«Pēc Gagarina finālsērijas emociju ir daudz, arī nogurums sakrājies un nav bijis laika pat bārdu nodzīt,» ceturtdien pusdienlaikā, sazvanīts Maskavā, Dienai stāsta Znaroks. Bārdas rugāji gan turpmāk nebūšot Znaroka atpazīšanas zīme. Kad lasīsiet šīs rindas, iespējams, būs palikušas tikai ūsas.
«Protams, sērija bija grūta. Par lūzuma periodu kļuva piektā spēle, kad pie 1:3 rezultāta izmainījām sērijas gaitu. Puiši malači, cīnījās līdz galam.» Mēģināju paraustīt Oļegu aiz sirmot sākušajiem rugājiem, sakot, ka vārtsargs Aleksandrs Jerjomenko taču bija komandas vilcējs, tomēr Znaroks savus ieradumus nav mainījis - nevienu individuāli viņš joprojām priekšplānā neizvirza. «Visi kopā cīnījās, un visi arī nopelnīja Gagarina kausu.»
Tagad grūti iedomāties, ka vēl pirms pieciem gadiem Znaroks trenēja Latvijas virslīgas komandu LSPA/Rīga. Viņa trenera karjeras pirmsākumi meklējami 2002. gada rudenī ar klauvējienu pie Latvijas Hokeja federācijas (LHF) prezidenta Kirova Lipmana durvīm. «Gribu strādāt!» toreiz teica Oļegs. Pāris ziemu deldējis federācijas funkcionāra krēslu, Znaroks ar milzu entuziasmu 2004. gadā sāka trenēt junioru komandu Rīga-20. Vismaz stundu pirms treniņa viņš jau bija Rīgas Sporta pilī un skatījās, kā Kaspars Saulietis vai kāds cits no komandas spēlētājiem uz finiera apgūst ripas pārvaldīšanas tehniku, vai arī ģērbtuvē runājās ar puikām. Par hokeju, protams, un to, ka mācīties arī vajag.
Par tramplīnu lēcienam dziļākos ūdeņos kalpoja LHF valdes lēmums 2006. gada vasarā Znaroku norīkot par Latvijas valstsvienības galveno treneri. Tad arī sākās sadarbība ar Hariju Vītoliņu. «Zini, kad spēlējām kopā, mēs nekādi lielie draugi nebijām. Haris tomēr bija jaunāks un no citas paaudzes. Tagad man ir grūti iedomāties, kā es strādātu bez Hara. Mēs viens otru saprotam jau no pusvārda.» Visu sezonu kopīgi gājuši pretī lielākajam panākumam treneru karjerā, tikai ceturtdienas pēcpusdienā Znaroka un Vītoliņa ceļi šķīrās. Oļegs atgriezās Rīgā, Haris lidoja pie ģimenes uz Šveici.
2008. gadā sākās Znaroka un Vītoliņa darbs Krievijā. Vispirms bija HK MVD, ar kuru 2010. gada pavasarī jau izdevās aizspēlēties līdz Gagarina kausa izcīņas finālam. Toreiz septītā izšķirošā spēle tika zaudēta Ak Bars ar 0:2. HK MVD apvienojās ar Maskavas Dinamo, tomēr komandas kodolu Znaroks ar Vītoliņu saglabāja. «Liela nozīme bija tam, ka kolektīvs mums ir izveidojies vairāku gadu garumā. Vienu daļu spēlētāju zinu pat četrus, citus savukārt divus gadus. Tikai pateicoties raksturam un cīņassparam, mums izdevās atspēlēties un uzvarēt sēriju.» Krievijas medijiem Maskavas Dinamo ģenerāldirektors Andrejs Safronovs jau ir atklājis, ka ar Znaroku līgumsaistības ir pagarinātas.
Rīgas Dinamo pirmsākumos Znaroks līdz pēdējam brīdim gaidīja darba piedāvājumu Rīgā, tomēr kluba vadītāji izšķīrās par labu Jūliusam Šupleram. Interesi par Latvijas hokeju Oļegs nav zaudējis joprojām. Kad Latvijai ir pēdējās pārbaudes spēles pirms pasaules čempionāta - telefonsarunas beigās pārvaicāja Znaroks. Tad arī klātienē būšot iespēja viņu apsveikt ar izcīnīto Gagarina kausu.