadsimtā piemērojams savādāk nekā tūlīt pēc Otrā pasaules kara. Faktiski visos NATO dokumentos kiberdrošības jautājumi ir līdzvērtīgi teritorijas aizsardzībai. Igaunijā ir NATO izcilības centrs kiberjautājumos, kas mēģinājis juridiski analizēt, ko nozīmē starptautiskās tiesības Ženēvas konvencijas ne tikai klasiskajā militārajā sfērā, bet arī kibertelpā. Tas ir plašāk nekā tikai tanki, lidmašīnas, kuģi. 5.pants gan izpratnes ziņā, gan pēc piemērojamības tiek traktēts savādāk nekā 1949.gadā, jo arī dzīve un starptautiskā situācija attīstās.
Pieminējāt militāro sadarbību starp Baltijas valstīm, bet kā ir skatoties plašākā reģionā -arī uz Ziemeļvalstīm. Tikko kā Latvijā viesojās augsta līmeņa Zviedrijas pārstāvji, vai runājāt arī par aizsardzības jautājumiem?
Nedaudz jokojoties teicām, ja Zviedrija kādreiz lems stāties eirozonā vai NATO, tad Latvija, protams, būs pats labākais advokāts un palīgs. Bet tas, protams, ir pašas Zviedrijas, pašas Somijas ziņā, kā veidot savu drošības politiku. Ļoti gribu cerēt, ka NATO samits Velsā šā gada septembrī analizēs ne tikai, ko Ukrainas notikumi nozīmē NATO 5.panta kontekstā, kādi pasākumi būtu jāveic, lai stiprinātu NATO spējas reaģēt uz šāda veida izaicinājumiem, bet arī spēsim vienoties, ka ļoti aktīvām NATO partnervalstīm, pie kurām mēs noteikti pieskaitām Zviedriju un Somiju, būs iespēja vēl ciešāk praktiskā līmenī sadarboties ar NATO. Šādā kontekstā sadarbību ar Ziemeļvalstīm gan Eiropas Savienībā (ES), gan NATO spēsim padarīt tādu, kas vēl vairāk integrēs mūsu militārās spējas. Bet, protams, pilnīga Baltijas un Ziemeļvalstu militārā sadarbība iespējama vien tad, ja esam zem viena lietussarga.
Pieskaroties Ukrainas notikumiem, izskanējis scenārijs, ka lai gan Ukraina faktiski Krimu ir zaudējusi, taču patlaban pret Krieviju vērstās sankcijas pēc kāda laika aizmirsīsies un dzīve atkal ieies vecajās sliedēs?
Protams, ka Krima šobrīd de facto atrodas Krievijas Federācijas sastāvā. Tas ir fakts, ko nevar noliegt. De iure ANO Ģenerālā Asambleja ar vairākuma balsīm atbalstīja rezolūciju par Ukrainas teritoriālo integritāti. Tas liecina, ka juridiski Krimas aneksija netiek atzīta ne Eiropas, ne pasaules līmenī. ANO Ģenerālās Asamblejas balsojums bija pārliecinošs, zinot arī kāda kampaņa un pretkampaņa tika izvērsta aizkulisēs. Juridiski šī ir vēl viena ilgtermiņa problēma, kas ir parādījusies un Krimas de iure aneksija netiks akceptēta. ES valstu vadītāji lēma, ka sankciju trešā fāze tiks piemērota tikai tad, ja notiks tālākā eskalācija. Šobrīd esam redzējuši dažus pozitīvus soļus un dažus ļoti satraucošus. Situācija vērtējama ļoti neviennozīmīgi. Pozitīvi, ka Ukrainā, izņemot Krimu, ir Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas (EDSO) misija, kas spēs sniegt objektīvu un neatkarīgu informāciju par to, kas notiek, piemēram, vai ir novērojamas kādas provokācijas. Pozitīvi, ka pirmo reizi tikās Ukrainas un Krievijas ārlietu ministri. Saruna, cik zinu, protams, bija smaga un nebeidzās ar īpašiem pozitīviem rezultātiem, bet fakts, ka sarunas starp Krieviju un Ukrainu sākušās, tomēr jāvērtē kā pozitīvs signāls. Ja redzēsim, ka situācija eskalējas, tad šīs sankcijas [tā dēvētā sankciju trešā fāze jeb ekonomiskās sankcijas] tiks piemērotas. Vai tas nozīmē, ka būs iespējams scenārijs – aizmirsīsies un būs viss pa vecam? Spriežot no ES un NATO runātā, politiskā ziņā šobrīd pūtīs arktiskā klimata vēji un tie pūtīs labu laiku. Tik vienkārši atgriezties pie sadarbības ar Krievijas Federāciju gan ES, gan NATO līmenī vienkārši nebūs iespējams.
Situācija pēc Krievijas, Gruzijas kara tomēr rādīja ko citu.
Kopš 1945.gada nav bijusi situācija, ka ar spēku vienas valsts teritorija tiek pievienota citai valstij. Tas ir fundamentāli cits stāts. Mums ir bijuši iesaldētie konflikti un joprojām ir. Aneksija notika absolūti neizprovocēta. Ja par Gruzijas, Krievijas karu joprojām vēl strīdas, kurš nu tur uz kuru šāva, tad šeit jūs redzat absolūti neizprovocētu rīcību. Nevienu cietušu krievu Krimā neviens nav uzrādījis. Taisni otrādi - redzējām asinsizliešanu Kijevā. Absolūti neizprovocēta rīcība, absolūts ANO hartas, līguma par teritoriālo integritāti un Helsinku nobeiguma akta pārkāpums bez jebkāda pat pierādījuma, ka kaut kas varētu apdraudēt to pašu Krievijas minoritāti. Taisni otrādi, tagad mēs visi uztraucamies par tatāru un ukraiņu minoritāti Krimā. Lūk, šīs minoritātes šobrīd ir ļoti stingri apdraudētas. Tāpat daudzi runā par Kosovas precedentu, bet daudzi ir aizmirsuši, ka Kosova nepievienojās Albānijai. Daudzi ir aizmirsuši, ka Kosova savu jautājumu risināja astoņus gadus ar starptautisko mandātu palīdzību, nevis divās nedēļās ar faktiski tā saucamo zaļo vīriņu klātbūtni.
Arī otrs apspriestais scenārijs ir drūms – Krievijas apetīte aug un tai ir vēlme pārbaudīt NATO 5.pantu, piemēram, izmantojot jau minētos kiberuzbrukumus. Latvija tam ir labs mērķis.
Kiberubrukumu ziņā labs mērķis ir jebkura NATO dalībvalsts. Nedomāju, ka šobrīd kāds mēģinās klasiskā veidā pārbaudīt NATO 5.pantu. Taču, lai apetīte nerastos, mēs strādājam pie daudz stingrākas, daudz plašākas, daudz nozīmīgākas NATO klātbūtnes. Tikai tā mēs spēsim novērst jebkāda veida apetītes. Tāpat mums ir būtisks ASV un ES brīvās tirdzniecības līgums, kas veido ļoti spēcīgu ekonomisko bloku. Zinātniskā fantastika, ko bieži var lasīt, ir interesenta, mēs rēķināmies ar jebkāda veida provokācijām, tāpēc strādājam pie pamatu nostiprināšanas. Nedomāju, ka Latvijas sabiedrībā tie, kas varbūt priecājas par Krimas pievienošanu, priecāsies arī par iespēju doties bezvīzu režīma braucienā uz Sibīriju, nevis uz Portugāli vai Itāliju, ka mainīs rubli un ekonomiku bēdīgā stāvoklī pret stabilitāti un attīstību, ko dod ES. Būsim uzmanīgi, bet nekļūsim arī pārāk histēriski. Drošību nevar iegūt vienā dienā, par to jārūpējas katru dienu. Pēc Gruzijas, Krievijas kara mums bija iespēja faktiski izstrādāt konkrētus aizsardzības plānus, šis incidents parāda, ka būs arī konkrēta rīcība, lai nevienam šeit ne iekšienē, ne ārienē apetīte neaugtu.