Viens no sākotnējiem lozungiem šādai pieteikumu iesniegšanas novitātei bija elektroniskā pieteikšanās. Klusāks bija skaidrojums, ka pieteikumu elektroniski iesniegt var, bet tāpat klātienē jādodas uz kādu no augstskolām, kur jāapstiprina pieteikums un jāuzrāda dokumenti (neesam vēl spējuši mainīt Ministru kabineta noteikumus un sasniegt Igaunijas līmeni, kur dokumentu oriģināli jāuzrāda, tikai līgumu slēdzot). Par pieteikšanos elektroniski - reflektanti to izmantoja, bet noslēguma atskaitēs redzam, ka tie bijuši tikai 18%, kas veido sadaļu «Pilnībā elektroniski», 47% - «Daļēji elektroniski», kas varētu nozīmēt, ka reflektants mācējis/ gribējis vien kaut ko iesākt pieteikt. Bija arī tie, kuri ieradušies pieteikties klātienē, ievesti datortelpā un lūgti ar darbinieka palīdzību aizpildīt pieteikumu elektroniski.
Šogad vadmotīvs ir vienotā pieteikšanās pamatstudijām, akcents uz to, ka dokumentus var iesniegt (vai, elektroniski piesakoties, pēc tam apstiprināt) jebkurā no iesaistītajām augstskolām. Pērnā gada rezultātos tika uzsvērti vairāki plusi, uz kuriem palūkošos no Vidzemes Augstskolas pieredzes. Kā viens no nozīmīgākajiem ieguvumiem tiek minēts tas, ka samazinās nenoteiktība, kur paliek konkursu izturējušie reflektanti. Bieži reflektants iesniedz pieteikumu vairākās augstskolās un vairākās studiju programmās ar domu - gan jau kaut kur tikšu. Rezultātā konkurss ir izturēts vairākās studiju programmās, bet līgumu noslēgt un studēt parasti var tikai vienā. Līdz ar vienoto pieteikšanos ir vēlme ātrāk ieviest skaidrību - konkursu var izturēt tikai vienā no pieteiktajām studiju programmām - ar visaugstāko norādīto prioritāti. Tiek akcentēta reflektanta atbildība, norādot programmu prioritāro secību. Reflektants var portālā sekot līdzi savām izredzēm katrā studiju programmā un mainīt prioritāti kaut vairākas reizes, tikai jautājums - cik to izmanto? Nekritisks ir apgalvojums, ka vienotā pieteikšanās palielina reflektantu skaitu, kas iestājas ar pirmo prioritāti, jo tiek uzsvērts, ka reflektantam līdz konkursa noslēgumam ir iespēja mainīt prioritātes, un tas esot daudzkārt izmantots. Vai tā ir uzskatāma par pirmo prioritāti, ja tiek atzīmēta tikai ar trešo vai ceturto piegājienu?
Vidzemes Augstskolas novērotā pieredze - reflektants savu izvēli veic pa soļiem. Pirmais - tikt kādā studiju programmā. Kad izturēts konkurss vairākās, reflektantam labpatīk pašam izvēlēties līguma slēgšanas vietu. Un mēs arī turpmāk to piedāvāsim. Ja reflektants būs guvis gana daudz punktu, lai studētu Liepājā, Rīgā un Valmierā, tad starp Rīgu un Liepāju visu nosaka izvēlētā prioritāte, bet Valmieru reflektants joprojām varēs izvēlēties pats. Par neskaidrību - mūs šis jautājums nekad tā īsti nav satraucis, jo neesam centrālā universitāte galvaspilsētā un uzņemamo skaits nesasniedz tūkstoti, tāpēc sarunājamies ar katru konkursu izturējušo reflektantu un noskaidrojam viņa tālākos plānus. Tā mums ir iespēja tikt skaidrībā par konkursa patiesajiem rezultātiem un uzzināt, kāpēc pie mums neatnāk.
Vēl viens sasniegums esot precīzie dati no reģistriem. Jānorāda gan, ka līdz vidusskolas atestātu reģistram ar visām atzīmēm Latvija pagaidām nav tikusi, tās joprojām manuāli ievada uzņemšanas konkursa sistēmā vai nu operators, vai pats reflektants. Nākamais ieguvums - pārskatāmāks studiju programmu piedāvājums un nav jābrauc uz katru no augstskolām. Visplašākais piedāvājums parasti ir lielveikalā. Bet vai lielveikals ir īstā vieta augstākās izglītības izvēlei? Vai garāmejot izvēlēta studiju programma ir tas vērtīgākais? Pirms pāris gadiem veicu pirmo kursu studentu aptauju par iestāšanās procesu. Jautāju par elektroniskās pieteikšanās iespējamību. Gana daudz bija atbilžu, ka tāpat ir vēlme pabūt augstskolā, «sajust tās auru». Par to liecina fakts, ka pieteikties uz Valmieru brauc arī Rīgā un tās apkārtnē dzīvojošie reflektanti, kaut jau piecus gadus mums ir pieteikšanās punkts Rīgā. Laikam tomēr svarīgi ir redzēt iespējamo studiju vietu. Vienotā pieteikšanās mazinot rindas. Tā ir lielo universitāšu sāpe, ka īpaši pirmajās dienās vēlas pieteikties lielākā daļa reflektantu, un tur nekāda resursu palielināšana nepalīdz. Arī man nav skaidrojuma, kāpēc tieši pirmā diena reflektantam šķiet tā svarīgākā, jo lielākajā daļā augstskolu pieteikuma numuram nav nozīmes. Vidzemes Augstskolā arī nelielas rindas veidojas pirmajā pieteikšanās dienā. Tiesa gan, pagājušajā gadā nemanījām, ka tās īpaši būtu kritušās tur, kur bija iespējams pieteikties elektroniski vienotajā sistēmā.
Veidojot vienoto pieteikšanos, tika akcentēts, ka darbiniekiem, kuri strādā uzņemšanā, jābūt neitrāliem un jāsniedz tikai tā informācija, kas rodama augstskolu uzņemšanas noteikumos. Tas sasaucas ar jau iepriekš minēto par augstskolas auras sajušanu. Tas ir stāsts par cilvēcisko kontaktu un atbildēm uz jebkuru reflektanta jautājumu. Runājot ar studentiem, ir nācies uzklausīt atzinumu, ka galīgo izvēli par studiju programmu ietekmējis tieši pieteikuma iesniegšanas dienā sastaptais darbinieks, augstskolas students, kas visnotaļ iedvesmojoši stāstījis par savu studiju pieredzi. Grūti iedomāties, kā panākt neitralitāti darbiniekā, kad viņam vaicā, kurā augstskolā labāk studēt, ar ko atšķiras studiju programmas dažādās augstskolās. Nenoliedzami gan jau būtu kādi ieguvumi, ja Vidzemes Augstskola piedalītos vienotajā pieteikšanās sistēmā pamatstudijām - mums nevajadzētu pieteikšanās punktu Rīgā, būtu nedaudz mazāk administratīvā darba konkursa norises laikā, kāds iesniegtu dokumentus «pa ceļam», «pie viena». Tomēr vairāk būtu zaudējumu, jo mēs joprojām vēlamies saglabāt vienotu konkursu katrā studiju programmā, kad ar labākajiem rezultātiem tiek valsts budžeta vietā un tikai tad ar zemākiem rezultātiem slēdz līgumu par maksas studijām. Reflektants saglabā iespēju izturēt konkursu vairākās programmās un tad izvēlēties, kur slēgt līgumu, dokumentu iesniegšanas dienā saņemt konsultāciju par jebkuru mūsu studiju programmu, parunāt ar tās programmas studentu. Mēs vēlamies, lai reflektants piesakās savā augstskolā.