Šobrīd Saeimas atbildīgajā komisijā tiek skatīts jauns Kapsētu likums, kas lielā mērā attieksies uz tām kapsētām, kas ir pašvaldību pārziņā, taču daļa normu – arī uz privātajām (Fizisko personu reģistrs, apbedījumu dziļums, virspapbedījumi un pārapbedījumi). Likumā būs vienotas pamatprasības kapsētas izveidošanai, paplašināšanai, uzturēšanai un slēgšanai, apbedījumu reģistra uzturēšanas kārtībai un kapavietas piešķiršanai un uzturēšanai. Tāpat likumprojektā tiks noteikts, kad kapavietu varēs atzīt par nekoptu un atņemt tās izmantošanas tiesības.
Atšķirīga pieeja
Jau pirms astoņiem gadiem Valsts kontrole vērsa uzmanību uz to, ka valstī vajadzētu vienotu likumu, kurā noteikti pašvaldību un iedzīvotāju pienākumi un tiesības kapavietu apsaimniekošanā. Šobrīd Latvijā nav vienota tiesiskā regulējuma, kas noteiktu pašvaldību pienākumus un tiesības mirušo, arī neidentificētu personu, apbedīšanā, tostarp to, kā pašvaldības apkopo ziņas par apbedījumiem un kolumbārijos izvietotajām urnām. Lai gan pašvaldības savos saistošajos noteikumos nosaka kapsētu izveidošanas, uzturēšanas, izmantošanas, paplašināšanas, kapavietas piešķiršanas kārtību, laika periodu virsapbedījumu veikšanai, datu publisko pieejamību un citus aspektus, tomēr katrā no tām pieeja šajos jautājumos atšķiras.
Likumprojektā noteikts, ka par kapsētas izveidi, paplašināšanu vai slēgšanu lemj pašvaldības dome. Veidojot jaunu kapsētu, tā nosaka tās nosaukumu, robežas un iespējamos apbedījuma veidus. Pašvaldība var noteikt laiku, kad kapsēta tiek slēgta apmeklētājiem, pamatojot, kāpēc šādi ierobežojumi vajadzīgi, vienlaikus nodrošinot kapsētas pieejamību kultūrvēsturisko tradīciju īstenošanai. Pašvaldībai jau laikus jāplāno kapsētu izveidošana un paplašināšana saskaņā ar tās teritorijas attīstības plānošanas dokumentiem.
Likumprojektā paredzēts, ka pašvaldībai jārūpējas par kapsētu labiekārtošanu, tostarp to teritorijā vai pie to robežas jāiekārto vismaz viens sadzīves atkritumu savākšanas punkts, pēc iespējas nodrošinot dalītu atkritumu savākšanu, un, izvērtējot kapsētas apmeklētību, arī ūdens ņemšanas vieta un tualete. Lai ierīkotu tās, pašvaldībām tiks atvēlēts garāks termiņš. Tāpat jābūt uzstādītai norādei uz kapsētu, informācijai par apsaimniekotāju un tā kontakttālruni. Ja teritorijā ir baznīcas, kapelas vai citi reliģijas un kulta objekti, jābūt norādēm arī uz tiem.
Apbedījumu reģistrs
Pašvaldībām būs pienākums arī izveidot un uzturēt elektronisku kapsētu apbedījumu reģistru. Likumprojekts paredz minimālo informācijas apjomu, kas būtu iekļaujams tajā, piemēram, kapavietu numerācija un izvietojuma shēma, apbedījuma veids un dziļums; informācija par mirušo un kapavietas turētāju; apbedīšanas datums vai urnas novietošana kolumbārijā.
Dokumentā atzīmēts: lai gan pirms vienota regulējuma izveides pašvaldības lielākoties jau ir uzkrājušas šādu informāciju, tomēr katra to darījusi atšķirīgā veidā un apjomā, tādēļ, lai to sakārtotu atbilstoši prasībām, vietvarām tiks dots pārejas laiks, proti, trīs gadu ilgs termiņš. Taču tur, kur šāda reģistra nav, tas jāizveido gada laikā.
Kapsētas apsaimniekotājam būs pienākums ne retāk kā vienu reizi gadā no 1. aprīļa līdz 1. novembrim apsekot kapavietas un informēt pašvaldību par ilgstoši nekoptajām. Pašvaldība pieņems lēmumu, ar kuru atzīst kapavietu par nekoptu (ja trīs gadu laikā tas netiek darīts), un par to informēs kapavietas turētāju. Ja tas nav zināms, apsaimniekotājs novietos kapavietā informatīvu paziņojumu par šādu domes lēmumu, klāt pievienojot kontaktinformāciju saziņai (tas ir arī kā brīdinājums, ka šī vieta ar laiku var tikt izmantota citam apbedījumam). Ja kapavieta pēc tam tiks sakopta, no melnā saraksta tā tiks izņemta.
Attiecībā uz to, kas ir ilgstoši nekoptas kapavietas, tiek skaidrots, ka tās ir tādas, no kurām nav novākti vītušie ziedi, vainagi, kritušas lapas, zari, sveču izdedži, ir salauzti vai sagāzti labiekārtojuma elementi, kas būtiski pasliktina kopējo kapsētas vizuālo pievilcību.
Piederīgo pienākumi
Piešķirot kapavietu, tiks ņemta vērā mirušā pēdējā deklarētā dzīvesvieta vai papildu dzīvesvietas adrese, taču neliedzot iespēju to piešķirt, arī vadoties pēc iesniedzēja deklarētās adreses. Tiks saglabātas tiesības kapavietu piešķirt arī pēc iesniedzēja brīvas izvēles, ja kapsētā jau ir brīva kapavieta viņa lietošanā. Iesniegumā par kapavietas piešķiršanu būs tiesības lūgt rezervēt blakus esošu kapavietu, veidojot tā sauktos dzimtas apbedījumus.
Gadījumos, kad iesniedzēja izvēlētajā kapsētā nebūs brīvu kapavietu, tiks piedāvāta kapavieta citās šīs pašvaldības kapsētās, kurās apbedīšana būs iespējama. Pašvaldības pieņemto lēmumu par kapavietas piešķiršanu vai atteikumu varēs apstrīdēt pašvaldībā un pārsūdzēt Administratīvajā rajona tiesā.
Likumprojektā paredzētas arī kapavietu uzturēšanas pamatprasības un kapavietas turētāja pienākumi, piemēram, sagatavot kapavietu apbedīšanai, triju mēnešu laikā pēc apbedīšanas sakopt to, tostarp novākt vītušos ziedus, vainagus, zarus, regulāri apkopt stādījumus un uzturēt labiekārtojuma elementus.
Runājot par virsapbedīšanu, tiek norādīts, ka tas iespējams ne mazāk kā pēc 20 gadiem kopš iepriekšējā apbedījuma izveides.
Varēs izkaisīt pelnus
Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas sēdē, skatot šo jautājumu uz otro lasījumu, tika atbalstīts priekšlikums mirušo tuvinieku pelnus atļaut izkaisīt kapsētās tam noteiktās vietās (sākotnēji bija plānots noteikt, ka mirušo pelni jāapglabā zemē). Tika skaidrots, ka dažviet jau tas tiek nodrošināts un ir kapu teritorijas, kurās ir izveidotas "īpašas birzis". Kā uzsvēra komisijas vadītājs Oļegs Burovs, mirušā pelnu izkaisīšana jebkurā citā vietā nav šī likuma norma. Par to, vai tas ārpus kapsētām kaut kā ir regulēts, sēdē klātesošie atzina, ka tādu noteikumu nav.
Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) ieskatā kontroles mehānisms būtu diezgan apgrūtinošs un arī turpmāk šajā jomā birokrātiski ierobežojumi un prasības nebūtu ieviešamas. Nav arī iespējas pierādīt, ka, piemēram, cilvēks, kurš "publiskā vietā kaisa kaut ko", kaisa mirušā pelnus. Te ir jautājums par to, cik ētiski to darīt, jo citu veselību tādas darbības neapdraud, sacīja VARAM valsts sekretāra vietniece reģionālās attīstības jautājumos Ilze Oša.
Deputāti diskutēja arī par to, vai pienākums ierīkot atkritumu savākšanu katrā kapsētā neuzliek pārāk lielu slogu pašvaldībām. Tika ierosināts katrā kapsētā paredzēt vietu, kur izmest atkritumus. Tas nenozīmē, ka jābūt daudziem konteineriem, kurus bieži iztukšo, bet jāpanāk, lai neveidotos stihiskas izgāztuves.