Pēc neilga laika būs pašsaprotami, ka valsts amatpersonas Latvijas publiskajā telpā runā vienīgi valsts valodā, jo valoda simbolizē varu. Cilvēktiesību sargājošās organizācijas uzmanīs, lai nenotiktu sevis diskriminēšana, kad iedzīvotājs valstī paliek bez latviešu valodas prasmes. Mazākumtautības kopīgi ar juristiem būs jau panākušas, ka mediji krievu valodā neizteiksies visu Latvijā dzīvojošo mazākumtautību vārdā un vairs nešķeļ sabiedrību. Par latviski runājošo diskrimināciju, kad valsts valodā runājošajiem darba tirgū pieprasa mazākumtautības valodas prasmes, vai strādājošie, piemēram, slimnīcās, veikalos vai policijā nespēj un negrib sazināties valsts valodā, nākamās paaudzes mācīsies skolās un brīnīsies: kā tas vispār kādreiz bijis iespējams – diskriminēt valsts valodā runājošos?
Jau tagad ir notikušas pozitīvas pārmaiņas – beidzot pieaug latviešu pašapziņa, latvieši kļūst par valstsnāciju tās faktiskajā nozīmē un izjūt, ka ikviens pilsonis ar sirdi, prātu un darbu kopīgi ar līdzīgi domājošajiem politiskos procesus valstī var ietekmēt.
Apliecinājumu tam saredzēju cilvēku neapmierinātībā ar valodas un integrācijas politiku, kas nonākusi strupceļā. Šobrīd mazākumtautībām domātā izglītība Latvijā kā valstī ar relatīvi nelielu pamatnācijas īpatsvaru pavēršas pret pašiem latviešiem – ar izglītības palīdzību joprojām tiek turpināta sabiedrības divvalodība un sašķeltība. Pilsoniskās aktivitātes sākuma rezultāts bija aptuveni 120 000 cilvēku parakstīšanās par latviešu valodu valsts skolās. Šis ir pozitīvs solis, kuru ignorēt politiķi nevarēs. Arī latviešu valodas vēlamo situāciju uzdot par esošo būs sarežģīti.
Šie paraksti ir arī pamudinājuši mani iesaistīties politikā. Mana līdzšinējā profesionālā interese ir ar izglītības un pētniecisko darbību sekmēt latviešu valodas kļūšanu par dominējošo valodu Latvijā un sabiedrības divvalodības pārtraukšanu, tādējādi veicinot nākamo paaudžu cilvēku iespējas visās dzīves jomās sazināties latviski. Pateicoties aktīvam darbam pētniecībā, kā arī daudzu starptautisku un vietēja mēroga projektu vadībā starpkultūru izglītībā, valodas politikā un aktīvā pilsoniskuma veicināšanā, mana sākotnējā interese kļuvusi par profesionālās dzīves uzdevumu. Izvērtējot pretrunas politikā kopš pēdējām Saeimas vēlēšanām, nonācu pie secinājuma – lai panāktu to, ko iesaku savos pētījumos un publikācijās, un lai valstī tiktu veicināta un akceptēta latviešu kā valstsnācijas pašapziņa, man vien pašai ir jāiesaistās politiskajos procesos.
Iepazīstoties ar partiju programmām un darbiem, kuri tām sekojuši, nolēmu atbalstīt partiju „Visu Latvijai!” (VL). Tās politiskās iniciatīvas ir atbilstošas, ja vēlamies uzlabot latviešu valodas un integrācijas dramatisko situāciju, kaut vai – ja ņemam par piemēru valstsnāciju stāvokli Rietumeiropā. Partija VL par būtiskāko ir izvirzījusi latviešu valodas stiprināšanu, un tam arī seko darbi, kas ir pašsaprotami – valoda ir gan latviešu identitātes, gan stabilas valsts pastāvēšanas svarīgākais komponents.
Aicinu ikvienu iedzīvotāju iesaistīties jau tagad politiskajos procesos, izvēlēties savu partiju, kas labvēlīgi ietekmētu etnosa un valsts nākotni. Redzot notiekošo pasaules politisko un ekonomisko sfēru sadalē un reliģiju savstarpējā konkurencē, skaidrs, ka ietekmēt etnosa un valsts nākotni drīz var būt jau par vēlu. Lai izdodas sakārtot savu valsti tādu, kādu vēlamies atstāt nākamajām latviski runājošajām paaudzēm.