Kā ziņots, Senātā ar kasācijas sūdzību vērsās atbildētāji - Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija (SPRK) un Latvenergo -, apstrīdot Administratīvās apgabaltiesas pagājušā gada 25.jūnija spriedumu, ar kuru tika atcelts regulatora 2011.gada lēmums par patlaban spēkā esošajiem tarifiem. Apgabaltiesas spriedums arī paredzēja, ka līdz ar SPRK lēmuma Nr.40 atcelšanu spēku atgūst iepriekšējie Latvenergo tarifi.
Tiesas sēdē, kas kasācijas kārtībā notika pērn 5.novembrī, SPRK un Latvenergo norādīja, ka sabiedrība tiek maldināta, jo, atceļot iepriekšējos energouzņēmuma Latvenergo tarifus, netiks iegūts cenu samazinājums, bet gan gluži pretēji - tarifi var uzlēkt debesīs.
Tāpat SPRK pārstāvji secināja, ka apgabaltiesas spriedums, atceļot esošos tarifus un atjaunojot 2008.gada tarifus, rada baltu plankumu un robu, jo tiesa netika uzdevusi SPRK taisīt jaunu administratīvo aktu, kas paredzētu aktīvu rīcību un atjaunotu tarifus. SPRK uzsvēra, ka komisijai nemaz nav tādu rīcības spēju attiecībā uz tarifiem, gan arī konkrētajiem 2011.gada tarifiem, jo jau kopš 2008.gada pašam komersantam - Latvenergo - ir tiesības noteikt savus tarifus.
Kā toreiz vairākkārt norādīja SPRK pārstāvji, komisija nevis piešķir jaunas tiesības Latvenergo tarifu regulēšanā, bet gan neierobežo esošās. Tāpat SPRK paskaidroja, ka 2011.gada lēmums noteikti nav bijis administratīvais akts plašākā izpratnē, un SPRK neuzskatīja, ka tai ir jāiejaucas tarifu regulējumā, jo Latvenergo pati kontrolēja faktiskos apstākļus un sekas.
Apgabaltiesa iepriekš savā spriedumā konstatēja, ka tarifu diference Starta un Pamata tarifā neatbilst likumā par SPRK nostiprinātajam principam, ka tarifiem jāatbilst ekonomiski pamatotām izmaksām un jānodrošina uzņēmuma rentabilitāte. Tomēr atbildētāju pārstāvji tiesā pauda pārliecību, ka abi tarifi bija funkcionāls mehānisms un tie atbilda diferencēšanas definīcijai, kā arī tie bija ekonomiski pamatoti. Tikmēr prasītāji un viņu pārstāvji tiesai uzsvēra, ka tarifu dalīšana nebija likumīga.
Savukārt prasītāji vairākas reizes tiesā argumentēja, ka SPRK ir vienīgā iestāde, kurai ir atbilstoša kompetence un iespējas aizstāvēt sabiedrisko pakalpojumu lietotāju intereses, un Latvenergo tarifi nevarēja stāties spēkā, ja SPRK par to nepieņem atbilstošu lēmumu. Tāpat tiesā tika norādīts, ka SPRK bija jāveic tarifu publiski tiesiskā kontrole, kas netika izdarīts, jo Latvenergo nebija privātas rīcības brīvības.
Prasītāju pārstāvji tiesā uzsvēra, ka Latvenergo saviem patērētājiem būtu jāatdod visa nepamatoti iekasētā nauda, jo tarifu piemērošana nevar balstīties tikai uz komersanta "minējumiem un prognozēm" par tarifu piemērošanas nepieciešamību konkrētā apjomā, sevišķi, ja tas paaugstinās par 27%. Tāpat prasītāju pārstāvji atsaucās uz metodiku attiecībā uz tarifu diferencēšanu, secinot, ka tam nav tiesiska pamata, līdz ar to nav nepieciešams patlaban rēķināt ekonomiskās sekas, kas it kā komersantam esot iestājušās.
SPRK nevarēja iestāties lietotāja vai sabiedrisko pakalpojumu sniedzēja pusē, balstoties uz citiem apsvērumiem, piemēram, lietotāju nespēju apmaksāt elektroenerģijas rēķinus, pārāk straujo tarifu kāpumu, ekonomisko un sociālo krīzi valstī, citu obligāto maksājumu sadārdzināšanos, tarifu paaugstināšanas lietderību.
Energokompānija iepriekš secināja, ka, tiesas ieskatā, Latvenergo nebija tiesību piemērot zemāku cenu par pirmajām patērētajām 1200 kilovatstundām (kWh), jo energokompānijai nav tiesību sniegt atbalstu iedzīvotājiem. Tiesa uzskata, ka faktiski ir notikusi saistīto lietotāju subsidēšana.