Fragments no intervijas:
Nu ir gan liela politiska interese par Viļņu, tāpēc ka tā tomēr ir galvaspilsēta, un politikās partijas, kas tiek ievēlētas pilsētas padomē, grib, lai tās būtu redzamas. Un bieži partijas to izmanto kā tramplīnu jau nacionālajām vēlēšanām uz Lietuvas parlamentu. Tāpēc mums pilsētā gan pozīcija, gan opozīcija mēģina sevi pietiekami spilgti izpaust. Un opozīcija ir ļoti dusmīga.
Vai patlaban jūsu pilsētā valdošā pozīcija sakrīt ar pozīciju valsts parlamentā?
Šobrīd gandrīz sakrīt, bet lielākā ir mana frakcija, kurā ir daudz bezpartijisko. Mūsu koalīcijas partneri ir tie, kas pašreiz ir pozīcijā arī valsts parlamentā. Un pašlaik man ir daudz vieglāk strādāt ar socialdemokrātiem, nekā pirms tam bija strādāt ar konservatīvajiem.
Kāds ir pilsētas budžets, vai tas ir ar vai bez deficīta?
Teorētiski pēc likuma mums jābūt sabalansētam budžetam, jo mūsu bu--džets nedrīkst būt mazāks kā mūsu izdevumi. Bet reālā dzīve - tā ir cita lieta. Lieta tāda, ka pašvaldības Lietuvā ir ļoti centralizētas. Un visus budžeta parametrus nosaka parlaments un valdība. Tajā budžetā, ko mums apstiprina parlaments, mums arī ir jāiekļaujas. Bet dzīve ir citāda, sevišķi tāpēc, ka krīzes laikā valdība daudzas problēmas pārlika uz pašvaldību pleciem. Un pilsēta no 2007. gada līdz šodienai nesaņem pietiekamu finansējumu, lai segtu pat savus minimālākos izdevumus.
Bet vai jums, pilsētai, pašiem ir kādi tiešie ienākumi?
Tiešie ienākumi veido tikai desmit procentu no mūsu budžeta. Mēs saņemam tikai to, ko paši salasām, piemēram, parkošanās samaksu un nekustamā īpašuma nodokli. Pārējo mēs saņemam caur parlamentu uz valdību. Tā kā Viļņa rada apmēram 40% no nacionālā kopprodukta, iznāk, ka mūsu pilsēta valsts budžetā dod nesalīdzināmi vairāk, nekā mēs ar valdības lēmumu no tā saņemam. Mēs saņemam pēc summas sev atpakaļ aptuveni 40% no Viļņā iekasētā iedzīvotāju ienākuma nodokļa, savukārt Kauņa - ap 90%.
Tas nav taisnīgi?
Tas ir ne tikai netaisnīgi, tas posta pilsētas patstāvību. Tāpēc pēdējā laikā mūsu parādi bankām un citām institūcijām ir izauguši apmēram trīs reizes. Mūsu parādi šobrīd ir gandrīz miljons litu. Tāpēc pagājušajā gadā mēs iesniedzam prasību tiesā pret mūsu valdību par to, ka mums iedalāmo līdzekļu nepietiek mūsu ar likumu noteikto funkciju veikšanai. Pašlaik šī mūsu prasība tiek izskatīta Konstitucionālajā tiesā. Pirmajā instancē mēs jau esam uzvarējuši, ceram, ka uzvarēsim arī šajā instancē un valdībai būs jākompensē mums nepamatoti neiedotā nauda.
Varbūt jums vajag atsevišķu likumu par galvaspilsētu?
Nu tā ir ļoti veca ideja, kas ik pa brīdim parādās un noplok. Bet līdz šim mums nav izdevies tam gūt atsaucību mūsu parlamentā. Kāpēc? Nu tāpēc, ka daudzi tā skatās - Viļņa jau tā dzīvo labi, ko par to vēl rūpēties. No vienas puses, tas tā ir, bet, no otras puses, vienmēr jāskatās uz balansu. Šodien Viļņa ir vienīgā pilsēta ne tikai Lietuvā, bet arī visās Baltijas valstīs, kur iedzīvotāju skaits nevis samazinās, bet tas pat nedaudz pieaug. Tagad mums trūkst bērnudārzu, jāuzceļ vismaz septiņi jauni. Citās pašvaldībās bērnudārzi ir pustukši.
Tāpēc mēs ļoti ceram uz šo Konstitucionālās tiesas lēmumu, kas neļautu pašvaldībām piešķirt mazāk līdzekļu, nekā nepieciešams to funkciju veikšanai. Man tomēr kremt - ja mēs kaut vai salīdzinām ar Rīgu un Tallinu, pēc maniem datiem, uz vienu iedzīvotāju gadā sanāk vismazākā summa. Neminēšu precīzus skaitļus, jo, godīgi sakot, ar tiem nelepojos.
Jūsu pilsētas labklājība tomēr atkarīga arī no uzņēmējdarbības aktivitātes tajā. Kādi jums ir instrumenti gan ārzemju, gan nacionālo investoru piesaistei?
Protams, mums pašiem daudz jādara, lai ar savām aktivitātēm padarītu Viļņu par investoriem interesantu pilsētu. Pagājušajā gadā mēs bijām ceturtajā vietā pasaulē pēc piesaistīto tiešo ārzemju investīciju apjoma.
Nu bet ko jūs tādu specifisku darāt investīciju piesaistei?
Minēšu jums vienu piemēru. Pagājušajā gadā IKEA izvēlējās Viļņu kā sava pirmā atsevišķā veikala vietu Baltijā. Ko mēs viņiem piedāvājām? Mēs piedāvājām, ka visus vajadzīgos dokumentus un atļaujas viņiem nokārtosim visīsākajā laikā. Ar vismazākajām birokrātiskajām problēmām un speciālu apkalpošanu. Mēs to saucam par biznesa klasi biznesam. Kad atnāk pie mums uz pašvaldību investors, mēs viņam piešķiram atsevišķu personu, konsultantu, kurš kļūst par viņa oficiālo lobistu mūsu sistēmas iekšpusē. Lai viņš varētu atvērt durvis tad, kad tas nepieciešams, nevis pēc procedūras.
Tas tāds kā individuāls kurators katram investoram?
Jā, kaut kas līdzīgs. Un šim kuratoram ir liela ietekme un pilnvaras.
Ir arī citas sviras. Pirms diviem gadiem Viļņas pašvaldība pieņēma lēmumu samazināt nekustamā īpašuma nodokli viesnīcām un sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumiem. Tas ir labi nostrādājis, pēdējo divu gadu laikā mums ir atvērušās četras jaunas viesnīcas.
Nu labi, izdarīsim eksperimentu. Esmu ārzemju investors, kas sēž jūsu kabinetā. Pārlieciniet mani, kāpēc man labāk iet uz Viļņu, nevis Rīgu?
Nu varbūt nav tā īsti smuki… bet, lai iet. Investorus mēs varam pārliecināt ļoti ātri. Vienkārši ir jāpaskatās apkārt. Ja mēs paskatāmies 300 kilometru rādiusā ap Viļņu, tad šajā riņķī dzīvo sešpadsmit miljonu iedzīvotāju. Šajā rādiusā ir pat četras galvaspilsētas - Viļņa, Minska, Kaļiņingrada un Rīga. Ja šajā pašā rādiusā apskatāmies ap Rīgu, tas būs uz pusi mazāk - tikai kādi septiņi ar pusi miljoni iedzīvotāju. No Viļņas jūs varat izvēlēties dažādas ostas savām precēm - caur Rīgu, caur Liepāju, caur Klaipēdu. Viļņa šobrīd ir vienīgā pilsēta, kur iedzīvotāju skaits ir stabils un pat pieaugošs. Bet Rīgā iedzīvotāju skaits samazinās. Pilsēta ir liela pēc platības, dzīves kvalitāte laba. Mums ir salīdzinoši vienkāršas procedūras, un tāpēc mēs spējam investīcijas apkalpot pietiekami ātri.
Es nesaku, ka Rīga ir slikta pilsēta, bet, ja jums ir ofiss Viļņā, jūs labi varat strādāt gan Rīgā, gan Minskā, gan Kaļiņingradā, ka arī daļā Polijas.
Gandrīz pārliecinājāt… bet tagad parunāsim par jūsu pilsētas izdevumu galveno sadaļu - pilsētas sociālajām programmām. Kādas tās ir?
Vislielākie izdevumi - tā ir izglītība - ap 40% no visiem izdevumiem. Otrā lielākajā sadaļā ir dažādas sociālās palīdzības programmas, dažādi pabalsti, arī kompensācijas tām ģimenēm, kas nevar samaksāt komunālos maksājumus un tā tālāk.
Visu interviju lasiet pirmdienas laikrakstā Diena!