Šeit viņš atbild par snaipera ieročiem, tāpēc arī nevēlas publiskot savu vārdu. Viņam šajos piecos mēnešos pēc ierašanās Meimanā bieži vien nācies pastiprināt latviešu motu jeb novērošanas izlūkvienību. Šī vienība parasti atstāj bāzi uz trim, piecām un pat vēl vairākām dienām. Aizvadītajos nepilnos piecos mēnešos piedalījušies daudzās operācijās. Tādos gadījumos moti parasti nodrošina koalīcijas spēku pozīcijas flangos. „Neko pārlieku labu es nevaru pateikt, man šķiet, ka vajadzētu vākties no Afganistānas ārā un uztaisīt sētu apkārt,” šādu viedokli izteica kareivis. Pēc viņa domām, afgāņu reģionālo līderu starpā valda ļoti spēcīgas nesaskaņas un miers šeit neesot iespējams.
Nedaudz vēlāk iegriežamies arī vienā no nedaudzajiem nelielajiem veikaliņiem, kas faktiski atrodas bāzes teritorijā aiz pirmā drāšu žoga un galvenajiem vārtiem. Hazarejs Hasims ir pavisam jauns vīrietis, kas atbraucis uz šejieni no Mazarešarīfas. Viņš tirgojas ar paklājiem, galdautiem un citiem nabadzīgu afgāņu sieviešu austajiem un izšūtajiem izstrādājumiem. Viss notiekot humānās organizācijas Acted palīdzības programmas ietvaros. Tā esot palīdzība daudzām sievietēm no trūcīgām ģimenēm, lai dotu iespējas viņām kaut ko nopelnīt.
Arī pavērtu iespējas nodarboties ar kaut ko vairāk, kā ar mājas uzkopšanu un ēdiena gatavošanu, uzskata Hasims. Uz aicinājumu iztēloties nākotnes situāciju valstī viņš nopietni atbild: „Ja koalīcijas spēki šodien atstātu valsti, tad jau rīt te sāktos savstarpējs karš. Galvas tā vien ripotu. Miers tādā gadījumā nav iespējams.” Tas nozīmējot, ka pagaidām svešajiem karavīriem te ir jāpaliek. Un šajā laikā aizvien vairāk jānostiprina pašu afgāņu armija, cerot, ka kādreiz tā vienatnē varēs garantēt mieru Afganistānā.
Ap pusdienas laiku dodamies ar Hāsimu uz Meimanu. Mums pretī atbraucis nolīgtais taksometra vadītājs. Līkumojam pa nelielās pilsētiņas ielām. Dažos krustojumos satiksmi visai apzinīgi cenšas regulēt vietējie policisti, lai gan mašīnu nav daudz. Netrūkst arī pajūgu un tā saucamo motorikšu. Katrā centra ielā atvērti vairāki desmiti veikaliņu. Apstājamies, mēģinām sarunāties. Daži cilvēki arī pasmaida, taču attieksme pret mums - ārzemniekiem acīmredzami ir mainījusies. Kādreiz, vēl pirms četriem, pieciem gadiem smaids bija pavisam normāla lieta. Tagad labvēlību izrāda tikai retais un pavisam mazi bērni. Jādomā, ka pieaugušie ir ļoti noguruši.
Ekonomiskās grūtības viņus ir ļoti nomocījušas, tāpat arī apziņa par savu bezspēcību pašiem ietekmēt situāciju. Cilvēki vēlas mieru un ārzemju karavīru izvešanu, taču daudzi ir spiesti atzīt, ka panākt abas šīs lietas nav iespējams. Iespējams, izveidojusies grūti atrisināma situācija. To pavisam tieši apstiprina arī cita vakar iegūta ziņa. Kāda neliela ciematiņa skolas vadītājs man pastāsta, ka tuvējo ciemu skolotāji maksājot radikālajiem islāmistiem talibiem par to, ka viņi neliek slēgt skolas. Turklāt tas nav pārāk tālu no Meimanas.