Otrdien augšpus dzelzceļa tiltam uz Ventas ledus varēja vērot vismaz pāris kilometru garu makšķernieku virteni ar vairākiem simtiem čaklu ledus urbēju un izveicīgu copētāju, kuru loms bija mērāms gan litra burku, gan, pēc nostāstiem, vairāku spaiņu tilpumos.
Lai sajauktu galvu nelūgtiem ārvalstu un pārnovadu konkurentiem, ventiņi pēc svaigiem gurķiem smaržojošās salakas nesauc par salakām, bet gan par stintēm. Lieki teikt, ka tādu masveidību šo nelielo lašveidīgo zivtiņu ķeršanā ventspilnieki nesaista ar krīzes izraisīto pavalga trūkumu, bet gan tikai un vienīgi ar no senčiem mantoto zvejnieka un makšķernieka aicinājumu, kuram ap šo gadalaiku nav iespējams pretī turēties. Ne mazāks talants uz trauslā pavasara ledus iegūtā loma pārvēršanā par izcili gardu maltīti ventiņu gaumē ir arī šo makšķernieku sievām, mātēm un draudzenēm, bet tas jau nav galvenais. Galvenais ir noķert vismaz par pusspainīti vairāk, nekā kaimiņš pie blakus urbuma.