Vai Latvijā nepieciešams Valsts prezidenta lemtspējas pārbaudes institūts?(1)

(3) Pasaules prakse rāda, ka valsts galvas izturēšanās, rīcība un pat izteikumi mēdz būt ļoti ekscentriski, spontāni un pārgalvīgi.(4) Tādēļ Valsts prezidenta amatu var salīdzināt ar viena aktiera teātri tam konstitucionālajam orgānam, kas viņu ir ievēlējis.(5) Šie pasaules vēsturē rodamie precedenti, kad valstu vadītāju uzvedība un rīcība ir radījusi starptautisku rezonansi un pat neizpratni, raksta autoru ir pamudinājuši analizēt arī Latvijas Valsts prezidenta lemtspējas pārbaudes institūta juridisko problemātiku.**

Latvijas Republikas Satversmes 52. pants noteic: ja Valsts prezidents atsakās no amata, nomirst vai tiek atsaukts, pirms viņa amata laiks izbeidzies, Valsts prezidenta vietu izpilda Saeimas priekšsēdētājs, kamēr Saeima izvēl jaunu Valsts prezidentu. Tāpat Saeimas priekšsēdētājs izpilda Valsts prezidenta vietu, ja pēdējais atrodas ārpus valsts robežām vai citādi aizkavēts izpildīt savu amatu. Līdz šim juridiskajā literatūrā ir aplūkots mehānisms un analizēts jautājums par Valsts prezidenta vietas izpildīšanas aizstāšanu Latvijas konstitucionālaja praksē, ja pēdējais, piemēram, atrodas ārpus valsts robežām vai atvaļinājumā. Ierasti, ka šādos gadījumos Valsts prezidenta vietu izpilda Saeimas priekšsēdētājs.(6) Taču nav atbildēts jautājums par Satversmes 52. panta trešā teikuma saturu gadījumos, ja Valsts prezidents ir citādi aizkavēts pildīt amata pienākumus, piemēram, ja par iemeslu ir kādi veselības traucējumi. Līdz šim Latvijā nav izveidojusies tāda prakse, kas nodrošinātu skaidru risinājumu visiem Satversmes 52. pantā ietvertajiem aspektiem, kas saistīti ar Valsts prezidenta personu un viņa rīcību.(7)

Latvijā nav izstrādāta procedūra un noteikta kārtība, lai objektīvi konstatētu Valsts prezidenta spēju pildīt amata pienākumus, ko uztic Satversme. Atbildes uz šādiem jautājumiem neviens Latvijas normatīvais regulējums nesniedz. Nav arī atbildēts jautājums par institūciju vai institūcijām, kam būtu jāuztic veikt pārbaudi par spēju vai aizkavējumu pildīt Valsts prezidenta pienākumus. Piemēram, nav zināmi kritēriji, pēc kuriem būtu iespējams Valsts prezidenta darbību un rīcību kvalificēt kā amata pildīšanas aizkavējumu (vai tas būtu nosakāms pēc publiskajiem izteikumiem vai noteiktas ārējas uzvedības?!). Valsts prezidentam, tāpat kā jebkuram citam iedzīvotājam, nav aizliegts izteikt viedokli, to nosaka Satversmes 99. un 100. pants. Strauja valsts augstākās amatpersonas viedokļa maiņa dažkārt ir pat nepieciešama, taču pārāk bieža un neargumentēta sava viedokļa paušana vistiešāk var nodarīt kaitējumu pašam viedokļa paudējam. Tomēr nekonsekventa viedokļa maiņa vai nespēja argumentēt pausto nostāju nav kritērijs, lai runātu par Valsts prezidenta amata pildīšanas aizkavējumu. 

Nav noteiktas arī minimālās prasības, kas obligāti jāveic personai, kura pilda Valsts prezidenta amatu, jo formāli Satversme tikai noteic Valsts prezidenta funkcijas, taču tā nenosaka šo funkciju obligāto apjomu, bez kā Valsts prezidenta darbība nebūtu iedomājama. Teorētiski pastāv iespēja, ka persona, kura pilda Valsts prezidenta amatu, tehniski paraksta un izsludina Saeimā pieņemtos likumus, taču neveic ceremoniālas funkcijas, ko ierasti gaida no valsts galvas amata (piemēram, viņš atsakās teikt uzrunas valstij nozīmīgos brīžos). Analizējot līdzšinējo Latvijas Valsts prezidentu darbību, var izdarīt zināmus secinājumus par katra individuālo darbības apjomu – ir bijuši ļoti aktīvi prezidenti, taču ir arī tādi, kuri amata pienākumus ir uztvēruši vairāk kā nastu vai nevēlēšanos tikt pārvēlētiem uz otro amata termiņu,(8) nevis iespēju mainīt, piemēram, valsts politisko dienaskārtību. Skaidras valsts augstākās amatpersonas lemtspējas pārbaudes kārtības neesamība vairo tiesisko nenoteiktību un nedrošību, kas dažādu apstākļu sakritību dēļ valsti var ieraut politiskā turbulencē ar neprognozējamu iznākumu. Lai šādam jautājumam sniegtu juridisko risinājumu, ir nepieciešama politiskā (pie likumdevēja) un pat psiholoģiskā drosme, jo kurš gan "normālos" apstākļos varētu pieļaut domu par valsts galvas lemtspējas zudumu. Taču pasaules vēsture rāda, ka šādi jautājumi var notikt pat samērā bieži.(9)

Pie Satversmes 52. panta vārdiem "vietas izpildīšana" var rasties duāla pilnvaru nošķiršana. "Vietas izpildīšana" nozīmē savas gribas momenta nepieļaujamību, pildot prezidenta vietu. Pienākumu izpildītājs var tikai pildīt funkcijas bez ieskata tiesības. Nav šaubu, ka Saeimas priekšsēdētājs varētu veikt neatliekamos uzdevumus, kas ir plašāki par ikdienas "vietas izpildīšanu" parastos apstākļos.(10) Vērtējot Saeimas pilnvaras okupācijas apstākļos, 1948. gadā pieci Latvijas Senāta senatori savā atzinumā ir pieskārušies arī Saeimas priekšsēdētāja pilnvaru apjomam un Valsts prezidenta vietas izpildei gadījumā, kad pēdējais ir kavēts izpildīt savu amatu: „No satversmes vēl redzams, ka Saeimas pr-dim starp citu ir pienākums izpildīt Valsts prezidenta amatu, "ja pēdējais atrodas ārpus valsts robežām vai citādi ir aizkavēts izpildīt savu varu" (52. p.). Bet notoriski ir zināms, ka Latvijas Valsts prezidents ir kavēts izpildīt savu amatu, jo viņu Latvijas okupanti deportējuši. Tādos apstākļos Valsts prezidenta amatu pienākas izpildīt Saeimas pr-dim, bet tā kā viņš ir miris, tad viņa biedram (sal. satversmes 21. p. un Saeimas kartības ruļļa 23. p.) un pie tam līdz tam laikam, kamēr Saeima ievēlēs jaunu Valsts prezidentu vai arī tagadējo Saeimas pr-ža vietnieku aizstās jaunievēlētais Saeimas pr-dis. Minētam Valsts prezidenta vietas izpildītājam ir atzīstamas visas satversmē paredzētās prezidenta tiesības." (11)  Šī tēze miera laikā ir vērtējama kā problemātiska. No varas deleģējuma viedokļa šāda formāla pilnvaru piekritība nav racionāla, jo tādējādi nevar runāt par funkcionālu varas dalīšanu.(12)

Jau 2000. gadā prof. E. Meļķisis, analizējot Nacionālās drošības likumprojektu, ir analizējis šī likumprojekta 26. pantā lietotā formulējuma "Valsts prezidents nespēj pildīt (..)" saturu. Kā norādīja E. Meļķisis, tas rada pretrunu starp Satversmes 52. pantā lietoto objektīvo jēdzienu "aizkavēts" un subjektīvo, iekšējo "nespēj". Likumprojektā paredzēts, ka gadījumā, ja jāsper nepieciešamās militārās aizsardzības soļi, bet prezidents nespēj vai kā citādi ir kavēts to darīt, tad Saeimas priekšsēdētājs izpilda prezidenta vietu. Ja nav arī Saeimas priekšsēdētāja, tad nepieciešamos aizsardzības soļus spertu Ministru prezidents, kam vispirms būtu jāizvērtē abu iepriekšējo amatpersonu "nespēja" pildīt attiecīgos pienākumus. Šo "aizkavējumu" nevajag izvērtēt, jo tas vai nu ir, vai nav, respektīvi, tas ir objektīvi konstatējams.(13)  Tādējādi jāsecina, ka ar vārdu "aizkavēts" jāsaprot stāvoklis, ko rada ārēji, konkrētajā brīdī no personas neatkarīgi apstākļi. Aizkavējums parasti ir acīm redzams vai vienkārši konstatējams.

Pilntiesīgums, lemtspēja, rīcībspēja: vai viens un tas pats?

Pirms analizēt Latvijas Valsts prezidenta lemtspējas pārbaudes institūta juridisko problemātiku, jāpaskaidro un jānošķir trīs dažādu jēdzienu – rīcībspēja, pilntiesīgums un lemtspēja – jēga un saturs. Katram no šiem jēdzieniem juridiskajā terminoloģijā ir savs mērķis, lai apzīmētu noteiktu tiesisko situāciju. 

Jēdziens "rīcībspēja" raksturo fizisko personu kā tiesību subjektu, jo katram cilvēkam piemīt rīcībspēja un tiesībspēja, taču atsevišķu personu grupu rīcībspējai likumā ir noteikti ierobežojumi, ko noteic Civillikums.(14) Civiltiesiskā un civilprocesuālā izpratnē rīcībspēja ir personas spēja patstāvīgi veikt tiesiski nozīmīgas darbības un uzņemties pienākumus, kas ir tiesīga rīkoties personiski. Turklāt tā ir spēja realizēt civilprocesuālās tiesības un izpildīt pienākumus, ko noteic Civilprocesa likuma (15) 72. panta pirmā daļa. Rīcībspējai ir likumā noteikti ierobežojumi. Tie attiecas uz personām, kuras sava vecuma, garīgo spēju vai citu likumā minētu iemeslu dēļ nespēj apzināties savas rīcības sekas. Tādēļ likumā ir noteikti ierobežojumi, lai šo personu pašu interesēs, ar savu darbību nenodarītu sev kaitējumu.(16)

Latvijas Republikas Satversmes tiesa 2010. gada 27. decembrī (17) pieņēma spriedumu, saskaņā ar kuru no 2012. gada 1. janvāra kā neatbilstoši Satversmei vairs nebija spēkā Civillikuma 358. un 364. pants, kas noteica rīcībspējas tiesisko regulējumu. Satversmes tiesas spriedums lielā mērā bija balstīts uz Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām (stājās spēkā 2010. gada 31. martā), Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumiem šajā jomā un citiem dokumentiem. (18) Satversmes tiesa secināja, ka no Latvijas starptautiskajām saistībām cilvēktiesību jomā izriet valsts pienākums paredzēt tādus rīcībspējas ierobežošanas mehānismus, kas ietver individuālu situācijas izvērtējumu un katrai konkrētajai situācijai piemērotākā ierobežojuma izvēli. Regulējums, kas neparedz nekādas robežsituācijas un nosaka vienīgi pilnīgu rīcībspējas atņemšanu, cilvēktiesību prasībām neatbilst. Līdz ar to apstrīdētās normas nesamērīgi ierobežo personai Satversmes 96. pantā noteiktās tiesības uz privāto dzīvi. (19) Ar šo Satversmes tiesas spriedumu un grozījumiem Civillikumā bez rīcībspējas ierobežošanas paredzēti divi mehānismi, kurus var piemērot, ja personai ir garīga rakstura vai citi veselības traucējumi, proti, tie ir pagaidu aizgādņa iecelšana un nākotnes pilnvarojums. (20)

Taču šis Civillikumā noteiktais rīcībspējas pārbaudes mehānisms ir attiecināms tikai uz fiziskām personām, ko nevar attiecināt uz valsts amatpersonu, tostarp Valsts prezidenta, spēju pildīt sev uzticētos amata pienākumus, jo Valsts prezidenta amats nav tikai augstākais hierarhiskais amats valsts pārvaldē. Tas ir arī viens no konstitucionālajiem orgāniem, kuram uzticēta Satversmes sargātāja funkcija (līdztekus Satversmes tiesai). Interesanti, ka Valsts prezidenta ievēlēšanas likuma (21) 3. panta pirmā daļa noteic, ka Valsts prezidenta amatā nevar ievēlēt personu, likumā paredzētajā kārtībā atzīta par rīcībnespējīgu. Šis ierobežojums attiecas uz fizisku personu, kura kandidē uz Valsts prezidenta amatu, taču neviens Latvijas Republikas likums neparedz kārtību jeb procedūru, ja persona, kura ieņem Valsts prezidenta amatu, ir aizkavēta pildīt savus amata pienākumus jeb nav lemtspējīga. Persona, kura izpilda Valsts prezidenta amatu, nevar būt rīcībnespējīga, jo, pildot Valsts prezidenta amatu, tā var būt tikai lemtnespējīga. Turklāt Valsts prezidenta ievēlēšanas likuma norma par rīcībspēju būtu jāgroza, ņemot vērā Satversmes tiesas 2010. gada 27. decembra sprieduma par rīcībspējas tiesisko regulējumu. Tas dotu arī skaidrāku atbildi par likumdevēja attieksmi šajā jautājumā.

Ir būtiski nošķirt rīcībspēju, kas piemīt fiziskai personai, un lemtspēju, kas piemīt personai, kura pilda sev uzticētos amata pienākumus. Starp rīcībspēju un lemtspēju pastāv zināma korelācija, jo Valsts prezidents vienlaikus ir arī fiziska persona, kas apveltīta ar lemtspēju par jautājumiem, kuru robežas noteic Satversmē uzticētās Valsts prezidenta funkcijas. Lai gan Civilprocesa likums un Civillikums nosaka, ka rīcībspējas gadījumā lēmumus pieņem aizgādnis, tomēr šie lēmumi var attiekties tikai uz prezidenta kā privātpersonas dzīvi, jo Satversme kā augstāka spēka normatīvais akts nepiešķir tiesības pieņemt konstitucionālus lēmumus. Vienlaikus jāsecina, ka rīcībspēja ietekmē arī lemtspēju, tās nevar viena otru izslēgt. Nav iedomājama situācija, ka rīcībnespējīga persona spētu pieņemt lēmumus bez jūtamām sekām. Tādējādi vienlaikus ar personas rīcībnespēju zūd arī lemtspēja. Taču, lai persona būtu lemtspējīga, tai leģitīmā ceļā ir jābūt apstiprinātai amatā jeb ievēlētai. Viens no ievēlēšanas priekšnoteikumiem ir personas pilntiesīgums.

Satversmes 37. panta pirmais teikums noteic, ka par Valsts prezidentu var ievēlēt pilntiesīgu Latvijas pilsoni, kurš sasniedzis četrdesmit gadu vecumu. Jēdziens "pilntiesīgs" ir jāsaprot vienādi kā Satversmes 9. pantā, tā arī Satversmes 37. pantā. (22) Šo jēdzienu ir analizējusi Satversmes tiesa, kad spriedumā izvērtēja likumdevēja tiesības Saeimas vēlēšanu likumā precizēt Satversmē lietotā jēdziena "pilntiesīgs pilsonis" saturu. (23) Satversmes tiesa secinājumu pirmajā daļā norādīja, ka veidam, kādā tiek nodrošinātas personas tiesības piedalīties Saeimas darbībā gadījumos, kad persona tiecas kļūt par Saeimas deputātu, jāatbilst Satversmes 9. pantā noteiktajam, proti, ka "Saeimā var ievēlēt katru pilntiesīgu Latvijas pilsoni, kurš vēlēšanu pirmā dienā ir vecāks par divdesmit vienu gadu". Šī Satversmes tiesas sprieduma tiesnešu atsevišķajās domās ir pausts atšķirīgs viedoklis. (24)

Jau 1996. gadā, kad notika Valsts prezidenta vēlēšanas, kā šā amata kandidāts tika izvirzīts arī Alfrēds Rubiks, kurš izcieta sodu brīvības atņemšanas vietā. Satversmes 37. pants tobrīd noteica, ka "par Valsts prezidentu nevar ievēlēt personu, kura nav pilnus 40 gadus veca", tādēļ A. Rubiks tika reģistrēts kā Valsts prezidenta amata kandidāts un par viņu prezidenta vēlēšanās tika nodotas balsis. Tolaik Saeimas deputāts Romāns Apsītis pauda viedokli, ka Satversme aizliedz reģistrēt Valsts prezidenta amata kandidātu, kas nav pilntiesīgs, proti, ir notiesāts un izcieš sodu. Ņemot vērā, ka Satversme ir vienots veselums un neviena Satversmes norma nevar tikt iztulkota izolēti, tad Satversmes 37. pants ir iztulkojams kopsakarā ar Satversmes 9. pantu – Satversmes 37. pants ir tikai papildinājums Satversmes 9. pantam. (25) Autors uzskata, ka no Saeimas vēlēšanu likumā ietvertā "pilntiesīgs pilsonis" formulējuma interpretācijas var atklāt arī Valsts prezidenta amata pilntiesīguma jēdziena saturu. Valsts prezidents ir persona, kuras pilntiesīgums ļauj uzņemties pildīt amata pienākumus. Tas nav ierobežots ar tiem pašiem apstākļiem, ko noteic Saeimas vēlēšanu likuma 5. pants.

Satversmes 52. panta otrais teikums ir jāskata kopsakarā ar Satversmes 53. pantu, kas noteic, ka Valsts prezidents par savu darbību politisku atbildību nenes. Visiem Valsts prezidenta rīkojumiem ir jābūt Ministru prezidenta vai attiecīgā ministra līdzparakstītiem, kuri līdz ar to uzņemas visu atbildību par šiem rīkojumiem, izņemot 48. un 56. pantā paredzētos gadījumos. Konstitucionālo tiesību eksperts E. Pastars ir norādījis, ka Satversmes 53. pants "nedod Valsts prezidentam "absolūtu imunitātes poti". Valsts prezidents ir gan juridiski, gan politiski atbildīgs par visiem dokumentiem, kurus viņš paraksta". (26)  Arī valststiesībnieks Kārlis Dišlers ir norādījis, ka Satversmes 53. panta politiskā neatbildība neizslēdz politisko atbildību pēc Satversmes 50. un 51. panta. (27) Tieši Valsts prezidenta lemtspējas zuduma gadījumā var rasties situācija, kad netiek izsludināti likumi, ko Valsts prezidentam par pienākumu uzliek Satversme. Tādējādi par vienu no Valsts prezidenta rīcībspējas zuduma kritērijiem varētu tikt uzskatīts gadījums, kad Valsts prezidents objektīvi un ilgstošā laika periodā nespēj iepazīties ar dokumentiem un tos parakstīt. 

Kāda ir pasaules prakse?

Pasaules un Eiropas prakse un kārtība ir dažāda, ja valsts galva nespēj pildīt savus amata pienākumus, tostarp veselības stāvoļa dēļ. Turpmāk aplūkosim tikai dažu valstu – Amerikas Savienoto Valstu (ASV), Krievijas Federācijas, Lietuvas un Igaunijas Republikas – praksi. ASV Konstitūcijas 2. panta pirmās daļas sestais punkts un Konstitūcijas 25. labojums precīzi atrunā kārtību, kā rīkoties valsts prezidenta nāves, atstādināšanas un nespējas pildīt savus pienākumus gadījumā. Tas noteic, ka gadījumā, ja prezidents tiek atstādināts no sava amata, kā arī viņa nāves, atkāpšanās vai nespējas pildīt ar minēto amatu saistītās tiesības un pienākumus gadījumā, pēdējie tiek nodoti viceprezidentam. Prezidenta un viceprezidenta atstādināšanas, nāves, atkāpšanās vai darbības nespējas gadījumā Kongress ar likumu var noteikt, kura amatpersona pildīs prezidenta pienākumus, līdz tiks novērsti prezidenta darbības nespējas iemesli vai arī līdz jauna prezidenta ievēlēšanai. (28) Piemēram, 1974. gada 9. augustā prezidents Ričards M. Niksons atkāpās no sava amata. Viņa vietā stājās viceprezidents Džeralds R. Fords. Līdz tam tikai nāve bija pārtraukusi ASV prezidenta darbu. Tādējādi ASV Konstitūcijā noteiktais modelis nepieļauj varas vakuumu, kā arī sniedz skaidru rīcību un termiņus katram konstitucionālajam orgānam (Kongresam, Senātam, Pārstāvju palātai un viceprezidentam), kas vairo tiesisko noteiktību un drošību.

Savukārt Krievijas Federācijas Konstitūcijas 92. panta otrā un trešā daļa noteic, ka Krievijas Federācijas prezidents pārtrauc pildīt amata pienākumus pirms termiņa, ja atkāpjas, ilgstoši nespēj pildīt uzticētos pienākumus veselības stāvokļa dēļ vai tiek atcelts no amata. Šādos gadījumos jaunām prezidenta vēlēšanām jānotiek ne vēlāk kā trīs mēnešus no pirmstermiņa pilnvaru pildīšanas pārtraukšanas brīža. Visos gadījumos, kad prezidents nespēj pildīt amata pienākumus, tos uz laiku viņa vietā pilda Krievijas Federācijas valdības vadītājs. Krievijas Federācijas prezidenta vietas izpildītājs nav tiesīgs atlaist Valsts domi, izsludināt referendumu, kā arī ierosināt Konstitūcijas grozījumus un tās noteikumu pārskatīšanu. (29) 

Interesanti, ka Krievijas Federācijas Konstitucionālā tiesa 2000. gada 11. jūlija spriedumā pēc pieteicēja – Valsts domes – jautājuma ir tieši aplūkojusi Konstitūcijas 91. un 92. panta otrās daļas interpretāciju, ja prezidents veselības stāvokļa dēļ nevar pildīt amata pienākumus. (30) Konstitūcijas 91. pants nosaka Krievijas Federācijas prezidenta neaizskaramību. Konstitucionālā tiesa savā spriedumā izvairījās dot atbildi Valsts domes jautājumam, proti, vai 91. panta apstākļos pastāv iespēja uzdot un iegūt informāciju par prezidenta veselības stāvokli, lai tādējādi varētu īstenot Konstitūcijas 92. panta otrās daļas priekšnoteikumus, ja prezidents ilgstoši nespēj pildīt viņam uzticētos amata pienākumus veselības stāvokļa dēļ. Tiesa norādīja, ka tā var sniegt tikai minēto pantu interpretāciju un noteikt "tos konstitucionālos principus un priekšnoteikumus, kas nepieciešami kārtībai (procedūrai), ja prezidents nespēj pildīt savus amata pienākumus veselības stāvokļa dēļ." (31)  Pie šā sprieduma Konstitucionālās tiesas tiesnesis, turklāt šīs lietas tiesnesis – referents N. Vitruks (Н.В. Витрук) ir izteicis atsevišķās domas.( 32)  No Krievijas Konstitucionālās tiesas sprieduma un referējošā tiesneša atsevišķajām domām izriet, ka gala lēmums, ja rodas jautājumi vai šaubas par valsts galvas veselības stāvokli, būtu jāpieņem konstitucionālajai tiesai.

Lietuvā un Igaunijā ir atšķirīgs regulējums attiecībā uz jautājumu, kas noteic Valsts prezidenta atbrīvošanu no amata veselības stāvokļa dēļ. Lietuvas Republikā Seims ir tiesīgs vērsties Konstitucionālajā tiesā ar lūgumu izvērtēt prezidenta veselības stāvokli. Seimam ir jāiesniedz Konstitucionālajai tiesai ārstu komisijas slēdziens, turklāt lēmumam par vēršanos Konstitucionālajā tiesā jābūt pieņemtam un ārstu komisijas slēdzienam apstiprinātam ar visu Seima locekļu balsu vairākumu. (33)  Lietuvas Konstitūcijas 88. pants noteic, ka Lietuvas Konstitucionālā tiesa pieņem atzinumu par to, ka prezidenta veselības stāvoklis ir tāds, kas neļauj veikt prezidenta pienākumus, bet pēc tam, pamatojoties uz Konstitucionālās tiesas atzinumu, Seims ar 3/5 visu Seima locekļu balsu vairākumu pieņem rezolūciju, ka prezidenta veselības stāvoklis neļauj veikt amata pienākumus. (34) Likuma "Par Lietuvas Republikas Konstitucionālo tiesu" 78. pants nosaka, ka pieteikumu Konstitucionālajai tiesai par to, vai prezidenta veselības stāvoklis ļauj ieņemt prezidenta amatu, ir tiesīgs iesniegt tikai Seims (ja par to nobalsojuši vairāk nekā puse no visiem Seima locekļiem), un Seimam, iesniedzot šādu pieteikumu, tam ir jāpievieno arī Seima apstiprināts medicīniskās komisijas slēdziens. (35) Medicīnisko komisiju vismaz piecu speciālistu sastāvā apstiprina Seims. Savukārt Igaunijas Republikas Konstitūcijas 83. pants noteic, ka jautājumu par valsts prezidenta ilgstošu nespēju pildīt savus pienākumus izlemj Augstākā tiesa (ja prezidents nespēj pildīt savus amata pienākumus ilgāk nekā trīs mēnešus no vietas) (36) pēc Tieslietu kanclera pieteikuma. (37)

Interesanti, ka Latvijas Republikas Satversmes grozījumu projektā, ar ko 2002. gada 15. aprīlī nāca klajā Prof. Dr.iur.habil. Jura Bojāra darba grupa, (38) bija detalizēti paredzēti Valsts prezidenta amata zaudēšanas pirms laika pamati, kārtība, kā arī regulēta Valsts prezidenta aizvietošana. Šī Satversmes grozījumu projekta 112. pants paredzēja, ka Valsts prezidents var zaudēt amatu pirms laika tikai uz šādiem pamatiem:  

1) atkāpšanās no amata;

2) veselības stāvoklis;

3) nespēja sekmīgi pildīt Satversmes 100. pantā noteiktos pienākumus; (39)

4) Satversmes vai likuma pārkāpums, kas nav savienojams ar Valsts prezidenta amata pildīšanu;

5) morālas dabas pārkāpums, kas nav savienojams ar Valsts prezidenta amata pildīšanu;

6) ja tauta atlaiž Valsts prezidentu, nenobalsojot par viņa ierosināto Saeimas atlaišanu Satversmes 70. panta 3. daļā noteiktajā kārtībā;

7) viņa nāve.

Šis Satversmes grozījumu projekts tā arī neieguva reāli taustāmas aprises un dzirdīgas ausis pie likumdevēja durvīm, tādēļ piedāvātie grozījumi palika kā iecere bez konkrēta ietvara. Par nepieciešamību un iespēju sabiedrībai zināt valsts augstākās amatpersonas veselības stāvokli ir izteicies arī konstitucionālo tiesību eksperts E. Pastars, kurš, runājot par tautas vēlētu prezidentu, norādījis: "(..) ir vajadzīga impīčmenta procedūra, jo no viņa ir jāspēj tikt arī vaļā, kā lietuvieši tika vaļā no Paksa (..) tādēļ, jo lielākas pilnvaras vienam cilvēkam (..) visām veselības stāvokļa analīzēm vajadzētu būt publiski pieejamām." (40) 

Saeima, Satversmes tiesa vai tauta?

Ierasti, ka Valsts prezidenta kompetencē ir parlamenta rīcības politiskās lietderības izvērtēšana un valsts iekārtas funkcionēšanas nodrošināšana krīzes apstākļos, taču nav skaidrs, vai parlamenta kompetencē ir tiesības izvērtēt Valsts prezidenta rīcību, ja pēdējais ir citādi aizkavēts pildīt amata pienākumus Satversmes 52. panta gadījumā. Iespējams, ka viens no praktiskiem veidiem, kā pārbaudīt Valsts prezidenta lemtspēju, ir konstatēt viņa spēju parakstīt dokumentus, ko uztic Valsts prezidenta amats, piemēram, izsludināt likumus, parakstīt rīkojumus, pavēles, lēmumus u.c. dokumentu veidus. Valsts galva ar savu parakstu uz konkrētā dokumenta to nedrīkst izpildīt tikai mehāniski, jo ar paraksta izdarīšanu viņš vienlaikus uzņemas visu konstitucionālo atbildību par sekām un tiesisko situāciju, ko šāds paraksts rada. Tieši valsts galvas veiktais paraksts apkārtējiem (parlamentam, sabiedrībai) ļauj noprast viņa lemtspēju, vienlaikus tas apliecina Valsts prezidenta spēju garantēt likumu un tiesiskuma konstitucionalitāti. (41)

Neskatoties uz to, ka pašlaik nav noregulēts veids, kā leģitīmā ceļā Valsts prezidentu atbrīvot no amata veselības stāvokļa dēļ, tomēr jau pašlaik pastāv daži iespējamie juridiskie mehānismi Valsts prezidenta pilnvaru ierobežošanai (taču tās ir jau konkrētas sekas!), ja pēdējais kļuvis rīcībnespējīgs. 

Būtu pozitīvi vērtējama iespēja Latvijas sabiedrībai zināt par savas valsts galvas veselības stāvokli. Likuma "Par valsts noslēpumu" (42) 5. panta 6. punkts noteic aizliegumu piešķirt valsts noslēpuma statusu un ierobežot pieejamību informācijai par valsts vadītāju veselības stāvokli. Pēc autora domām, Latvijā būtu nepieciešams iedibināt tradīciju, kas noteiktu ikgadēju sabiedrības informēšanu par valsts galvas veselības stāvokli. Iespējams, ka šāds ziņojums būtu jāuztic autoritatīvai ārstu kolēģijai. Šāda prakse sabiedrībā tikai vairotu drošību un paļāvību valsts augstākās amatpersonas spējai vadīt valsti. Rīcībnespējas (tādējādi arī lemtnespējas) gadījumā Valsts prezidentam var noteikt valsts noslēpuma pieejamības aizliegumu, kas ir būtisks instruments Valsts prezidenta amata pienākumu veikšanai, piemēram, sadarbībai ar Ziemeļatlantijas līguma organizāciju, Eiropas Savienības vai ārvalstu un starptautiskajām organizācijām. Likuma "Par valsts noslēpumu" 9. panta trešās daļas 2. punkts noteic, ka pieeja konfidenciāliem, slepeniem un sevišķi slepeniem valsts noslēpuma objektiem tiek liegta personai, kuras rīcībspēja ir ierobežota likumā noteiktajā kārtībā. Šā likuma 12. panta trešā daļa noteic, ka pieeja valsts noslēpumam un tiesības to izmantot savu amata (dienesta) pienākumu veikšanai, ja nav šā likuma 9. panta trešajā daļā noteikto ierobežojumu, pēc amata ir Valsts prezidentam.

Satversmē būtu jānosaka konkrēts termiņš, pēc kura prezidents ir atceļams no amata (daudzu valstu konstitūcijās tie ir trīs mēneši jeb 90 dienas).

Autors uzskata, ka visdiskutablākais jautājums būtu par to konstitucionālo orgānu (pilsoņu kopums, Satversmes tiesa vai parlaments), kuram uzticēt šā jautājuma izlemšanu. Būtu dīvaini, ja jautājumu par Valsts prezidenta atstādināšanu veselības stāvokļa dēļ uzticētu lemt referendumā balsstiesīgiem pilsoņiem, jo tas būtu populistiski, neefektīvi un arī organizatoriski sarežģīti.

Paplašināt Satversmes tiesas kompetenci, lai tai uzticētu pārbaudīt Valsts prezidenta lemtspēju veikt amata pienākumus, nebūtu lietderīgi no praktiskiem apsvērumiem, jo gala slēdziens par Valsts prezidenta nespēju veikt amata pienākumus veselības stāvokļa dēļ piederētu medicīnas ekspertiem, ne juristiem. Valsts prezidenta lemtspējas zuduma gadījumā veselības stāvokļa dēļ nepastāv juridisks, bet gan medicīnisks strīds. 

No valsts iekārtas modeļa viedokļa Latvija ir parlamentāra republika, kurā Valsts prezidentu ievēlē parlaments. Tādēļ ir apsverama doma, ka lēmumu par nespēju pildīt Valsts prezidenta amata pienākumus veselības stāvokļa dēļ un prezidenta atlaišanu būtu jāuzņemas pašam parlamentam – Saeimai. Tādējādi, pamatojoties uz medicīnas ekspertu komisijas slēdzienu, kura konstatētu Valsts prezidenta nespēju vismaz 90 dienas pildīt amata pienākumus veselības stāvokļa dēļ, kā arī lemtspējas zuduma faktu, parlaments būtu tiesīgs lemt par Valsts prezidenta atcelšanu no amata veselības stāvokļa dēļ. Šāds lēmums Saeimai būtu jāpieņem ar kvalificētu – ne mazāk kā 2/3 visu Saeimas locekļu balsu – vairākumu. 

Nobeigumā būtu jāuzsver, ka šāda lemtspējas pārbaudes institūta procedūra jeb kārtība Latvijā būtu jāizstrādā un jāpiemēro arī citiem konstitucionālajiem orgāniem, piemēram, likumdevējam, izpildvarai un tiesu varai.

Raksts sasniegs mērķi, ja tas mudinās daudz plašāk diskutēt, lai rastu juridiski praktiskas atbildes uz jautājumu – vai Latvijā nepieciešams Valsts prezidenta lemtspējas pārbaudes institūts?

Nobeiguma vietā

1. Pildot amata pienākumus, Valsts prezidents ir apveltīts ar lemtspēju, kas beidzas ar amata termiņa beigām. Latvijā nav izstrādāta procedūra un noteikta kārtība, lai objektīvi konstatētu Valsts prezidenta spēju pildīt amata pienākumus, ko uztic Satversme. Skaidras valsts augstākās amatpersonas lemtspējas pārbaudes kārtības neesamība vairo tiesisko nenoteiktību un nedrošību. Civillikumā noteiktais rīcībspējas pārbaudes mehānisms ir attiecināms tikai uz fiziskām personām un to nevar attiecināt uz valsts amatpersonu, tostarp Valsts prezidenta, spēju pildīt sev uzticētos amata pienākumus. 

2. Nav noteikts minimālais darbību apjoms, kas obligāti jāveic personai, kura pilda Valsts prezidenta amatu, jo formāli Satversme tikai noteic Valsts prezidenta funkcijas, taču tā nenosaka šo funkciju obligāto apjomu, bez kā Valsts prezidenta darbība nebūtu iedomājama.

3. Lai arī šobrīd pastāv daļējas iespējas reaģēt uz Valsts prezidenta lemtspējas zudumu, piemēram, atņemt Valsts prezidentam speciālo atļauju darbam ar valsts noslēpumu vai Saeimas priekšsēdētājam, publicējot paziņojumu, pārņemt Valsts prezidenta pienākumu pildīšanu, tomēr šie mehānismi nav pilnīgi. Saeimas īstenota Valsts prezidenta politiska atlaišana bieži vien politiski var nebūt iespējama arī tādēļ, ka var pastāvēt šaubas par veselības traucējumu esamību un raksturu. Savukārt Valsts prezidenta realizēta vienpusēja atteikšanās no amata arī varētu būt apšaubāma, ja pastāvētu šaubas par viņa spēju saprast savu rīcību un tās sekas. Tādēļ jāpastāv procedūrai, kurā autoritatīva institūcija būtu tiesīga nodrošināt Valsts prezidenta lemtspējas pārbaudi.

4. Papildus tam raksta autors gribētu izteikt apsvērumu, ka Valsts prezidenta veselības stāvokli raksturojošo veselības pārbaužu publicēšana pati par sevi neko nedotu, jo nav jau skaidrs, kas tad ir kritērijs amata pienākumu kvalitatīvai pildīšanai. Piemēram: ja drīkst vadīt transportlīdzekli vai medīt – vai šāds veselības stāvoklis atbilst Valsts prezidenta amata pildīšanai? Nākamais jautājums: kurš ģimenes ārsts vai laborants būs tiesīgs izlemt – kuram būt par Valsts prezidentu un kuram ne? 

*Raksta pirmpublicējums ir atrodams 2014.gada 18.marta žurnālā Jurista Vārds NR. 11 (813) 

Atsauces 

(1) Viss, kas pausts šajā rakstā, ir autora personiskais viedoklis un pārliecība, kas nesaista nevienu institūciju vai organizāciju, kurā viņš darbojas.

(2) Sk., piemēram: Pieprasa informāciju par prezidenta veselības stāvokli. Apollo, 27.12.2013. Pieejams: http://www.apollo.lv/zinas/pieprasa-informaciju-par-prezidenta-veselibas-stavokli/629125 [aplūkots 27.12.2013.]

(3) Krievija aicina pārbaudīt Gruzijas prezidenta garīgo veselību. Diena, 27.09.2013. Pieejams: http://www.diena.lv/pasaule/krievija-aicina-parbaudit-gruzijas-prezidenta-garigo-veselibu-14026437 [aplūkots 11.10.2013.].

(4) 2012. gada decembra beigās Dienvidāfrikas Republikas prezidents Jakobs Zuma tūkstošiem savu atbalstītāju paziņoja, ka tie, kuri tērē naudu suņa iegādei, ved viņu pie vetārsta un pastaigās, pieder balto cilvēku kultūrai. Prezidents uzsvēra, ka ir jaunās paaudzes afrikāņi, kuri cenšas pārņemt citu rasu dzīvesveidu. "Pat ja jūs lietojat jebkādu losjonu un iztaisnojat matus, jūs nekad nebūsiet balti," piebilda J. Zuma. Sk.: Dienvidāfrikas prezidenta izteikumi par balto cilvēku kultūru sanikno suņu īpašniekus. Pieejams: http://www.delfi.lv/news/world/other/dienvidafrikas-prezidenta-izteikumi-par-balto-cilveku-kulturu-sanikno-sunu-ipasniekus.d?id=42932792 [aplūkots 16.04.2013.]; Arī Amerikas Savienoto Valstu prezidenta Džordža Buša juniora publiskie izteikumi un runas jau pašā viņa prezidentūras sākumā papildināja angļu valodu ar jaunu vārdu – "bušismi" (bushisms), jo viņš bija slavens ar saviem divdomīgajiem izteikumiem, piemēram: "Man ir tas gods paspiest roku drošsirdīgajam Irākas pilsonim, kuram Sadams Huseins nocirta roku." Sk. ASV prezidenta "valodas pērles 2004". Pieejams: http://www.tvnet.lv/zinas/arvalstis/253269asv_prezidenta_valodas_perles_2004 [aplūkots 16.04.2013.].

(5) Drēģeris M. Dažas praktiskas piezīmes par Satversmes 49. pantu. Jurista Vārds, 10.12.2013., Nr. 50 (801), 28. lpp. 

(6) Praksē ir bijuši vairāki gadījumi, kad Saeimas priekšsēdētāja biedrs ir izpildījis Valsts prezidenta vietu. Tā, piemēram, 1997. gadā Saeimas priekšsēdētāja biedrs Andris Ameriks Valsts prezidenta vietā izsludināja vairākus likumus (Par valsts sociālo apdrošināšanu. Latvijas Vēstnesis, 21.10.1997., Nr. 274/27; Grozījumi likumā "Par valsts civildienestu". Latvijas Vēstnesis, 21.10.1997., Nr. 274/276; Grozījumi Zvejniecības likumā. Latvijas Vēstnesis, 21.10.1997., Nr. 274/276; Ceļu satiksmes likums. Latvijas Vēstnesis, 21.10.1997., Nr. 274/276; Grozījumi likumā "Par autoceļiem". Latvijas Vēstnesis, 21.10.1997., Nr. 274/276; Grozījumi likumā "Par nodarbinātību". Latvijas Vēstnesis, 21.10.1997., Nr. 274/276; Rēzeknes speciālās ekonomiskās zonas likums. Latvijas Vēstnesis, 21.10.1997., Nr. 274/276; Grozījumi Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā. Latvijas Vēstnesis, 22.10.1997., Nr. 277/278; Par Latvijas Republikas un Eiropas Investīciju bankas pamatlīgumu. Latvijas Vēstnesis, 22.10.1997., Nr. 277/278; Grozījumi likumā "Par pašvaldību finansu izlīdzināšanu 1997. gadā" (pielikumi). Latvijas Vēstnesis, 24.10.1997., Nr. 280). Savukārt 2000. gadā Valsts prezidenta vietu izpildījis Saeimas priekšsēdētāja biedrs Gundars Bojārs (sk. Grozījumi Enerģētikas likumā. Latvijas Vēstnesis, 1.09.2000., Nr. 307/309).

(7) Drēģeris M. Dažas praktiskas piezīmes par Satversmes 49. pantu. Jurista Vārds, 10.12.2013., Nr. 50 (801), 27. lpp.

(8) Gustavs Zemgals ir vienīgais Latvijas Valsts prezidents, kurš pēc pilnvaru termiņa beigām atteicās kandidēt uz otro pilnvaru termiņu. Oficiāli G. Zemgala atteikšanās motīvi tiek skaidroti ar vēlēšanos atgriezties privātā dzīvē un pārdzīvojumiem pēc sievas nāves 1928. gada 7. jūlijā. Sk.: Pleps J. Parlaments pret tiesu, prezidents pret parlamentu. Jurista Vārds, 6.04.2010., Nr. 14 (609).

(9) Piemēram, 2006. gada 15. aprīlī ārvalstu mediji ziņoja, ka pusnaktī no piektdienas uz sestdienu oficiāli beidzās Ariela Šarona pilnvaru laiks Izraēlas Republikas premjerministra amatā, apritot simts dienām kopš viņš pēc piedzīvotā insulta kļuva darbnespējīgs, jo 2006. gada 4. janvārī toreizējais Izraēlas premjerministrs A. Šarons pārcieta insultu, pēc kā mediķi viņam mākslīgi izraisīja komas stāvokli. Turklāt saskaņā ar Izraēlas likumiem pēc simts dienām premjerministra darba nespēja tiek pasludināta par pastāvīgu un viņš tiek atcelts no sava amata un pilnvarām. A. Šarons oficiāli zaudējis Izraēlas premjera amatu. Pieejams: http://www.apollo.lv/zinas/ariels-sarons-oficiali-zaudejis-izraelas-premjera-amatu/330336 [aplūkots 28.10.2013.]

(10) Drēģeris M. Valsts prezidenta loma Saeimas atlaišanas gadījumā. Jurista Vārds, 13.11.2012., Nr. 46 (745).

(11) Latvijas Senāta senatoru atzinums par Latvijas Satversmes spēkā esamību un Saeimas pilnvarām okupācijas apstākļos. Latvju Ziņas, 17.04.1948.

(12) Drēģeris M. Dažas praktiskas piezīmes par Satversmes 49. pantu. Jurista Vārds, 10.12.2013., Nr. 50 (801), 27. lpp. 

(13) Meļķisis E. "Bīstams" pants Nacionālās drošības likumprojektā. Likums un Tiesības, 2000, Nr. 3 (7), 91. lpp.

(14) Civillikums: Latvijas Republikas likums. Stājies spēkā 1.09.1992. Pieejams: http://likumi.lv/doc.php?id=225418 [aplūkots 2.01.2014.]

(15) Civilprocesa likums: Latvijas Republikas likums. Stājies spēkā 1.03.1999. Pieejams: http://likumi.lv/doc.php?id=50500 [aplūkots 2.01.2014.]

(16) Balodis K. Ievads civiltiesībās. Rīga: Zvaigzne ABC, 2007, 77. lpp. 

(17) Latvijas Republikas Satversmes tiesas 2010. gada 27. decembra spriedums lietā Nr. 2010-38-01 "Par Civillikuma 358. panta un 364. panta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 96. pantam". Latvijas Vēstnesis, 30.12.2010.,  Nr. 206 (4398). 

(18) Lībiņa-Egnere I. Valsts pienākums paredzēt nacionālajos tiesību aktos tādu rīcībspējas ierobežošanas regulējumu, kas atbilst tās starptautiskajām saistībām cilvēktiesību jomā. Grām.: Tiesību interpretācija un tiesību jaunrade – kā rast pareizo līdzsvaru: Latvijas Universitātes 71. zinātniskās konferences rakstu krājums, Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2013, 24. lpp. 

(19) Sk.: Latvijas Republikas Satversmes tiesas 2010. gada 27. decembra spriedums lietā Nr. 2010-38-01 "Par Civillikuma 358. panta un 364. panta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 96. pantam". Latvijas Vēstnesis, 30.12.2010., Nr. 206 (4398). Sprieduma 12. un 13. punkts.

(20) Civillikuma grozījumi paredz, ka personai, kurai ir garīga rakstura vai citi veselības traucējumi un kura nespēj saprast savas darbības nozīmi vai nespēj savu darbību vadīt, tiesa var nodibināt pagaidu aizgādnību bez rīcībspējas ierobežojuma Civilprocesa likumā noteiktajā kārtībā, ja: 1) tas steidzami nepieciešams personas interesēs; 2) traucējumi ir pārejoši; 3) persona ar savu aktīvo darbību nespēj radīt sev kaitējumu. Sk.: Lībiņa-Egnere I. Valsts pienākums paredzēt nacionālajos tiesību aktos tādu rīcībspējas ierobežošanas regulējumu, kas atbilst tās starptautiskajām saistībām cilvēktiesību jomā. Grām.: Tiesību interpretācija un tiesību jaunrade – kā rast pareizo līdzsvaru: Latvijas Universitātes 71. zinātniskās konferences rakstu krājums, Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2013, 28. lpp.

(21) Valsts prezidenta ievēlēšanas likums: Latvijas Republikas likums. Stājies spēkā 18.05.2007. Pieejams: http://likumi.lv/doc.php?id=157307 [aplūkots 3.01.2014.] 

(22) Pleps J., Pastars E., Plakane I. Konstitucionālās tiesības. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2004, 274. lpp. 

(23) Latvijas Republikas Satversmes tiesas 2000. gada 30. augusta spriedums lietā Nr. 2000-03-01 “Par Saeimas vēlēšanu likuma 5. panta 5. un 6. punkta un Pilsētas domes un pagasta padomes vēlēšanu likuma 9. panta 5. un 6. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 89. un 101. pantam, Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 14. pantam un Starptautiskā pakta par pilsoņu un politiskajām tiesībām 25. pantam”. Pieejams: http://www.satv.tiesa.gov.lv/ [aplūkots 6.11.2013.]. Tiesneši A. Endziņš, J. Jelāgins un A. Ušacka norādīja, ka Satversmes 9. panta jēgu ir nepietiekami tulkot tikai kā pilnvarojumu Saeimai precizēt jēdziena "pilntiesīgs pilsonis" saturu Saeimas vēlēšanu likumā, jo "(..) kā redzams no debatēm Satversmes sapulces sēdē, priekšlikums ietvert ierobežojumus Satversmes tekstā nav ticis saistīts ar bažām par to, ka pilntiesīgo vēlētāju loks varētu būt pārāk plašs. Gluži otrādi, Satversmes sapulce uzsvērusi 9. pantā ietverto tiesību svarīgumu demokrātijas funkcionēšanā un apsvērusi nepieciešamību jēdzienu "pilntiesīgs" noteikt pašā Satversmē. Ar nelielu balsu pārsvaru pieņemtais lēmums, ka šis jēdziens definējams likumā, bija saistīts ar pārliecību par tautas vēlēto priekšstāvju izpratni par demokrātiskas valsts vērtībām un Satversmes 9. panta jēgu un mērķi. (..) Termina "pilntiesīgs" jēga šajā pantā pieļauj tikai "dažus ierobežojumus", kas saskan ar "konstitūcijas garu"". Sk. Latvijas Republikas Satversmes tiesas tiesnešu Aivara Endziņa, Jura Jelāgina un Anitas Ušackas atsevišķās domas lietā Nr. 2000-03-01 “Par Saeimas vēlēšanu likuma 5. panta 5. un 6. punkta un Pilsētas domes un pagasta padomes vēlēšanu likuma 9. panta 5. un 6. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 89. un 101. pantam, Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 14. pantam un Starptautiskā pakta par pilsoņu un politiskajām tiesībām 25. pantam". Pieejams: http://www.satv.tiesa.gov.lv/?lang=1&mid=19 [aplūkots 30.12.2013.]. 

(25) Pleps J. Satversmes iztulkošana. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2012, 216.–217. lpp.

(26) Valsts prezidenta loma valsts varas dalījuma sistēmā. Portāls „Latvijas Vēstnesis”, 12.11.2013. Pieejams: http://lvportals.lv/skaidrojumi.php?id=259047 [aplūkots 2.12.2013.].

(27) Dišlers K. Ievads Latvijas valststiesību zinātnē. Rīga: A. Gulbis, 1930, 183. lpp. 

ASV Konstitūcija. Latvijas Vēstnesis, 4.07.1997., Nr. 171/174 (886/889). Pieejama: https://www.vestnesis.lv/

(28) index.php?menu=doc&id=44261 [aplūkota 2.12.2014.]. ASV Konstitūcijas 25. labojums tika ierosināts 1965. gada 6. jūlijā un pieņemts 1967. gada 10. februārī, kas detalizēti noteic kārtību apstākļos, ja prezidents nespēj pildīt savus amata pienākumus un kā prezidents var pierādīt spēju pildīt savus pienākumus. ASV Konstitūcijas 25. labojuma trešā un ceturtā daļa noteic: kad prezidents nosūta Senāta pro tempore (tulkojumā no latīņu val. "pirmais tiesībās") priekšsēdētājam un Pārstāvju palātas spīkerim rakstītu paziņojumu par to, ka viņš nespēj realizēt savu varu un amata pienākumus, un līdz brīdim, kad prezidents nosūta rakstisku paziņojumu par pretējo, šo varu un pienākumus uzņemas viceprezidents kā prezidenta vietas izpildītājs. Kad viceprezidents un izpildepartamentu vadošo amatpersonu vairākums vai kāds cits orgāns, ko ar likumu izveido Kongress, nosūta Senāta pro tempore priekšsēdētājam un Pāstāvju palātas spīkerim rakstisku ziņojumu par prezidenta nespēju realizēt savu varu un amata pienākumus, viceprezidents uzreiz uzņemas prezidenta vietas izpildītāja amata varu un pienākumus. Pēc tam, kad prezidents nosūta Senāta pro tempore priekšsēdētājam un Pārstāvju palātas spīkerim rakstisku ziņojumu par to, ka šāda nespēja neeksistē, viņš atsāk pildīt savu amata varu un pienākumus, ja vien viceprezidents un izpilddepartamentu vadošo amatpersonu vairākums vai kāds cits orgāns, ko ar likumu izveido Kongress četru dienu laikā nenosūta Senāta pro tempore priekšsēdētājam un Pārstāvju palātas spīkerim rakstisku ziņojumu par to, ka prezidents nespēj realizēt savu amata varu un pienākumus. Tad Kongresam jāizlemj šis jautājums, sapulcējoties četrdesmit astoņu stundu laikā šim nolūkam, ja nenotiek sesija. Ja Kongress divdesmit vienas dienas laikā pēc pēdējā rakstiskā ziņojuma vai divdesmit vienas dienas laikā pēc tam, kad tas sapulcējas ar divu trešdaļu abu palātu locekļu vairākumu nolemj, ka prezidents nespēj realizēt savu amata varu un pienākumus, viceprezidents turpina pildīt prezidenta vietas izpildītāja pienākumus; pretējā gadījumā prezidents atsāk savas amata varas un pienākumu pildīšanu.

(29) Sk. Krievijas Federācijas Konstitūcijas 92. pantu. Pieejams: http://www.constitution.ru/10003000/10003000-6.htm 29 [aplūkots 27.10.2013.].

(30) Sk. Постановление Конституционного Суда РФ от 11 июля 2000 г. N 12-П. „По делу о толковании положений статей 91 и 92 (часть 2) Конституции Российской Федерации о досрочном прекращении полномочий Президента Российской Федерации в случае стойкой неспособности по состоянию здоровья осуществлять принадлежащие ему полномочия”. Pieejams: http://www.constitution.ru/decisions/82315/82315.htm [aplūkots 27.10.2013.].

(31) Ibid.

(32) N. Vitruks norāda, ka Krievijas Federācijas Konstitūcijas 23. panta pirmā daļa aizsargā ikviena indivīda tiesības uz privātās dzīves neaizkaramību, uz personisko un ģimenes noslēpumu, savas cieņas un labā vārda aizsargāšanu. Pie personiskā noslēpuma aizsardzības ir pieskaitāma arī informācija par cilvēka veselības stāvokli. Šādas tiesības ir arī personai, kura pilda Krievijas Federācijas prezidenta pienākumus. Ņemot vērā Krievijas prezidenta amata īpašo publiskās darbības raksturu, kā arī šā amata konstitucionālo statusu, jautājums par prezidenta veselības stāvokli skar ne tikai viņa privāto dzīvi, bet iegūst arī konstitucionāli nozīmīgu lomu. Krievijas prezidenta konstitucionālais statuss ir saistīts ar zināmiem privātās dzīves, tostarp personiskās un ģimenes, noslēpumu ierobežojumiem, arī attiecībā uz ārstēšanās noslēpumu, ko aizsargā Krievijas Federācijas Konstitūcijas 55. panta trešā daļa: "Ja ir pazīmes par Krievijas Federācijas prezidenta organisma funkciju traucējumiem, kuriem ir patstāvīgs, neatgriezenisks raksturs, veselības aprūpes iestādes vadītājiem, kas apkalpo Krievijas Federācijas prezidentu, ir pienākums nekavējoties informēt Krievijas Federācijas valdības vadītāju, bet kompetentās iestādes, ir tiesīgas saņemt informāciju par Krievijas Federācijas prezidenta veselības stāvokli. Turklāt, ņemot vērā Krievijas Federācijas prezidenta darbības publisko raksturu un konstitucionālo nozīmīgumu, viņa veselības stāvokļa novērtējumā jāpiemēro sistemātiska (piemēram, pamatojoties uz ikgadēju veselības pārbaudi) sabiedrības informēšana par valsts galvas veselības stāvokli. Šāda sabiedrības un Krievijas Federācijas valsts augstāko orgānu informēšana par Krievijas Federācijas prezidenta veselības stāvokli nav pretrunā ar Krievijas Federācijas Konstitūcijas 91. pantu, kas noteic Krievijas Federācijas prezidenta neaizskaramību, tostarp garantē imunitāti no kriminālās un administratīvās vajāšanas un citus personīgās brīvības ierobežojumus. (..) Vienlaikus, norādot uz to, ka, pieņemot lēmumu par noteikto procedūru, ir pienākums ievērot balansa un visu valsts varas atzaru līdzsvara principu, Krievijas Konstitucionālā tiesa varētu paust, ka tikai tiesa, Augstākā vai (un) Konstitucionālā tiesa kā neatkarīgs orgāns un neieinteresētā puse šajā procedūrā var objektīvi un galīgi konstatēt Krievijas Federācijas prezidenta faktisko nespēju pildīt Krievijas Federācijas prezidenta amata pienākumus, pieņemt lēmumus, kas izriet no viņa konstitucionālajām pilnvarām, vai citādi pildīt savus Krievijas Federācijas Konstitūcijā noteiktos amata pienākumus. Šajā gadījumā Augstākās vai (un) Konstitucionālās tiesas pilnvarām ir jābūt noteiktām ar federāliem konstitucionāliem likumiem (Krievijas Federācijas Konstitūcijas 128. panta trešā daļa)." Sk. Мнение судьи Конституционного Суда РФ Н.В. Витрука. Постановление Конституционного Суда РФ от 11 июля 2000 г. N 12-П. "По делу о толковании положений статей 91 и 92 (часть 2) Конституции Российской Федерации о досрочном прекращении полномочий Президента Российской Федерации в случае стойкой неспособности по состоянию здоровья осуществлять принадлежащие ему полномочия". Pieejams: http://www.constitution.ru/decisions/82315/82315.htm [aplūkots 27.10.2013.].

(33) Sk. Lietuvas Republikas Konstitūcijas 105. panta otrās daļas 2. punktu. Pieejams: http://www3.lrs.lt/home/Konstitucija/Constitution.htm [aplūkots 12.04.2013.]; arī: Pleps J., Pastars E., Plakane I. Konstitucionālās tiesības. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2004, 612. lpp. 

(34) Turpat.

(35) Sk.: Article 78. Law on the Constitucional Court of the Republic of Lithuania. Pieejams: http://www.lrkt.lt/Documents3_e.html [aplūkots 30.12.2013.].

(36) Sk.: Article 83. Constitution of the Republic of Estonia. Pieejams: http://www.president.ee/en/republic-of-estonia/the-constitution/ [aplūkots 30.12.2013.]. 

(37) Sk.: Rodiņa A. Kā konstitucionālā kontrole tiek īstenota Igaunijā. Jurista Vārds, 25.11.2003., Nr. 42 (300).

(38) J. Bojāra iniciētā Satversmes grozījumu projekta 113. panta trešā daļa paredzēja, ka Valsts prezidentu var atlaist, ja viņš ne mazāk kā 100 dienas viena gada laikā veselības stāvokļa dēļ nav pildījis savus amata pienākumus. Šā panta ceturtā, piektā un sestā daļa noteica, ka Valsts prezidenta veselības stāvokļa noteikšanai izveido neatkarīgu ārstu ekspertu komisiju no trīs ārstiem, no kuriem vienu pieaicina Valsts prezidents, otru – Saeimas prezidijs, trešo – Augstākās tiesas Senāts. Eksperti atbild par slēdziena pareizību Krimināllikumā noteiktā kārtībā. Ja Valsts prezidents veselības stāvokļa dēļ nav spējīgs komisijai izvēlēties savu ārstu, to izdara viņa dzīvesbiedrs. Ja tas nav iespējams, to izdara Valsts prezidenta kanceleja. Saeima lēmumu par Valsts prezidenta atlaišanu veselības stāvokļa dēļ var balstīt tikai uz ekspertu slēdziena un šā panta 3. daļas principa pamata. Sk.: Uz tautas nobalsošanu virzītais Latvijas Republikas Satversmes grozījumu projekts 2002. gada redakcijā. Spēkā esošā 1922. gada Latvijas Republikas Satversme ar tās labojumiem. Satversmes grozījumu projektu sagatavojusi darba grupa šādā sastāvā: darba grupas vadītājs un pamatteksta autors – profesors, Dr.h.iur., Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķis, LU Starptautisko attiecību institūtu direktors Juris Bojārs; darba grupas locekļi: docents Valdis Celms un nodaļas "Tiesu vara" galvenais autors, ilggadējais Augstākās tiesas priekšsēdētājs, Policijas akadēmijas viesprofesors, zvērināts advokāts Gvido Zemrībo. Projekts apspriests un pilnveidots LU zinātniskajā konferencē 2002. gada 6. februārī, zinātniskajā konferencē Latvijas Policijas akadēmijā 2002. gada 19. februārī un LSDSP konferencē 2003. gada 23. martā. [b.v.], [b.i.], [b.g.].

(39) Jura Bojāra piedāvātais Satversmes grozījumu projekta 100. pants uzskaita daudzas Valsts prezidenta tiesības un pienākumus, piemēram, saskaņā ar 100. panta otrās daļas 2. punktu Valsts prezidentam ir pienākums aicināt sastādīt Ministru kabinetu personu pēc Saeimas pārstāvēto politisko partiju ieteikuma.

(40) Sk. 2013. gada 29. oktobra diskusiju "Tautas vēlēts prezidents – ieguvumi un riski", kas norisinājās Latvijas Universitātes Mazajā aulā. Pieejams: http://www.lu.lv/par/mediji/video/diskusijas/2013/tautas-prezidents/ [aplūkots 30.12.2013.].

(41) Piemēram, profesors Pauls Labands uzskatīja, ka nevis tiesnešiem, bet tikai Vācijas imperatoram ir tiesības aizsargāt konstitūciju. Likuma konstitucionalitāti pārbauda imperators, tos promulgējot. Promulgācija ir valsts galvas rīkojums publicēt un izpildīt viņa parakstīto likumu, kas ietver arī teksta verifikāciju, kad valsts galva konstatē, ka likums ir pieņemts konstitūcijā noteiktā kārtībā un tā teksts ir autentisks. Ja valsts galva uzskata, ka likums nav pieņemts konstitūcijā noteiktā kārtībā vai arī ir pretrunā ar konstitūciju, viņš var neizsludināt šādu likumu, bet gan atdot atpakaļ parlamentam otrreizējai caurlūkošanai. Sk.: Pleps J. Parlaments pret tiesu, prezidents pret parlamentu. Jurista Vārds, 6.04.2010., Nr. 14 (609). 

(42) Par valsts noslēpumu: Latvijas Republikas likums. Stājies spēkā 1.01.1997. Pieejams: http://likumi.lv/doc.php?id=41058 [aplūkots 2.01.2014.].