Hildegarde iekliedzās. Bija jau arī pamats. Pēc garas darbadienas Rīgā viņa devās uz stalli Baldonē, kur straujās ķēves Titurgas mugurā ieraudzīja Rihardu. Puisi no staļļa. Ķēve viņam klausīja un soļoja rātni cikcakcikcak. Līdzko mugurā uzkāpa Hildegarde, ķēve atkal sāka mētāt dibenu pa gaisu. Patiesais kliedziena iemesls gan bija tas, ka Rihards vēl pats pirms neilga laika pārvietojās ar grūtībām. Lai uzzinātu, kas ar Rihardu notika un kā viņš atkal tika uz kājām, uzprasos paziņai Hildegardei līdzi uz Baldoni.
NEATGRIEZĀS
Rihards mīt privātmājā kopā ar vecvecākiem Ritu un Andreju Jurevičiem, viņu meitu Elīnu, kas ir četrus gadus vecāka par Rihardu, un viņas vīru. Ap Jureviču māju ir milzu dārzs, jo piecpadsmito gadu ģimene iztiku pelna, tirgojoties ar skujeņiem un stādiem. Rita stāsta, ka saimniecība tik liela tāpēc, ka nācies zemi nopirkt no draugiem, kuru vecvecāki dzīvojuši kaimiņos un traģiski gājuši bojā. "Izkāpa Ķekavas pieturā abi vecīši, nepaskatījās, kur iet, un ar vienu sitienu beigti," Rita nosaka.
Kamēr Rihards skolā, Rita deleģēta pastāstīt to, par ko puisis pats nevēlas runāt, — kāpēc viņš ir bez vecākiem, kuri ir dzīvi. Rita šo misiju pilda godam un raiti stāsta, ka viņai ir trīs meitas Marita, Kristīne, Elīna. Riharda mamma ir vidējā meita Kristīne. Ģimenē audzis arī dēls, kurš vairāk nekā pirms 20 gadiem nomiris. Kas notika? Par to Rita nevēlas runāt un iemeslu neatklāj, vien piebilst, ka dzīve a priori ir nežēlīga un unikāla, jo, "ja puika dabū motociklu, viņš var ar to stundām ņemties, aizrauties un sportot, taču tikpat lielas iespējas, ka var arī ātri braukt un nosisties". Rita nevēlas stāstīt par sevi, jo pēcāk kāds gribēs viņu žēlot. Tas viņai nav vajadzīgs. Jau pēc intervijas ar Rihardu
Rita uzskata, ka Riharda mamma Kristīne salūza pēc puikas piedzimšanas. Dzemdību trauma, diagnoze — cerebrālā bērnu trieka. "Viņa nekad dzīvē neiedomājās, ka tā var notikt. Gudra, jauka, mērķtiecīga meitene. Šķita, ka dzīvē tālu tiks," Rita pieklust. Lai uzzinātu, kādas cerības puikam izārstēties, Kristīne aizveda viņu pie kāda speciālista un atgriezusies "sāka mums slīdēt no rokām ārā. Mēs bijām dusmīgi, ka viņa nedzīvo mājās, varbūt pārspīlējām ar stingrību. Mūsmājās viņa parādījās aizvien retāk".
Reiz Rita meitu satika tirgū pārdodam vīnogas. Viņa bija izšķīrusies ar vīru, sadraudzējusies ar kādu gruzīnu tirgoni. Aizbrauca līdzi un tā arī neatgriezās. Atrakstīja vēstuli, ka viņai klājas labi, un Rita atbildēja: "Mums arī, ar tevi vairs nerēķināmies." Riharda tētis ir precējies otrreiz, audzina meitu. Viņš reiz draugiem.lv uzmeklējis Rihardu, taču puika negribēja veidot kontaktus.
SADEVA PA MIZU
Rihards bija trīs gadus vecs, kad par viņa vecākiem kļuva vecvecāki. Rita viņu vadāja uz nodarbībām, pie ārstiem un vaicāja viņiem tieši: "Pasakiet man — staigās vai nestaigās." "Staigās, bet ne tā kā jūs. Ar galvu gan viņam viss ir kārtībā," ārsts atbildējis.
Rita sāka puiku celt kājās, kā nu māk. Paveicās, ka zviedri uz Baldoni bija atveduši humāno palīdzību un uzdāvināja staiguli. Pie tā turoties, Rihards mācījās staigāt. Smadzeņu darbības uzlabošanai Rita puikam deva Pelnrušķītes cienīgus darbus: izlasīt no makaroniem lielās, raibās kāršu pupas. Noņemšanās bija tik liela, ka viņa nevarēja apvienot naktsaukles darbu, rūpes par četriem mājlopiem kūtī, tāpēc darbdienās Rihards dzīvoja Baldones aprūpes centrā, kur ļoti centās un par viņu rūpējās speciālisti.
Kādu vasaru ar Rihardu notika kas ļoti labs. Vectēvs mācīja puiku braukt ar vecu velosipēdu, taču kritienu bija vairāk nekā minienu. Tuvojās māsas dzimšanas diena. Viņai riteņa nebija, tāpēc vecvecāki nolēma uzdāvināt. Bet Rihards taču arī gribēs! Ko darīt? Nopirka divus — vienu lielu, otru mazu ar palīgritentiņiem. Lielo velosipēdu nolika pagalma vidū, otru nostāk. Izsauca Elīnu ārā. Uzdāvināja. "Abi ar vīru vērojām, ka Rihards priecājas par māsu, taču ar tādām kā skumjām." Tad vectēvs norādīja uz otru riteni un pavaicāja: "Un to nevienam nevajag, Rihard?" Cik viņi abi bija laimīgi! Rihards riteni stumdīja visu dienu un mēģināja pabraukt."
Kādu dienu vectēvs veda sievu mājup no tirgus, un viņa juta, ka vīrs pārņemts ar ko labu. Pie mājas vārtiņiem viņš teica: "Nekāp ārā, pagaidi." "Rihards brauc! Stingri, smuki! Tas bija kā sapnī. Joprojām naktīs redzu Rihardu skrienam pa pļavu man pretim, jož pa smiltīm tik ātri, ka nevaru noķert. Un pamostos." Tagad velosipēds ir Riharda kājas un "viņš brauc kā faķīrs".
Ar velosipēdu Rihards brauca uz bērnudārza speciālo grupu, pēcāk uz skolu. Viņš bija viens no pirmajiem bērniem Latvijā, kurš integrējās parastajā klasē. Pilntiesīgs 5.klases skolēns. Tam uzdrīkstējās gan Riharda vectēvs, gan skolas vadība, neklausoties ierēdņu aizrādījumos, ka invalīdiem paredzēti aprūpes centri.
Sākotnēji Rihardam bija asistents. Pēc pāris nedēļām viņam to vairs nevajadzēja. "Atzīšos, gada sākumā arī man, zēnu uzlūkojot, bija nedaudz jocīga sajūta, jo nevarēju saprast, ko viņš domā, ko jūt," tolaik skolas avīzē rakstīja skolasbiedrene Ilze Rītere un atzina, ka ar laiku Rihards nevis integrējās pats, bet izdarīja to ar visu skolu. Vēl nesen Rihards saprata, ka skolasbiedri par viņu stāv un krīt: uz ielas kāds puisis pajautāja cigareti. Rihards nesmēķē, tāpēc atbildēja, ka cigaretes viņam nav. Puisis neatkāpās. Rihards aizsūtīja īsziņu skolasbiedriem, ka bail iet mājās — ja nu atkal piesienas. Draugi vainīgo atrada un sadeva pa mizu.
Vecmammu Ritu aizkustinājis kāds cits gadījums. Kādu dienu pie mājas piebrauca svešs puika. Rita uzreiz prasīja, vai kas noticis ar Rihardu. "Jā, bet neuztraucieties. Viņš krita ar riteni, pārsita galvu. Mēs jau izsaucām ātros. Vajag, lai vectēvs atbrauc pēc Riha un viņa riteņa," teica puika. Ritai sirds bija pilna: "Vai ta" neesat ievērojuši, ka viņš nav tik vesels, lai lēktu ar riteņiem kā jūs?" Puika dusmās un neizpratnē saraucis pieri un spēris vaļā: "Ko jūs, kundze, man gribat pateikt? To, ka viņš ir savādāks? Viņš ir tāds pats kā mēs." To izdzirdot, Rita sāka raudāt un saprata, ka Rihardu pieņem tādu, kāds viņš ir. "Kad šogad devītās klases izlaidumā audzinātāja ienāca zālē ar Rihardu zem rokas, es..." Rita slauka acis ar abām rokām.
DAŽI NEGRIB NEKO
Lūk, arī Rihards klāt. Mūsu saruna ilgst stundu. Es jautāju, Rihards atbild rakstiski datorā, kuram trūkst trīs taustiņu — tie krituši datorspēļu cīņās. Vēl puisim patīk snovot, aizrauj mūzika, patīk diskotēkas. Rihards sapņo kļūt par dīdžeju. "Brīvdienu vakaros ieslēdzu radiotiešraidi no Essential kluba, ielienu gultā, aizmiegu un ap pieciem no rīta pamostos, lai izslēgtu." Mīļākais mācību priekšmets ir svešvalodas un informātika, Rihards pats uztaisījis mājaslapu http://jatnieks.webs.com. Ja mājās nestrādā dators — skaidrs, ka palīgā jāsauc datorspeciālists.
Pirmoreiz zirga mugurā Rihardu uzlika piecu gadu vecumā. Reitterapiju viņš atsāka 13 gados, tad atkal pārtrauca. Nepatika, bija bail. Kad Rihardam bija 16, viņš nolēma pamēģināt atkal. Atkal bija bail, taču reitterapija ir viens no veidiem, kā uzlabot stāju, gaitu, omu. Rihardam izdevās iegūt ķēves Lotes uzticību. To laiku viņš salīdzina ar filmu Zirgu vārdotājs — tajā pēc smaga kritiena meitene mēģina atkal sadraudzēties ar zirgu. Līdzīgi bijis ar Titurgu, tramīgu zirgu, taču tieši viņa iepatikās visvairāk, un treniņus Rihards gaida ar nepacietību. "Jā, bija bail atsākt jāt ar zirgu, bet es gribēju justies labāk, nevis sēdēt mājās. Iedomājoties par tiem, kuri mīt Baldones aprūpes centrā, es varu teikt tikai to, ka viņiem ir jāsāk ar sevi strādāt, nevis jāļauj tas darīt apkārtējiem. Ir jāzina, uz ko tiekties. Jāgrib savā labā kaut ko darīt. Daži to negrib, jo negrib neko."
Redzēdama progresu, reitterapeite un trenere Olga Šellere iedomājās, ka puisis varētu nodarboties ar jāšanas sportu. Rihards par to bija sajūsmā. Lai uzturētu sevi sportiskā formā, viņš trīsreiz nedēļā sāka cilāt svarus Baldones sporta centrā. Par Riharda nodarbībām maksā pilsētas dome. Rezultāts bija jūtams — zirgā viņš sāka turēties aizvien labāk. Kad puisis pirmoreiz lēca pār šķērsli, trenere Olga baidījās. Ļoti, ļoti. Veltīgi. Lēciens izdevās. Viņa sāka šķēršļus celt aizvien augstāk. Nu Rihards pārvar 80 cm augstumu. "Ziemā tumšajā laikā pārlēcu pat metru augstam!" Rihards smaida. Šovasar viņš startēja sacensībās kopā ar amatieriem — iesācējiem un bērniem. Latvijas čempione konkūrā Maira Leja skaidro, ka Latvijā profesionāļi lec 1,10—1,20 m bērni un 1,20—1,50 m pieaugušie.
Pērn Latvijā notika pirmās paralimpiskās spēles jāšanas sportā, un Rihards ieguva pirmo vietu paralimpiskajā iejādē. Labāk gan viņam patīk konkūrs, jo "tur ir foršas sajūtas un adrenalīns", taču paralimpisko spēļu programmā ir tikai iejāde. "Spēles ir mans mērķis. Jā, būs daudz jāgatavojas, bet gribēšana man ir liela, un tikai ar to kaut ko var panākt." Puisis trenējas trīsreiz nedēļā. Pats zirgu kopj, apsedlo. Pats arī no auļojoša zirga krīt un pieceļas. "Krist arī ir jāmāk," Rihards uzsmaida.
Trenere stāsta, ka patlaban Latvijā ir seši spēcīgi paralimpiskie jātnieki — no Vaivariem, Kleistiem un Baldones. Ja vien Olgai būtu nauda, viņa labprāt dotos uz Eiropas līmeņa sacensībām, lai saprastu, kāds ir citu sportistu līmenis. Lai zina, uz ko tiekties.
Vai Latvijai maz vajag savus jātniekus paralimpiskajās spēlēs Londonā 2012.gadā? "Jā, noteikti!" uzskata Latvijas Paralimpiskās komitejas prezidente Daiga Dadzīte. Patlaban Kleistos pie treneres Darjas Tihomirovas trenējas Oskars, kam komiteja plāno piešķirt līdzekļus mačiem Austrijā. Lai piedalītos paralimpiskajās spēles, vispirms jāiekļūst pasaules reitingos. Rihardam šāda iespēja varētu būt nākamgad. D.Dadzīte paralimpiešiem paredzējusi finanses arī jāšanas sportam, taču, vai tās piešķirs un cik daudz, atkarīgs no tā, kādu valstsvīri pieņems nākamā gada budžetu.
AIZMIGT PIE RIDŽA
"Viņš ir mūsu staļļa brīnums. Pierādījums, ka cilvēks ar savu gribu var nostāties stabili uz kājām," stāsta Hildegarde, kura arī Baldonē nodarbojas ar jāšanas sportu. Tas esot neticams skats, kā cilvēks, kuram jāpalīdz tikt zirgā, spēj uz tā tik labi noturēties un jāt. Hildegarde gan piebilst, ka ar labu gribu vien nepietiek. Jāšanas sports ir dārgs hobijs. Rihards par nodarbībām mēnesī maksā 47 latus, ik pa laikam gadās vēl citi ar zirgiem saistīti izdevumi. Viņš pats ir atbildīgs par abiem valsts un pašvaldības piešķirtajiem pabalstiem un tērē tos prātīgi, taču atzīst — gribētu visu iztērēt zirglietās un saldumos.
Vecmamma domā, kā puiku piebremzēt. Lai nesaceras. Samaksāt par ārzemju sacīkstēm vecvecāki nevarēs. Nesen viņi nopirka divus jāšanas kostīmus, kas kopumā izmaksāja ap 200 latiem, toties tas bija tā vērts. Kad Elīna atgriezās no Riharda sacensībām, viņa stāstīja mammai, ka viņš glaunajā tērpā izskatījies kā princis.
Vecmamma uz sacīkstēm neiet. Bail. Kad puika pirmoreiz brauca uz Kleistiem, viņa raizējās: nu kā viņš tur izskatīsies, nevar taisni noiet, tāds apdalīts. Rihards gan tā nedomā. Viņam ir ļoti labi. "Saproti, mani ļoti ciena skolā, stallī. Man ir ļoti labi draugi. Ja pret mani izturas ļoti labi, es arī tā izturos."
Nav taču vairs nekāds puikiņš, 21 gads, ko jūs raizējaties, vecmamm? Rita saprot, ka dažkārt kreņķējas pārāk daudz. "Esmu pārliecināta par procentiem piecdesmit, ka Rihardam klāsies vēl labāk. Viņš uzlabos runas spējas. Sadraudzēsies ar labu meiteni." Lai gan ar zēnu strādājuši vairāki logopēdi, runāšana varētu būt labāka. Arī viņam pašam tas nepatīk. "Būs jau man ar viņu vēl liela un ilga noņemšanās. Neceru, ka varēšu nomirt tik laimīgi kā mana māte 88 gadu vecumā. Nomizo ķiploku zupai, iedod to manai meitai un ar visu priekšautu aiziet paskatīties Hameleonu rotaļas. Un aizmieg. Pie Ridža," smej Rita.
Drīzumā Rita skatīsies
Reiz Rihards vecmammai ieteica noskatīties filmu Mana kreisā kāja, kuru pats jau bija redzējis. Patiess stāsts par puiku, kurš nespēja rakstīt, taču iemācījās gleznot, starp kāju pirkstiem ieliekot otu, un kļuva par pasaulē atzītu mākslinieku. Apprecējās, iemācījās arī rakstīt. "Tur bija tāda epizode, ka tēvs gribēja atteikties no tolaik vēl mazā, kroplā dēla. Puika kāju pirkstos satvēra kociņu un smiltīs uzrakstīja vārdu "mamma". To redzēdams, tēvs paņēma dēlu klēpī, nesa cauri kvartālam, lepni sakot: "Re, tas ir mans dēls!" To skatoties, mēs abi raudājām. Allaž es paņemu Rihardu zem rokas, bet todien bija otrādi. Viņš mani veda mājup.