Laika ziņas
Šodien
Smidzinošs lietus

Vienīgais trūkums Latvijā – pārāk maz saules

"Latvijā ikvienam cilvēkam ir visas iespējas pašrealizēties," sarunā ar Guntaru Gūti norāda Latvijas Ukraiņu biedrību apvienības vadītāja Irina Dukule.

Jūs vadāt Ukraiņu biedrību apvienību – tātad Latvijā darbojas daudz dažādu ukraiņu biedrību? Kāpēc veidojāt tik sarežģītu struktūru?

Patiesībā struktūra nav sarežģīta. Latvijā kopumā darbojas 15 ukraiņu biedrību dažādās Latvijas pilsētās – Liepājā, Daugavpilī, Rēzeknē, Jēkabpilī, Jelgavā, Vangažos un citur. 2004.–2015. gadā tika nolemts izveidot šo apvienību, lai veiksmīgāk īstenotu sadarbību starp šīm biedrībām. Tāpat mēs cits pie cita braucām uz dažādiem pasākumiem. Mums bija kopīgi festivāli. Būtībā mērķis bija koordinēt šo sadarbību. Turklāt, ja ir lielāka struktūra ar vienu vadību, ir vieglāk runāt ar Kultūras ministriju, piedalīties konkursos par dažādiem projektiem, jo šī vairs nav maza biedrība ar 15–20 cilvēkiem. Tajā pašā laikā katra biedrība savā pašvaldībā turpina ikdienas aktivitātes, bet lielus pasākumus koordinējam centralizēti. Piemēram, mums ir Latvijas festivāls Červona kalina jeb latviski Sarkanais irbenājs – tas gan tagad jau ir pārsniedzis Latvijas mērogu –, kas ir noticis jau astoņas reizes, tagad reizi divos gados. Sākumā to rīkojām katru gadu, pēc tam nolēmām rīkot nedaudz retāk, jo mums ik gadu notiek daudz citu pasākumu, kuru organizēšana prasa daudz laika, jo jāsaprot, ka biedrībās mēs darbojamies no darba brīvajā laikā. Nākamais festivāls Červona kalina notiks nākamgad Ventspilī. Desmito – jubilejas – festivālu rīkosim Rīgā. Šajā festivālā vienmēr piedalās arī latviešu, krievu, baltkrievu, tatāru kori, kuri visi dzied ukraiņu dziesmas. Mēs organizējam arī Baltijas ukraiņu festivālu, kas katru gadu notiek vienā no Baltijas valstīm. Šogad tas notika astoto reizi un to rīkojām Rīgā. Vangažos jau 11. reizi notika festivāls Slāvu vainags, kurā arī piedalās dažādu tautību kolektīvi.

Vai ukraiņi Latvijā sadzīviskā līmenī jūtas komfortabli – kā vietējie?

Es neteiktu, ka jūtos Latvijā sveša. Mēs neesam svešinieki. Lielākā daļa ukraiņu, kas nokļuvuši un tagad dzīvo Latvijā, pēc savas iniciatīvas uz šejieni nebrauca. Tas bija padomju laiks, kad, pabeidzot augstskolu, jaunos speciālistus vienkārši nosūtīja uz dažādām vietām. Piemēram, mana dzimtā vieta Ukrainā ir 2000 kilometru no Latvijas. Bet pats saprotat, kā dzīve veidojas – cilvēki apprecas... Un kur tu brauksi no šejienes prom, ja tev jau ir piedzimuši bērni. Turklāt arī emocionālā saikne ir būtiska – Ukrainā es nodzīvoju pirmos 20 dzīves gadus, bet šeit dzīvoju jau 36 gadus. Bet, ja ņemam vērā, ka cilvēks tā pa īstam sāk saprast lietas vidēji desmit gadu vecumā, faktiski visa dzīve ir saistīta ar Latviju – tu šeit esi strādājis, dzīvojis. Tā faktiski jau ir tava dzimtene, tavu bērnu dzimtene. Pirms atbraukšanas uz Latviju es vispār nezināju, kur tā atrodas, – tomēr 2000 kilometru.

Latvijā ir iespēja nokārtot pārbaudījumus un pretendēt uz pilsonību. Kāpēc neesat izmantojusi šo iespēju?

Lielā mērā mans nepilsoņa statuss neko manā dzīvē nemaina. Kā saka – es neplānoju kļūt par deputāti, lai gan mani ir aicinājuši kandidēt. Pilnīgi nopietni! Esmu pietiekami aktīvs cilvēks, tāpēc, iespējams, ir bijuši šādi piedāvājumi. Šādās situācijās varu priecāties, ka neesmu pilsone, jo līdz ar to ir būtisks iemesls, kāpēc nevaru kandidēt. Es negribu līst politikā.

Bet braucieni ārpus valsts, citas nianses, ko bauda Latvijas pilsonis?

Es tieši tāpat brīvi braucu uz Eiropu, ASV. Turklāt brīvi varu braukt uz Ukrainu un arī Krieviju bez vīzas. Man nekas netraucē. Problēmu nav nekādu. Iespējams, man pat ir vairāk iespēju nekā pilsonim, piemēram, bez vīzas braukt uz Krieviju.

Ik pa laikam Latvijā uzplaiksnī saukļi, ka šeit ierobežo, diskriminē nelatviešus, nepilsoņus. Vai tas tiešām tā ir?

Es pati esmu nepilsone un personīgi nejūtos nevienā brīdī diskriminēta. Jo, pirmkārt, es absolūti neiesaistos politikā. Jā, man ir savs viedoklis par pilsonību – pēc neatkarības atgūšanas varēja toreiz pilsonību piešķirt visiem. Taču – kā ir, tā ir. Kā jau teicu, mūs šeit savulaik atsūtīja, vienkārši sakot, neatbraucām uz Latviju pēc savas vēlmes. Tajā pašā laikā es nevienu brīdi neesmu jutusies otršķirīga, salīdzinot ar pilsoņiem. 

Vai jums ir daudz draugu latviešu?

Protams! Te gan atkal atgriezīšos pie savas kultūras dzīves – man šobrīd somā ir ielūgums no Allažu kora uz pasākumu. Mēs tur braucam katru gadu, un ikreiz viņi priecājas mūs satikt. Mēs viņus aicinām uz saviem pasākumiem. Tāpat ir daudz citu latviešu koru, ar kuriem mēs draudzējamies. Starp citu, es strādāju latviešu kolektīvā. Nekad neesmu jutusi, ka uz mani skatītos caur tautības prizmu.

Latvijā jau gadiem tiek definētas nosacīti divas grupas – latvieši un krieviski runājošie. Vai jūs kā ukrainieti neaizvaino šāds sadalījums?

Nē. Saprotiet – ja tu dzīvo konkrētā valstī, tev ir jāciena šī valsts, kultūra, tradīcijas. Pat tīri cilvēciskais faktors – vai tu izturies pozitīvi vai arī centies kaut ko dalīt, pat īsti nesaprotot, ko. Nav taču nekādu iemeslu vispār kaut ko šādā kontekstā dalīt. Mums ir sabiedrība, un mums ir kopīgi jādarbojas valsts labā. Ja mēs gribam runāt savā dzimtajā ukraiņu valodā, mums šeit ir visas iespējas – esam taču apvienojušies biedrībās, kurās runājam ukrainiski, attīstām kultūru. Arī dažādos pasākumos mēs rādām savas tradīcijas, nacionālo virtuvi, iepazīstinām ar kultūru, valodu. Latvijas ukraiņi ir piedalījušies Dziesmu svētkos, un arī nākamgad piedalīsimies līdz ar citām Latvijas mazākumtautībām. Mūsu kolektīvi izjuta lielu skatītāju interesi, cilvēki vēlējās fotografēties ar mums, jo Ukrainas tautastērps ir ļoti kolorīts.

Dzīvojot Latvijā, savā ziņā sanāk daudz vairāk svētku – Latvijas un Ukrainas.

Mēs paši sev radām svētkus. Protams, kopīgi atzīmējam Ukrainas neatkarības dienu. Šie ir vienīgie svētki, kas lielā mērā atšķiras no Latvijā svinamajām dienām. Pārējie svētki būtībā gan ukraiņiem, gan latviešiem sakrīt.

Cik aktīvi ir ukraiņi Latvijā – cik liela daļa darbojas biedrībās, piedalās pasākumos?

To tāpat kā citās tautās ietekmē cilvēciskais faktors. Ir daļa, kas vislabprātāk sēž mājās un nekur neiet. Bet ir cilvēki, kuri interesējas, aktīvi piedalās pasākumos. Kad noteica atvieglotus robežas šķērsošanas noteikumus Latvijas un Ukrainas pilsoņiem, no Ukrainas daudz vairāk sākuši braukt kultūras cilvēki ar izrādēm, koncertiem, kurus labprāt apmeklē gan Latvijas ukraiņi, gan citu tautību cilvēki.

Kā teicāt, lielāko mūža daļu dzīvojat Latvijā. Un tomēr – cik ciešu saikni izjūtat ar Ukrainu? Vai ir viegli dzīvot savā ziņā starp divām pasaulēm?

Cilvēks pierod pie visa, bet godīgi teikšu – pirmos 15 gadus, kopš ierados Latvijā, domāju, ka tomēr došos atpakaļ uz Ukrainu. Ne jau tāpēc, ka šeit bija slikti dzīvot. Tieši pretēji – sadzīves un citi apstākļi Latvijā pat bija labāki. Bet, saprotiet, ja esi uzaudzis saulainā zemē, kur pat parastā guļamrajonā aug ķirši, aprikozes, āboli, bet šeit – nav saules, man tās ārkārtīgi pietrūkst. Bija grūti sākumā. Taču pakāpeniski pieradu, lai gan saules joprojām pietrūkst. Latvijā man pietrūkst tikai saules. Viss pārējais ir labi.

Jūs esat ukrainiete daudzās paaudzēs?

Mans tēvs ir īstens rietumukrainis, bet Rietumukrainā nebija tik lielu iespēju labi nopelnīt. Donbasa reģions vienmēr ir bijis rūpniecisks rajons, tāpēc daudzi ukraiņi devās uz Donbasu peļņā. Arī mans tēvs turp devās, iepazinās ar manu mammu, un principā viņi dzīvoja Donbasā. Savukārt manā ģimenē vīrs ir latvietis, bērni arī izauguši Latvijā.

Kādā valodā runājat ģimenē?

Pārsvarā krieviski, taču labi pārvaldām arī latviešu valodu, sevišķi meita, jo viņa mācījās latviešu skolā. Diemžēl ukraiņu valodu mani bērni tikpat kā nezina, jo nebija īsti vajadzības to ikdienā šeit lietot. Taču, protams, viņi saprot ukraiņu valodu, jo abi ir braukuši pie vecmāmiņas uz Ukrainu. 

Cik viegli vai grūti saglabāt un uzturēt ikdienā savas nacionālās tradīcijas, nedzīvojot Ukrainā?

Nav viegli. Mums ir arī pilnīgas ukraiņu ģimenes, tad, jā, arī bērni labi prot ukraiņu valodu, jo mājās runā ukrainiski. Tāpat kā viņi pārvalda latviešu un krievu valodu. Mums, vidējai paaudzei, ir grūtāk ar latviešu valodu. Taču es pati latviski saprotu, ikdienas darbā lasu un rakstu dažādus, arī juridiskus, dokumentus latviešu valodā. 

Vai piekrītat tēzei, ka nelatvieši tik labi nezina latviešu valodu tāpēc, ka latvieši paši mēdz pāriet uz krievu valodu?

No savas personīgās pieredzes varu teikt, ka, piemēram, darba jautājumos, kad sāku atbildēt latviski, cilvēki pāriet uz krievu valodu, lai gan es labi varu saprasties latviešu valodā. Mēdzu pat norādīt – runāsim latviski. Taču nezināmu iemeslu dēļ pāriet uz krievu valodu. Kad tiekos ar latviešiem, kuri vispār nezina krievu valodu, mēs runājam latviski un diezgan labi saprotamies. Arī man ir ieguvums. Taču nenoliegšu, man vieglāk ir runāt krieviski. Ir reizes, kad latvietis runā latviski, bet es – krieviski. Arī tad mēs viens otru ļoti labi saprotam. Šādas situācijas man ir visbiežāk. 

Vai jūsu biedrības izjūt pietiekamu atbalstu, interesi no valsts puses? Ir kādas lietas, ko gribētos vairāk?

Savā ziņā šis definētais atbalsts daļēji tomēr paliek tikai vārdu līmenī. Es neatklāšu neko jaunu, norādot, ka, tāpat kā pārējiem, arī mums pietrūkst finansējuma. Lai uzšūtu nacionālo tērpu, tas arī maksā naudu. Turklāt Latvijā nemaz nevar nopirkt tos audumus, kas nepieciešami kvalitatīva ukraiņu tautastērpa radīšanai, ir jābrauc uz Ukrainu un jāmeklē, jāpērk. Bet tāpat cenšamies – kaut kas ir izdevies, kaut kas ne. Protams, gribētos lielāku atbalstu, taču labi apzināmies, ka augstāk par galvu neuzlēksi. Nesen biju Ukrainā un pie reizes izmantoju iespēju iegādāties dažādas lietas – vainadziņus meitenēm, krekliņus bērnu kolektīviem. Cenšamies mūsu aktivitātēs iesaistīt arī bērnus un jauniešus. 

Starp citu, cik daudz biedrību organizētajās aktivitātēs iesaistās jaunieši?

Nevarētu teikt, ka izcili. Protams, ar viņiem ir jārunā, jācenšas ieinteresēt. Ukraiņu bērniem, kuri uzauguši Latvijā, ukraiņu tautas tradīcijas nav tik tuva kultūra. Tāpēc ir jāiegulda darbs, lai viņus iesaistītu mūsu aktivitātēs. Pamazām tas izdodas. Piemēram, Jelgavas Ukraiņu biedrībā darbojas bērnu kolektīvs, kurus šīm aktivitātēm piesaistījušas vecmāmiņas. Arī citās vietās pamazām gan bērni, gan arī jaunieši iesaistās. Jauni cilvēki mazāk iesaistās aktivitātēs, kad nodibina savu ģimeni, – tas ir arī saprotams, jo šādām aktivitātēm paliek mazāk laika. Tomēr saikni ar biedrību viņi nepārrauj – nepieciešamības gadījumā iesaistās ar palīdzīgu roku, apmeklē pasākumus.

Kas ir tas, ko mēs varbūt nemaz nezinām par ukraiņiem?

Grūti pateikt. Ukraiņi ir ļoti īpaša, viesmīlīga un dāsna tauta. Tajā pašā laikā ukrainis ļoti rūpējas par savu māju. Mēs esam īsteni saimnieki, mums viss ir sakārtots gan iekšēji, gan ārēji. Tas attiecas gan uz mājām, gan cilvēka dvēseli. Ukrainim daudz svarīgāk ir rūpēties par mieru un labklājību mājās nekā uztraukties, ko par viņu domās apkārtējie. Ukraiņi ir ļoti strādīgi – ja ukrainis kaut ko dara, viņš to dara ļoti rūpīgi un ar pilnu atdevi vai arī tad nedara vispār. Ukrainis nesēdēs un negaidīs, kad kāds viņam kaut ko pienesīs klāt, viņš pats meklēs iespējas. Tāpēc es arī teicu, ka nepārdzīvoju, ka nereti mums pietrūkst finansējuma kādu ideju īstenošanai. Šādās situācijās es rīkojos pēc principa – kaut kā izgrozīsimies, bet tik un tā izdarīsim.

Cik gadu darbojaties Latvijas ukraiņu biedrību aktivitātēs?

Jau kopš 1999. gada. Apvienību vadu aptuveni divus gadus.

Nav bijuši brīži, kad gribas atmest visam ar roku?

Mēdz būt, jo ir grūti. Bet tad paguļu un pati sev saku – nomierinies! Un viss – daru tālāk. Protams, šis darbs paņem ļoti daudz laika un enerģijas. Turklāt gribas nevis vienkārši izdarīt, bet izdarīt lieliski, lai pati būtu apmierināta ar rezultātu. Esmu ļoti prasīgs cilvēks – gan pret sevi, gan apkārtējiem. Man vienmēr vajag izdarīt maksimāli iespējamo, nepieļaujot nekādas improvizācijas.

Vai jūtat apkārtējo novērtējumu tam, ko darāt?

Patiesībā es īpaši negaidu nekādas uzslavas par savu darbu. Ja godīgi, man nepatīk būt uzmanības centrā.

Tomēr piekritāt vadīt centrālo struktūru?

Es piekritu? Es raudāju, kliedzu un mēģināju atteikties! (Smejas.) Bet kolēģi man vienkārši pateica: "Tu tiksi galā." Un viss. Protams, tas ir ļoti grūti, taču es arī saprotu, ka šādi man ir pauduši lielu uzticēšanos.

Cik ukraiņu dzīvo Latvijā?

Pēc statistikas datiem, ap 45 tūkstošiem. Šobrīd gan ukraiņu skaits palielinās saistībā ar notikumiem Ukrainā, bet šis pieaugums, visticamāk, ir īslaicīgs. Taču, ja runājam par sociāli aktīvajiem ukraiņiem Latvijā, – tādu ir ap 600–700 cilvēku. Tie ir ukraiņi, kuri iesaistās mūsu biedrību aktivitātes, regulāri satiekas. Tam gan klāt jāpieskaita arī daļēji aktīvie ukraiņi, kuri apmeklē pasākumus, nepieciešamības gadījumā palīdz pasākumu rīkošanā.

Vai uzturēt nacionālo garu palīdz arī Rīgas Ukraiņu skola? Saprotu, ka tā ir vienīgā ukraiņu skola Latvijā.

Tā ir vienīgā valsts skola. Starp citu, tā ir vienīgā valsts finansētā skola ārpus Ukrainas. Nevienā citā pasaules valstī tādas nav. Ir svētdienas skolas vai privātās skolas, bet šāda skola ir vienīgā ārpus Ukrainas. Šāda skola noteikti ir svarīgs faktors. Šajā skolā pamata mācību process notiek latviešu valodā, taču, protams, viena no valodām, kuru pastiprināti mācās, ir ukraiņu valoda. Šī ir ļoti laba skola, jaunieši gūst labus panākumus dažādās mācību olimpiādēs, pēc skolas beigšanas turpina studijas augstskolās.

Šobrīd Ukrainā ir ļoti trauksmains laiks saistībā ar karadarbību austrumu reģionos. Kā tas ietekmē Latvijas ukraiņu ikdienu – vai neesat sašķelti pretēju viedokļu dēļ?

Pašā sākumā bija dažādi viedokļi. Bet apvienībā mēs palikām pie vienota viedokļa un to arī paužam, ja kāds mums jautā. Mēs cienām jebkuru viedokli, bet kopējā nostāja ir vienota, un mēs neesam sašķēlušies. Es jau jums stāstīju – mans tēvs ir no Rietumukrainas, mamma no Donbasa. Lūk, manas abas rokas – kuru no tām nogriezt? Sāpēs jebkurā gadījumā. Mēs arī jūtam citu tautību līdzpārdzīvojumu Ukrainas notikumiem. Jo tā taču ir cilvēcīga sāpe. Mēs neizjūtam nekādu agresiju vai naidu, runājot par šo tēmu. Tur taču dzīvo cilvēki. Protams, citu tautu cilvēkiem šīs emocijas nav tik spēcīgas, sevišķi, ja viņiem tur nav draugu vai radu. Jāsaka – mēs nekad nevarējām iedomāties, ka Ukrainā kaut kas tāds varētu vispār notikt. Taču lielā mērā ne jau tauta šajā situācijā ir vainīga, bet tie, kuri vēlas iegūt varu. Taču no tā visa cieš parastā tauta. Tas pats Donbass – tur taču dzīvo Ukrainas pilsoņi. Viņi nezina nevienu citu valsti. Viņi mīl Ukrainu, viņi tur dzīvo un nekur netaisās braukt, bet tagad viņus vienkārši izrāva no savas valsts. Viņi ir situācijas upuri.

Kā jūs domājat – kāda būs ukraiņu kopiena Latvijā pēc gadiem pieciem vai desmit?

Manuprāt, tā droši vien būs mazāka. Arī biedrību aktivitātēs, iespējams, iesaistīsies aizvien mazāk cilvēku. Jaunieši droši vien arī turpmāk zinās valodu, nacionālās tradīcijas, bet dvēselē viņi vairs nebūs tik cieši saistīti ar Ukrainu. Viņu dzīve un ikdiena saistās ar Latviju. Manas paaudzes saikni ar Ukrainu saglabā tas, ka vismaz jaunībā esam dzīvojuši tur. Pat manu bērnu saikne ar Ukrainu ir atšķirīga. Dēls bērnībā vairāk brauca uz Ukrainu nekā meita, un viņam šī saikne ir daudz ciešāka nekā māsai. Taču katrā ziņā daudz kas būs atkarīgs arī no ģimenes – cik daudz bērniem tiks stāstīts un mācīts par Ukrainu, mūsu kultūru, tradīcijām. 

 

Materiāls ir sagatavots ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par tā saturu atbild Izdevniecība Dienas mediji.

Top komentāri

kalašnikovs
k
Vienīgais trūkums Latvijā – pārāk maz saules, un debila valdība.
Vai
V
Āfrikas nelegālo imigrantu Latvijā iekšā vilcējorganizācijas mēģina nedaudz "atšķaidīt" savu netīro propagandu ieliekot kādu rakstu par ukraiņiem? Kāpēc nodokļu maksātājiem ir jāuztur Sabiedrības integrācijas fonds?
Liels
L
trūkums Latvijā ir akla paklausība jeņķu propagandai un ukraiņu, kuri faktiski paši ir iznīcinājuši savu valsti , slavēšana. Un Dukule ir visīstākais ebreju uzvārds...
Skatīt visus komentārus

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Diena jautā

Vai mūsdienās bez pieejas internetam ir iespējams pilnvērtīgi iekļauties sabiedrībā?

Kopā nobalsojuši: 649

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas

Politika

Vairāk Politika

Rīgā

Vairāk Rīgā

Novados

Vairāk Novados

Kriminālziņas

Vairāk Kriminālziņas