Pēc neveiksmīga mēģinājuma dienas pirmajā pusē pielabināt kādā privātmājā Līgatnes apkārtnē ieklīdušo Madi, otrdienas pēcpusdienā Velga atzina: situācija ir ļoti nepatīkama, stresaina un reizē arī bīstama. "Viens ir pilnīgi skaidrs – Madei ir iepatikusies dzīve brīvībā. To ļoti labi var redzēt. Viņa nav agresīva, vairs nejūt bailes, mierīgi uzēda, piecēlās un aizgāja mežā. Iepriekšējā bēgšanas reizē pērn augustā Made pati bija nobijusies un stresā. Viņa vispār bija tāda, kas, tā teikt, turējās cilvēkam pie rokas, viena pati nekur negāja. Taču tagad pilnībā izbauda brīvību – skrien, lēkšo un nebaidās nemaz," stāstīja Velga.
Bet tieši tāpēc, ka lācenei nav bailes, viņa ir ļoti bīstama svešiem cilvēkiem. "Ja lācis būtu gribējis uzbrukt, viņam bija iespēja to darīt. Viņa taču varēja uzbrukt man vai maniem kolēģiem, kad mēs viņu barojām, bet viņa to nemēģināja darīt," saka Velga. Viņa nedomā, ka iemesls Mades uzvedības pārmaiņām varēja būt pavasaris galvā: "Ja Made līdz šim būtu dzīvojusi viena pati, tad varbūt varētu tā domāt, bet viņa dzīvoja ar diviem lāču puikām, tāpēc pavasaris galvā tas noteikti nav".
Zvērkope atzina, ka lācene izbēgusi sev tīkamā, bet viņas meklētājiem pavisam nepiemērotā laikā. "Ja viņa būtu izbēgusi pirms mēneša, kad bija sniegs, mēs viņu ātri vien dabūtu atpakaļ. Taču tagad dabā viss mostas - viss ir zaļš, plaukst un dīgst, un lācis, kas voljērā ir uzēdis pamatīgu tauku kārtu, tagad labprāt grauž pumpurus, saknītes un svaigos dzinumus,' stāsta Velga.
Mades meklēšanā iesaistījās tikai savējie, Līgatnes dabas parka darbinieki. Papildus pieaicināti vien mednieki – pēdu dzīšanas, nevis šaušanas nolūkos. Pēdu meklēšana apgrūtāja zaļās sūnas. "Aļņa vai brieža pēdu nav grūtības saskatīt, bet lāča mīksto ķepu uz sūnām nu nekādi nevar redzēt. Ja nu viņš iekāpj kādā peļķē vai dubļos, tad tur to pēdu vietām arī izdodas saskatīt," sūrojās zvērkope.
Tāpat jau ziņots, ka nošautās Mades ādu saglabās, lai veidotu izbāzeni.