Piekrītot vairākām pedagogu organizācijām deleģēt sevi uz NEPLP locekļa amatu, protams, man nebija ilūziju par iespēju šajā padomē iekļūt. Taču bija cerība, ka pedagogu biedrību un citu nevalstisko organizāciju ieteikumi vismaz tiks sadzirdēti.
Lai izsniegtu apraides atļaujas vai pieprasītu no EPL to finansiālās darbības pārskatus, nav vajadzīga padome. Pietiktu ar juridisku biroju. Padomes jēga ir tieši nodrošināt sabiedrības līdzdalību EPL satura noteikšanā. Tāpēc svarīga ir attiecība šajā padomē starp nozares profesionāļiem un sabiedrības pārstāvjiem, kuri nāk no citām jomām (izglītība, kultūra, NVO, tautsaimniecība utml.). Vēlamā proporcija piecu padome locekļu vidū, manuprāt, ir 3 pret 2 – par labu sabiedrības pārstāvjiem:
1) Jaunajai NEPLP vispirms jānodrošina Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likuma (turpmāk – Likuma) īstenošana – pilnā mērā. Atsevišķi Likuma panti nedarbojas. Piemēram, 60.1.14. pants nosaka, ka NEPLP "nodrošina sabiedrības, plašsaziņas līdzekļu profesionālo un izglītības institūciju pārstāvju līdzdalību sabiedriskā pasūtījuma veidošanā." Diemžēl aptaujājot vairākas izglītības institūcijas un pedagogu organizācijas, noskaidrojās, ka neviena no tām nav uzaicināta sabiedriskā pasūtījuma veidošanā.
2) Jāīsteno arī apraides pieejamība visā Latvijā. Likvidējama ir ne tikai situācija, ka valsts robežu tuvumā nesniedzas Latvijas EPL apraide, bet arī neatļauta produktu un to pieeju tirgošana bez nodokļiem, būtībā nelegāli (t.sk. šarings). Pretējā gadījumā plaisa sabiedrībā starp divās dažādās informatīvajās telpās dzīvojošiem tikai sadziļināsies.
3) Jauno stratēģiju 2012.–2017.gadam jāveido, tā lai NEPLP spētu nodrošināt raidītā satura kontroli, izvērtēšanu un bagātināšanu. Kontroles jomā skaidri jāievēro likumā noteiktie aizliegumi un definētās vērtības. Tās ir: cilvēka cieņa, latviešu valoda, demokrātijas un ētikas principu nostiprināšana. Jāpastiprina un jāprecizē plašsaziņas līdzekļu redakcionālā atbildība. (Likuma 25. pants). Izvērtēšana (kvalitātes kontrole, monitorings) jāveic balstoties ne vien uz Sabiedrisko konsultatīvo padomi (Likuma 63.pants), bet arī plašāk – iesaistot radošās savienības, pedagogu, vecāku un ģimeņu organizācijas. Raidījumus jāvērtē ne tikai pēc reitingiem, bet arī pēc to mākslinieciskās un saturiskās kvalitātes. Galvenais NEPLP instruments satura bagātināšanā ir precīzāks sabiedriskais pasūtījums, nozares attīstības nacionālā stratēģija, līgumi.
Kuras ir Elektronisko plašsaziņas līdzekļu satura tematiskās prioritātes?
Galvenā prioritāte izriet no demogrāfiskās situācijas – bērni nedzimst, laulības netiek noslēgtas, ģimenes izjūk, cilvēki nejūtas piederīgi Latvijai un pamet to. Kā atjaunot sabiedrībā ģimenes vērtību, kā "noturēt" cilvēkus Latvijā?
TV un radio ir milzīgas izglītojošās iespējas. Līdztekus ģimenei un skolai – plašsaziņas līdzekļi veido trešo pēc nozīmes (bet varbūt pat svarīgāko) faktoru sabiedrības vērtīborientēšanā. Tas netiek pienācīgi izmantots. Nepieciešami ir ne tikai problēmu raidījumi (kuru ir par maz!), bet arī šovi, filmas, spēles. Taču ar kopīgu mērķi – normalizēt Latvijas demogrāfisko situāciju, nostiprināt mīlestību uz savu zemi un Latvijas pilsoņa pašapziņu, lai ģimenes un bērni kļūtu par jauniešu un visas sabiedrības vērtību. Tādi raidījumi un akcijas kā Latvijas lepnums ir nepieciešami ne tikai reizi gadā.
Attīstāmi ir divi virzieni. Pirmais – trūkst raidījumu un diskusiju, kas risinātu cilvēku eksistenciālās problēmas, kur dažādas vecuma grupas varētu saņemt filozofu, psihologu un garīdznieku skaidrojumus un padomus dzīves jēgas meklējumos. Otrs virziens ir: atraktīvāka un radošāka mediju kultūra. Arī izklaidi var organizēt tā, lai tā nevis spēlētu uz cilvēku zemākajām jūtām un instinktiem, bet veicinātu dzīves prieku, fantāziju, radošumu un izpalīdzību.
Būtiska joma tātad ir izglītība (to akcentē arī Likuma 71.5.pants.), t.sk. morālā un patriotiskā audzināšana. Savukārt 100 grami kultūras ir nabadzības apliecinājums latviešu svarīgākajam identitātes faktoram pēc valodas – kultūrai. Nenoniecinot minēto raidījumu, tomēr tādu ir par maz.
Pēc svarīguma seko veselība. Vai tas ir normāli, ka EPL reklamē lietas, ko atzīstam par sev un saviem bērniem kaitīgām vai nelāgu atkarību izraisošām? Taču aizliegumi, bez citām alternatīvām, nerisinās problēmu. Jāpanāk EPL, interneta portālu un sociālo tīklu kompleksa iesaistīšanās sabiedrības atveseļošanā – kā fiziskā, tā garīgā.
EPL rokās ir Latvijas sabiedrības atjaunotne. Tas, ko trešajā atmodā panāca inteliģence.
4) Lai panāktu elektronisko plašsaziņas līdzekļu satura attīstību, NELPL varētu rosināt izveidot Elektronisko mediju jaunrades un inovāciju fondu (pēc analoģijas ar Izglītības inovācijas fondu vai Kultūrkapitāla fondu). Fondā jaunie talanti (režisori, žurnālisti, producenti) varētu iegūt starta finansējumu projektu un jaunu produktu radīšanai, savai radošajai izaugsmei (t. sk. stipendijas izglītībai un ārzemju pieredzes izpētei). Fonda finansējums veidotos ne tikai no valsts līdzekļiem, bet arī no ziedojumiem, struktūrfondiem u.c. avotiem.
Jāpanāk, lai Latvija nevis tikai pirktu produkciju no ārvalstīm, kas bieži ir veca vai nekvalitatīva, bet mums pašiem būtu iespēja veidot savus produktus. Pretējā gadījumā turpināsies tas, ko daudzi ir ievērojuši citās Eiropas zemēs: vieni un tie paši šovi, spēles un seriāli (skatāma vien cita nebeidzamo sižeta peripetiju sērija).
Nobeigumā vēl daži vārdi par NEPLP kandidātu izvērtēšanas procedūru. Protams, varu tikai apbrīnot Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisiju, kas pēc piecu minūšu uzstāšanās un dažiem jautājumiem varēja atsijāt no 41 kandidātiem labākos 17 nākamajai konkursa kārtai. Taču vai ticamāka atbilstības pārbaudes forma nebija katram kandidātam savas koncepcijas iesniegšana rakstveidā?
Kad mēģināju piedāvāt prezentāciju par savu redzējumu NEPLP darbības attīstībai, saņēmu atteikumu. Bet varbūt pie tā būtu vērts atgriezties izvērtējot otrās kārtas pretendentus? Rakstīts vārds mazāk padodas subjektīvām interpretācijām un dod iespēju objektīvi izvērtēt kandidātu piedāvājumu. Izbrīnīja arī tas, ka vairāki pirmās kārtas pretendenti, kuri, manuprāt, bauda sabiedrības cieņu, (piemēram, A.Rancāne, K.Rozenvalds, D.Markova, J.Porietis, M.Bērziņš u.c.) netika uz otro kārtu.
Ceru, ka Saeimai tomēr izdosies atrast piemērotus kandidātus, tādus, kuri godam pārstāvēs sabiedrības intereses un spēs ieklausīties arī pedagogu, ģimeņu un citu nevalstisko organizāciju balsī un veidot sabiedrības pasūtījumu Latvijai vitāli svarīgās jomās.