Baltijas valstis savelk jostu grūtākiem laikiem

Raksta varonis - 24 gadus vecais E.Kazeks, kurš savulaik labi pelnīja celtniecībā, bet tagad strādā par apsargu. Nu, ļoti loģisks iznākums - cilvēks bez īpašas izglītības, strādājis būvēs, bet ne jau par brigadieri, inženieri, būvuzraugu. Avcīmredzot nav tik kvalificēts, lai spētu vismaz dzīvokļus remontēt privātā kārtā, kā mans kaimiņš, tiešām labs celtnieks. Tagad kļuvis par apsargu - vēl viens arods, ko nu uzņemas visi, kas nekā neprot, tomēr strādāt grib. Man 24 gados bija puslūzis padomju televizors, vecs padomju ledusskapis, par datoru nebija ko domāt. Visu pamazām sapirku, pārsvarā ar līzingiem, bet puisim (un tādu ir daudz) vajadzēja visu uzreiz. Ja jau labi pelnīja, varēja pa vienai mantai no algas pirkt. Un vienmēr mani interesējis - kāpēc šai publikai vajadzīgs dators? Jo runa nav par darba nepieciešamību, aizraušanos ar foto vai video, kur arī dators noder, u.tml. Vajag tikai tāpēc, ka citiem ir, bet maciņš nevelk.

vai drošības policija jau paspēja piezvanīt Dienai?

Jautājums ir nevis, vai slikts ir kredīts kā tāds, bet tas, kādēļ kurā tur gadā pēc neatkarības atjaunošanas, kapitālisma apstākļos, kuros viss maksājot tik, cik tas maksājot, ir pietiekami daudz cilvēku, kam jāņem kredīts gludekļa iegādei. Nejauksim cēloņus un sekas.