360 km pa Afganistānas ziemeļiem

Braucot cauri Mazarišarīfas, redzami daudzi Afganistānas prezidenta Hamida Karzaja portreti. Ne miņas, no nesenajām problēmām ar automašīnu kustību. Kā Diena jau vēstīja, auto kustība bija apturēta aizvadītajā svētdienā, kad šeit tika svinēts Jaunais gads, kas ievadīja vietējo 1389.gadu. Pilsēta izskatās rosīga, ceļa malās plaukst tirdzniecība un tiek sniegti dažādi pakalpojumi. To skaits, kā novēro Dienas korespondents, ar katru gadu pieaug. Ceļojuma laikā sarunājos ar vietējiem iedzīvotājiem. Muhammads Amirs ir 18 gadus vecs jaunietis, kurš jau desmit gadus ir varējis iet skolā, bet līdz mācību beigām viņam vēl atlikuši divi gadi. Par situāciju valstī un saviem dzīves apstākļiem viņš ir gandarīts, arī viņa pārdevēja darbs mobilo telefonu veikaliņā esot visai veiksmīgs. Pēc jaunā puiša domām, stabilitāti valstī šobrīd garantē ārvalstu karavīri. Savukārt krietni vien gados vecākais Muhameds Sidiks, kas vairāk nekā 30 gadus strādā izglītības sfērā, uzskata, ka šobrīd pati Afganistānas tauta cenšas nodrošināt kārtību un nepieļaut teroristu un talibu atgriešanos. Uz Dienas jautājumu, kāda ir situācija izglītībā, viņš atbildēja: “Jūs varat apmeklēt skolas un ieraudzīsiet, ka tās ir skolēnu pilnas.” Tomēr nevarot salīdzināt situāciju lielos apdzīvotos centros ar nomaļiem lauku nostūriem, kur bieži vien pat kāju nav spēris afgāņu policists. Pēc izglītotā afgāņa domām, problēmas saistītas ar izglītības trūkumu cilvēkiem, daļa vispār ir analfabēti, bet vēl daļa cieš no pārtikas trūkuma. Taksometra vadītājs, kas mani ved uz Meimanu, Lols Muhammads arī ir pārliecināts, ka, aizejot ārzemju karaspēkam, afgāņi sāktu cīnīties savā starpā. Pēc viņa vārdiem, ziemeļu provincēs vietējos iedzīvotājus esot uzrunājuši apdzīvoto vietu vecajie. Viņi miera vārdā pašreiz ieteikuši samierināties ar amerikāņu klātbūtni, neatkarīgi no tā, kādi būtu amerikāņu patiesie mērķi. Viedokļu atšķirību reģionos parāda politisko līderu portretu maiņa. Braucot pēkšņi parādās pazīstamā uzbeku ģenerāļa Abdula Rašida Dostuma portreti. Apstājamies ceļa malā, kur afgāņu ģimenes vīrieši un zēni rok bedri. Tur drīzumā būs vienkāršs māla kleķa nams, kura uzsliešanai pietiks vien ar 25 dienām. Jautāti, kā klājas, viņi atbild, ka grūti. Apkārt augot vienīgi šī zāle, no kā jāpārtiek aitu ganāmpulkiem. Šķērsojam šķietami nebeidzamus klajumus. Laiku pa laikam redzami jauni, ne pārāk turīgu afgāņu ciemati, šur un tur, izņemot aitu ganāmpulkus, redzu ganāmies kamieļus, slinki savos posteņos ir afgāņu policisti. Parasti viņi dežūrē vienstāvu ēkā, kas uzcelta kāda pakalna virsotnē. Jau ir satumsis līdz sasniedzu Meimanas bāzi. Pa ceļam visu 360 kilometru garumā esmu redzējis tikai divas ārvalstu karavīru automašīnas.