Šāda situācija liek uzdot jautājumu, kādēļ mūsu valstī ir tik liels trūcīgo skaits? Vai pie vainas ir valdības nepārdomāta politika jeb tomēr reizēm paša indivīda izvēles ir tās, kas šo cilvēku ir novedušas nabadzībā?Viens no iemesliem cilvēku trūcīgumam ir zemās darba algas. Piemēram, minimālās algas saņēmējam uz rokas pienākas 146 lati un 8 santīmi (neņemot vērā atvieglojumus par apgādājamiem), taču šā gada martā iztikas minimums bija 176 lati un 81 santīms. Te gan ir jārunā par cēloņiem, kādēļ cilvēks strādā darbu par minimālo algu, cik lielā mērā tā ir bijusi viņa paša izvēle. Jāteic, ka ir gadījumi, kad cilvēks no savas puses ir izdarījis visu iespējamo, lai būtu konkurētspējīgs (ieguvis atbilstošo izglītību) un strādā kvalificētu darbu, taču nopelnīt nevar. Te ir jāmet akmens pašvaldību dārziņā. Tā, piemēram, aplūkojot Nodarbinātības valsts aģentūrā (NVA) reģistrētās vakances, redzams, ka bagātājā Rīgā pašvaldības pirmsskolas iestādes meklē audzinātājas (protams, ar augstāko izglītību), piedāvājot atalgojumu 250 latu apmērā. Savukārt Daugavpils novadpētniecības muzejs meklē ekskursiju vadītāju ar augstāko izglītību, kurš spētu vadīt ekskursijas angļu, latviešu un krievu valodā, piedāvojot algu 250 latu apmērā. Jāteic, šāda situācija, protams, ir kroplība.Mazliet cita situācija ir ar mazkvalificētā darba strādniekiem, jo leģītims ir jautājums, kādēļ cilvēks ir izvēlējies strādāt šādu darbu un kādas ir viņa prasmes. Īpaši tas attiecas uz jauniešiem. Redzot jaunus puišus un meitenes, kas strādā par kasieriem Rimi vai pārdevējiem Narvessen, leģitīms ir jautājums, kādēļ viņi tā vietā nesēž tehnikumā vai kādā arodskolā, lai apgūtu profesiju un strādātu kvalificētu darbu jau ar augstāku atalgojumu. Šādas iespējas Latvijā ir. Kā portālam Diena.lv apliecināja Latvijas kokrūpniecības federācijas pārstāvis Kristaps Klauss, kokrūpnieki ir lielākie reģionālie darba devēji, taču kvalificētu strādnieku trūkst. "Mūsu nozarē ļoti trūkst, piemēram, kokvedēju šoferu, kuru atalgojums arī reģionos ir krietni virs vidējās algas valstī. Tāpat trūkst augstas kvalitātes elektriķi, darbagaldu operatori, meža traktoru operatori. Visiem šajās profesijās nodarbinātajiem atalgojums pārsniedz vidējo algu valstī." K.Klauss, jautāts, vai uzņēmumi ņem darbā arī jauniešus pēc tehnikuma absolvēšanas bez darba pieredzes, atbildēja apstiprinoši. "Mums ir ļoti laba sadarbība ar Ogras valsts tehnikumu, visi šie jaunieši jau mācību laikā nāk pie mums praksē un pēc tam arī atrod darbu." Jautāts par atalgojumu zāģētavās, K.Klauss skaidroja, ka mazajās zāģētāvās, kur tiek izmantots vienkāršs roku darbs, kas neprasa nekādu kvalifikāciju, protams, arī atalgojums ir atbilstoši prasmēm neliels. "Taču ir lielās zāģētavas, kur operatori sēž un uzrauga datorus, tur atalgojums var sasniegt pat 1000 latus." Lūgts minēt piemērus, K.Klauss nosauca uzņēmumus Kurekss, Gaujas koks, Jēkabpils meža rūpniecību. Arī rūpnīcā Verem netālu no Rēzeknes kvalificētu strādnieku atalgojums ir ap 1000 latiem."
Par kvalificētu strādnieku trūkumu sūrojas arī Mašīnbūves un metālapstrādes asociācijas pārstāvji, portālam Diena.lv norādot, ka arī viņu nozarē kvalificēti strādnieki saņem vairāk par vidējo algu valstī.
Nozaru asociācijas arī apgalvo, ka sadarbojas ar profesionāli tehniskjām skolām un tehnikumiem, nodarbinot jauniešus praksē un pēc tam jau piedāvājot pastāvīgas darba vietas uzņēmumos. Līdz ar to jauniešiem pēc pamata vai vidējās izglītības iegūšanas būtu jālūkojas nevis Rimi vai Narvessen, bet gan profesionālo vai augstāko mācību iestāžu virzienā.
Portāls Diena.lv saistībā ar iepriekš minēto labklājības ministrei Ilzei Viņķelei jautāja, vai būtu korekti apgalvot, ka jaunieši, kuri apmierinās tikai ar vidusskolas vai pat pamata izglītību, nestudējot vai neapgūstot arodu, paši sev bruģē ceļu uz nabadzību un tad jau mēs varam runāt par to, ka viņi paši ir izvēlējušies dzīvot nabadzībā? I.Viņķele savā atbildē norādīja: "Mēs nedrīkstam vispārināt, jo, iespējams, kādiem jauniešiem dzīvē iestājas kādi noteikti apstākļi, kāpēc viņi nav varējuši iegūt šo izglītību, varbūt piedzimst bērniņš vai jaunieši ir spiesti pieņemt darba piedāvājumu, lai palīdzētu saviem vecākiem. Taču apgalvojums, ka izglītība ir viens no
svarīgākajiem komponentiem, kas veido cilvēka nākotni un iespējas, ir patiess. Un es aicinu īpaši jauniešus neuztvert to kā pārejošu krīzes parādību, ka ar zemāko izglītību nav iespējams atrast darbu, kas nodrošina cilvēka cienīgu dzīvi. Situācija nedaudz uzlabosies, taču Latvijas nākotne nav mazkvalificēts, zemas pievienotās vērtības darbs un tas, kas notika pirms-krīzes laikā, tā nebija sabalansēta un reāla ekonomika. Tas ir burbulis, kurš ir plīsis un šodien neviens vairs nepieļaus tāda burbuļa pūšanu, tā ir bijusi pārāk sāpīga mācība."
Rīgas Domes Labklājības departamenta vadītāja Inese Švekle portālam Diena.lv norādīja, ka pieredze liecina, ka visi sabiedrības locekļi nekad nevarēs strādāt kvalificētu darbu, jo dažādiem indivīdiem ir dažāda intelektuālā kapacitāte. "Jauniešiem, protams, ir jāstāsta, ka izglītība ir atslēga uz labāku dzīvi, taču jāņem vērā, ka cilvēkiem ir atšķirīgas spējas un atšķirīgs intelekts, nevienā valstī nav tikai kvalificētā darba strādnieki." I.Švekle atzina, ka viņas skatījumā lielākais iemesls cilvēku nabadzībai ir nespēja nopelnīt, tam piekrīt arī Rēzeknes sociālā dienesta pārstāve Inese Nippere, kas norādīja, ka Latgalē tikpat kā nav iespējams atrast darbu, kurā maksātu vairāk par minimālo algu. Tā, piemēram, pārskatot NVA reģistrētās vakances Rēzeknē, redzams, ka pašlaik tādas ir 58 un visur norādītā darba alga ir 200 lati. Šādu algu piedāvā arī profesijās, kuras nekādā gadījumā nav uzskatāmas par mazkvalificētām, piemēram, autoatslēdznieks, automehāniķis un elektronikas montētājs. Apskatot NVA reģistrētās vakances Latgalē, vislielākais atalgojums tiek piedāvāts būvdarbu vadītājam Daugavpilī – 700 lati.
I.Nippere, jautāta, vai cilvēki kādreiz nenonāk neapskaužamā situācijā paši savas neapdomīgās rīcības dēļ, piemēram, publiskajā telpā izskanējušie stāsti par vecākiem bezdarbniekiem, kuriem gaidāms ģimenes pieaugums, I.Nippere vien nosaka:"bet bērniņus jau neviens neplāno, viņi vienkārši piesakās."
I.Viņķele jautāta vai cilvēkiem, kuri ir bezdarba - tātad krīzes situācijā - prioritāri nevajadzētu domāt par darba atrašanu nevvis ģimenes pieaugumu, jo citādi bruģē sev paši ceļu uz nabadzību, norādīja: "Vecākiem, kuriem nav darba un sociālo garantiju, ir jārēķinās, ka valsts viņu bērnus nevar uzaudzināt. Valsts var palīdzēt krīzes situācijās, tā var atbalstīt ģimeni brīdī, kad ir visgrūtākais posms – līdz pusotra gada vecumam, tā var nāk pretī ar dažādiem pakalpojumiem, taču nodrošināt patstāvīgus ienākumus no valsts budžeta tāpēc, ka vecāki ir nolēmuši radīt bērniņu – tas nav un nebūs iespējams."
I.Viņķele arī norādīja: "Latviešiem ir ļoti sarežģītas attiecības ar naudu, pat pieaugušie reizēm to
uztver kā stihisku parādību, kaut ko, ko viņiem var iedot kāds cits. Taču nauda ir jānopelna un jāplāno, un tur nav nekādu noslēpumu vai brīnumu –cik esi nopelnījis, tik drīksti iztērēt."