Veselības ministrija: Visiem smagi slimajiem bērniem valsts palīdzēt nevarēs

To, vai trūkst, vai netrūkst, varēs uzzināt tikai tad, kad sāks visu rēķināt un plānot. Jo tādā rāmā valstiņā, kā Latvija, veselības aprūpe vispār ir visprognozējamākā joma. Lai gan šaubos, vai mums vispār aizraujas ar plānošanu.

Tieši otrādi, par zīlēm domā tu, jo ārstēšana nav kažoks, kura nopirkšanu var atlikt uz nenoteiktu laiku: slimības progresē. Un, jo tālāk tās progresē, jo vairāk izmaksā. Turklāt ne tikai veselības, bet arī sociālajam budžetam. Lai gan, protams, ārstēšanu aizkavē ne tikai skopa valsts, bet arī pats cilvēks, kas neiet pie ārsta, taču kāda viņam motivācija, ja liekas, ka viss jau sen ir par maksu, tāpēc labāk mierīgi nomirt (kas praktiski nekad nenotiek). Un var, piemēram, sievietes lamāt no panckām ārā par to, ka uz mammogrāfiju neiet (kuras bieži pat diagnozei nepietiek), taču pēc visiem stāstiem par to, kā valsts nedod zāles .... Dumja rīcība, bet samērā likumsakarīga.

Pirmkārt, valstij vajag beidzot sākt rēķināt (ne velti VM statistiķus tur), kur tā naudiņa aiziet. Piemēram, cik izmaksā novēlota vēršanās pie ārsta? Īpaši onkoloģijā. Nē, protams, var stāstīt, kādas sievietes maitas, un veci cilvēki vispār.... Bet nu neraujas cilvēki pārbaudīt, vai valsts šos ārstēs. Lai gan ļoti daudzi audzēji, ja tos atklāj savlaicīgi, ir brīnišķīgi ārstējami ar pavisam arhaiskiem līdzekļiem, pat tikai ar operāciju. Taču cilvēks izlasa (vai uzzina caur radiem/draugiem/paziņām) stāstu par slimnieku, kam zāles nedeva, un galu galā nomirst no vēža, ko varēja mierīgi izārstēt, turklāt nomirst pēc tam, kad ir patērējis veselības aprūpes budžetu.

Tikai kā paliek ar civilizēto valstu aprūpēm, ka rīšanas sekas veselības aprūpes budžetam apņem ap 40%, bet smēķēšanas 20-30% vai pat vēl vairāk?