Šajā Īrijas virtuvē Indra vienā dienā no trauku mazgātājas kļuva par šefpavāri, taču nu viņa domā par iespējām Latvijā. Indras stāsts atklāj Latvijā maz diskutētu aizceļošanas motīvu. Viņa aizbrauca nevis lai pelnītu, bet lai pasargātu savu bērnu no nežēlīgas vienaudžu attieksmes.
Pasargāja meitu
Uz Īriju Indru jau labu laiku saukusi pusmāsa, kas tur dzīvo 12 gadu. Diezgan ilgi Indra tikai attraukusi: «Kāda vēl Īrija!» Tolaik viss licies kārtībā, pašai bija savs bizness Rīgā - veikals, kurā tirgoja auto detaļas. «Tā bija diezgan sūra vide sievietei, tāda vīriešu pasaule. Bija jābūt iekšām, lai šādā vidē noturētos,» paskaidro Indra. Ierastā dzīve sāka šķobīties, kad individuālajam uzņēmumam uzvēla arvien smagāku nodokļu nastu, uzņēmumu arī vajadzēja pārreģistrēt. «Vai nu uzņēmumu saglabāju un būs grūta izdzīvošana, vai arī jāapvienojas ar kādu lielāku, ko nevēlējos,» secinājusi Indra. Viņa firmu nepārreģistrēja un devās strādāt uz kādu auto nomu.
Tomēr, kad desmit gadus rokās bijuši sava biznesa groži, Indrai bija grūti pārtapt par «rūķīti darītāju», kura idejās neieklausās. «Bet man patīk pārmaiņas, veikt uzlabojumus, iet uz priekšu, ne monotons darbs,» paskaidro Indra.
Galvenais aizbraukšanas iemesls gan bijis nevis monotonais darbs, bet gan Indras meita. Desmitgadīgā meitene tolaik bija sākusi mācības privātā katoļu skolā Rīgā, jo pati vēlējusies kristīties katoļticībā. Taču viss izvērtās gandrīz traģiski - klasesbiedri pret klasē jauniņo izturējās nežēlīgi. «Ar pedagogiem gāju runāt - jums taču ir kristīga skola, kā to pieļaujat. Viņi atbildēja - bērni tic uz grēku piedošanu,» saka Indra. Tāpēc 2005. gada 8. jūlijā Indra lidoja uz Īriju kopā ar savu 12 gadu veco meitu un draugu. Latvijā palika 18 gadu vecais dēls (pēc četriem mēnešiem pievienojās mammai) un 23 gadus vecais dēls. Indra saka - lielākais ieguvums no Īrijas ir meitai. Mācoties Īrijā katoļu skolā, viņa ieguva labus draugus un iedrošinošus skolotājus.
Par pavāri - nejauši
«Tev rīt jābūt darbā,» Indrai jau pirms aizlidošanas aizrakstīja pusmāsa. Sapriecājusies Indra nemaz neapvaicājās, kas par darbu. Kad atlidoja, izrādījās, ka būs jāmazgā trauki aprūpes centrā. «Kādreiz jaunībā domāju - nekad nebūšu trauku mazgātāja, sētniece un apkopēja,» viņa nosmejas. Ironiski - viņa pabijusi visās trijās lomās. Pēc otrā bērna piedzimšanas piepelnījusies kā apkopēja, pēc tam ar lāpstu šķūrējusi sniegu sava veikala teritorijā, un nu - trauku mazgātāja. Indra saka - varu mierīgi strādāt šādu darbu, taču tikai uz pagaidu laiku vai ja tas ir solis kāpšanai uz augšu.
Pansionāta virtuvē palīdzēja iejusties tur jau strādājošā pusmāsa. Sākumā Indrai bija pusslodzes darbs, taču viņa allaž pieteikusies kādu aizvietot. Indra neslēpj - saķērusi galvu, 1. septembrī uzzinot, ka meitas skolas grāmatas maksās apmēram 500 eiro. Alga tad bija 250 eiro nedēļā.
Pēc pusotra trauku mazgāšanā pavadīta gada notika negaidīts izrāviens. Tas sākās ar šefpavāres pēkšņo saslimšanu. «Šeit ir tā kā slimnīcā, nevar būt tā, ka pavārs saslimis un nu mēs šodien neēdīsim, slēdzam ofisu ciet. Iemītniekiem taču jāēd! Priekšnieks saka - ručījiet ārā!» atceras Indra. Tad viņas, divas trauku mazgātājas, kā mācēja, tā pagatavoja todien īru ēdienus. Pansionāta iemītniekiem patika. Īru receptes Indra iepriekš noskatījusies virtuvē, kafijas pauzē tērgājot ar pavāri.
Kad šefpavāre drīzumā no darba aizgājusi pavisam, vadība Indrai piedāvāja viņas vietu. Sākumā bažījusies par diploma trūkumu, bet priekšnieks pārliecinājis - tu esi mamma, tu esi pavāre, un cilvēkiem ļoti garšo.
Ir daži piedāvājumi
Indra tagad nopelna apmēram 2000 eiro mēnesī pēc nodokļu nomaksas, taču, kā viņa uzreiz paskaidro, galvenais nav algas lielums, bet summa, kas paliek pāri. Kad segti visi obligātie maksājumi (īre, komunālie maksājumi, transporta izdevumi, veselības apdrošināšana utt.), pāri paliekot apmēram 40% algas, kas esot ļoti normāli. Viņa var atļauties arī iekrāt un nedaudz atpūsties. Iecerējusi drīzumā pirkt savu mašīnu. Vēl nauda aizejot ārzemju ceļojumos, kuros Indra dodas kopā ar savu Dublinas latviešu kori.
Tomēr Indrai pietrūkstot Latvijas: «Rīgā izej uz ielas, un tev ir dzīvība riņķī apkārt, bet šeit ir kluss kā guļamrajonā. Pat gaiss Latvijā cits, es tiešām to mīlu.» Ļoti pietrūkstot Latvijā palikušā dēla un viņa ģimenes.
Indra atzīst - aprūpes centrā karjeras griestus sasniegusi, augstāk nav kur kāpt. Tāpēc viņa pieļauj atgriešanos Latvijā. «Man ir jāatrod sava niša, kur radoši darboties,» viņa atzīst. Tieši nesen viņa saņēmusi dažus piedāvājumus, kas saistīti ar sava biznesa sākšanu Latvijā. Kādus - viņa neatklāj. Ar pavāra darbu tie nav saistīti. Indra pasmaida - Latvijas labo restorānu pavārus laikam neapsteigtu.
Rīt laikrakstā Diena - trīs stāsti par latviešu ģimenēm Īrijā un Ziemeļīrijā, kurās aug bērni. ''Mani abi zēni savā starpā runā angliski. Kāpēc lai es neļautu? Ja viņi filmas, spēles datorā skatās angliski un tā viņiem vieglāk sazināties.''