Londonas mērs atbalsta aicinājumus pieņemt ES referenduma likumu

Bet mums varturi laupa šādas iespējas! Patiešām valdošais liberālisms ir tālu no demokrātijas

Servilisma vietējie klasiķi Arturs Priedītis 10.05.2013. Komentāri (59) Dzīvē tā mēdz būt samērā bieži. Ar parādību reāli sastopamies katru dienu, taču attiecīgās parādības vislakoniskāko nosaukumu ikdienā lietojam ļoti reti. Katrā ziņā to var teikt par servilismu. Ar servilismu reāli sastopamies katru dienu. Taču vārdu „servilisms” nākas dzirdēt un lasīt ļoti reti. Ikdienā servilisma izpausmes raksturojam tā dēvētajā sadzīves valodā, kad esam spiesti lietot sinonīmisku vārdu virkni – veselu teikumu. Ar vārdu „servilisms” (no latīņu servilis) lakoniski apzīmē verdzisku pielīšanu un iztapīgu pieglaimošanos jebkura veida varai. Tradicionāli servilismu attiecina uz verdzisko pielīšanu un iztapīgo pieglaimošanos politiskajai varai. Zinot šī reti lietotā vārda nozīmi, mēs momentā apzināmies servilisma popularitāti ikdienā. Piemēram, mēs ļoti labi apzināmies, ka pašlaik atsevišķi mediji un „eksperti” burtiski katru dienu nepārprotami apliecina savu verdzisko pielīšanu un iztapīgo pieglaimošanos valdošajai vienotības politiskajai kliķei. Rūpīgāk pārdomājot savas zemes pagātni, noteikti plašāk un dziļāk izprotam servilisma klātbūtni mūsu kultūras vēsturē. Servilismā atpazīstam zināmas sabiedrības daļas īpašo misiju. Tūlīt atceramies, ka šo sabiedrības daļu dēvē par inteliģenci. Vārdiem „servilisms” un „inteliģence” ir cieša radniecība. Servilisms nav iedomājams bez inteliģences, un inteliģence nav iedomājama bez servilisma. Protams, tā tas nav visās zemēs. Ne visās zemēs inteliģence asociējas tikai ar verdzisku kalpošanu politiskajai varai. Sastopamas zemes, kurās inteliģences misija ir konsekventa opozīcija politiskajai varai. Taču latviešu inteliģences biogrāfijā pēc I Pasaules kara diemžēl dominē servilisms. Pirms I Pasaules kara latviešu inteliģence bija opozīcijā vācbaltu varai. Tas ir labi zināms. Un tas nekas, ka latviešu inteliģences simbols mums ir Pietuka Krustiņš – „intelijence jeb zieds”. Viņš bija godīgs vīrs. Viņa devīze ir naiva, taču godīga: „Mums vajaga būt ar savu tautu saaugušiem, jo mums būs viņu vadīt uz saules kalniem. Mēs nedrīkstam vis komandēt savu tautu, dzīvodami pilīs, greznumā un bagātībā plītēdami, ēzdami gardus ēdienus un gulēdami mīkstās gultās, jo tad viņa mūsu valodas nedzirdēs; bet mums jādzīvo būdiņās pie viena kumosa un pie viena malka ar saviem brāļiem. Lai paliek vīns augstmaņiem – mums jāņem par labu, ko atrodam zemnieku mājās, lai tas būtu rūgts vai sūrs”. Pie mums inteliģences servilisma izpausmes var iedalīt divās daļās. Pirmkārt, pastāv individuālais servilisms, kad politiskajai varai verdziski pielien kāds indivīds un tā ir viņa paša brīvprātīgā iniciatīva. Otrkārt, pastāv kolektīvais servilisms. Tad tiek apzināti izveidota inteliģences noteikta grupa. Tās galvenais uzdevums ir garīgi smalks. Kolektīvā servilisma galvenais uzdevums ir ideoloģiski rafinēts - ar savu kolektīvo piemēru stimulēt verdzisku padevību visā sabiedrībā. Kolektīvais servilisms ir sava veida intelektuālā un morālā garantija politiskās varas rīcībai. Politiskā vara izmanto inteliģenci savas rīcības psiholoģiskajā argumentācijā, tiecoties panākt tautas vispārējo atbalstu. Bet tā vienmēr ir tautas kategoriski neatbalstīta rīcība. Tā vienmēr ir rīcība, kas ir izdevīga tikai valdošajai kliķei. Tā vienmēr ir rīcība, kas sakņojas valdošās kliķes patmīlīgajās ambīcijās un savtīgajās interesēs, nevis patriotiskā un pašaizliedzīgā kalpošanā tautai. Aizvadītajos dažos gadu desmitos tā ir bijusi rīcība, kas amizanti drūmi atspoguļo valdošās kliķes niecību – intelektuālo un profesionālo nekompetenci. Dažkārt pat neatbilstību veselajam saprātam un klaju idiotismu. Kolektīvā servilisma uzdevums ir tautai paskaidrot valdošās kliķes rīcības gudrību un pareizību. Tauta netic valdošās kliķes gudrībai un pareizībai. Kolektīvais servilisms galanti norāda, ka tauta maldās, un aicina tautu atsacīties no saviem maldiem un pilnā mērā paļauties uz gudro un godīgo valdošo kliķi. Kolektīvā servilisma izpausmes vienmēr ir speciāli organizēta ideoloģiskā akcija. Visbiežāk šī ideoloģiskā akcija politiskajai varai ir pēdējais vai pirmspēdējais glābiņš apvārdot tautu. Tauta neatbalsta politiskās varas kādu nodomu, un politiskā vara speciāli formē inteliģences grupu, lai tā pārliecinātu tautu par politiskās varas attiecīgā nodoma perfekto lietderību. Saprotams, tādā inteliģences grupā iederas tikai visverdziskākie pielīdēji. Runa ir par visas tautas gribas cinisko ignorēšanu un nostāšanos pret visas sabiedrības viedokli. Uz to ir spējīgi tikai verdziski vispadevīgākie politiskās varas pakalpiņi. Mūsu kolektīvā servilisma jaunākais piemērs no klaja idiotisma aizstāvēšanas seriāla ir Latvijas inteliģences pārstāvju atklātā vēstule Valsts prezidentam, Saeimas priekšsēdētājai un Ministru prezidentam „Nauda nav identitātes simbols, bet maksāšanas līdzeklis”. Vēstule tika publicēta šā gada 16. aprīlī. Vēstules saturs ir šāds: „Latvijas parakstītais līgums par pievienošanos Eiropas Savienībai uzliek mūsu valstij būtisku pienākumu – ne tikai iestāties ES, bet arī pievienoties Eiropas Ekonomiskajai un monetārajai savienībai, aizstājot latus ar eiro. Apņemoties ko paveikt, latviešiem ir trāpīgs teiciens, kas liecina par atbildību un spēju pildīt solīto – Vīrs un vārds! Vērojot dažu organizāciju pēdējā laika aktivitātes, kas vēlas panākt tautas nobalsošanu jautājumā par lata nomaiņu, jāsecina, ka dažiem šis latvisko godprātību raksturojošais teiciens ir neizprotams, svešs un vērā neņemams. Jau izsenis mūsu valsts labklājības un arī tautas saimniekošanas prasmes simbols ir bijusi latviskā neatlaidība, izglītotība un darba tikums. Arī pragmatisms un apdomība, pieņemot nozīmīgus un izšķirošus lēmumus. Tieši šīs īpašības mēs likām lietā jau 2003.gada 20.septembrī, nobalsojot par Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā. Tagad, tuvojoties pārejai no lata uz eiro, ir vērts to atcerēties un teikt pārliecinošu JĀ. Mēs varam diskutēt, kas mums patīk vairāk – lats vai eiro, taču dzīve jau daudz ko ir pateikusi priekšā. Jau vairāk nekā astoņus gadus lata kurss ir piesaistīts eiro, un tas, ka, ceļojot vai pērkot un pārdodot preces un pakalpojums ārpus Latvijas, norēķinos izmantojam eiro, bet Latvijā latu, mums rada papildu izdevumus (naudas mijējiem, protams, ienākumus). Lai gan Latvijā norēķinos izmantojam latu, jāņem vērā, ka gandrīz 80 procenti no aizņemtās naudas ir eiro, kas nozīmē, ka eiro tā būs arī jāatdod. Eiro noliedzēji mūs baida ar cenu palielināšanos. Jā, taču cenas aug neatkarīgi no tā, vai norēķināmies latos vai eiro, jo ikviena valūta maina savu vērtību. Savukārt tas, cik lielā mērā cenas ietekmēs lata nomaiņa uz eiro, būs atkarīgs no mūsu pašu godprāta pret sevi un pārējiem. Nereti tiek piesaukta doma, ka lats ir nacionālās identitātes simbols un dzirdam aicinājumu nemainīt latu pret "svešo" eiro. Taču lats, krona, franks vai guldenis ir TIKAI laikmetu raksturojoša zīme, bet ne nācijas identitāte un tās raksturojums. Tieši identitātes saglabāšanas vārdā Latvijai ir vajadzīga dalība Eiropā un, līdz ar to – arī tās monetārajā savienībā. Tas palīdzēs saglabāt identitāti laikmetā, kas mazina robežas, pārvar attālumu, veicina starptautisku sadarbību, mudina mūsu tautsaimniecību balstīt uz pievienotās vērtības precēm un pakalpojumiem un – uz eksportu. Vienlaikus ir svarīgi apzināties, kas patiešām ir mūsu identitāte. Pirmkārt un galvenokārt tā balstās uz kultūras vērtībām un arī tradīcijām, uz vērtībām, kuras ir augstu novērtētas arī ārpus Latvijas – tie ir sasniegumi mūzikā, mākslā, sportā... Ja paši nespēsim, nepratīsim vai nevēlēsimies aizstāvēt savu nacionālo identitāti – valodu, kultūru, tradīcijas, lats to mūsu vietā nepaveiks. Jo nauda primāri ir maksāšanas līdzeklis, ar ko izsaka preču un pakalpojumu vērtību. Mums jāapzinās, ka neko nevaram iegūt, neko nedodot pretī. Tāpat kā nevaram pastāvēt, nemainoties līdzi laikam un tā izvirzītajiem noteikumiem. Ņemot vērā augstāk minētos argumentus, lūdzam Jūs, valsts augstākās amatpersonas, izmantot savā rīcībā esošos instrumentus, lai saistībā ar eiro ieviešanu iepriekš minētie Vīrs un vārds! principi tiktu turēti godā – Latvija kā valsts ir apņēmusies ieviest eiro, un šim solījumam jāseko reāliem darbiem. Lūdzam nepieļaut manipulācijas ar valstij svarīgiem ekonomikas jautājumiem atsevišķu personu politisko reitingu celšanai!” Vēstule internetā tika komentēta ne tikai naidīgi un izsmejoši, bet arī lietišķi vispusīgi. Tāpēc nepieciešams pievērsties tikai dažiem momentiem. Vispirms par klajo idiotismu. Latvijas valdošās kliķes apsēstību ieviest eiro laikā, kad „balto” cilvēku izmiršanas agonijā pašlaik tiek grauta ne tikai eiro zona, bet visas planētas monetārā sistēma, Rietumu gudrākie speciālisti un tajā skaitā Nobela prēmijas laureāti publiski atzīst par pilnīgu bezprātu un klaju idiotismu. Internetā par to var priecīgi lasīt un ar laimīgu smaidu skatīties video. Valdošā kliķe faktiski ir pasaules sabiedrībā ļoti apkaunojusi Latviju. Bet tagad par identitātes simbolu. Vēstules autori savā verdziskumā acīmredzot ir pilnīgi atsacījušies no saprāta. Tas ir verdziskums, kas robežojas ar deģenerāciju – pagrimšanu un demoralizēšanos. Tiecoties maniakāli pakalpot politiskajai kliķei, vēstules autori ir nodevuši katrai tautai vissvētāko – nacionālās identitātes simboliku. Šajā sakarā internetā kāds komentāra autors ļoti precīzi raksturoja vēstules autorus. Viņaprāt, atklāto vēstuli esot parakstījuši cilvēki, kuri rītdien ir gatavi uz nākamo nelietību. Proti, viņi ir spējīgi pateikt, ka „valoda nav identitātes simbols, bet saziņas līdzeklis”. Vēstuli parakstīja: Vitālijs Gavrilovs, Latvijas Darba devēju konfederācijas prezidents; Vaira Vīķe Freiberga, bijusī Valsts prezidente; Anna Žīgure, rakstniece; Deniss Hanovs, pētnieks; Tālavs Jundzis, akadēmiķis; Prof. Artis Sīmanis, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas rektors; Prof. Ivars Knēts, akadēmiķis; Džemma Skulme, māksliniece; Pēteris Vasks, komponists; Dzintra Geka, režisore; Knuts Skujenieks, dzejnieks; Andrejs Siliņš, Latvijas Zinātnes padomes priekšsēdētājs, akadēmiķis; Prof. Jānis Stradiņš, akadēmiķis; Prof. Mārcis Auziņš, LU rektors; Andris Gobiņš, Eiropas Kustības Latvijā prezidents. Par to, ka minētie inteliģenti savā verdziskajā padevībā ir zaudējuši saprātu, visuzskatāmāk liecina mūsu servilisma klasiķa Stradiņa izdarības. Aizvadītajos gados minētais kungs ir bijis ļoti daudzu kolektīvā servilisma līdzautors. Viņam acīmredzot jau ir grūti orientēties savā idejiskajā pozīcijā. Internetā kāds komentāra autors norādīja uz Stradiņa divkosību. Komentāra autors atsaucās uz mūsu servilisma klasiķa teikto 2012.gada 1.novembrī. Todien godātais servilisma klasiķis teica gaišu runu lata 90 gadu jubilejas pasākumā. Runa sākās ar vārdiem: „Valsts, nācijas pastāvēšanai un nepārtrauktībai ārkārtīgi svarīgi ir simboli – tās nav formālas atšķirības zīmes. Simboli vieno valsti, vieno tautu, liek domāt par pastāvēšanas jēgu, vēstures ceļiem, tautas likteni, veido tradīcijas. Daudzi šādi Latvijas simboli ir radušies tautas atmodas laikmetā, kā sarkanbaltsarkanais karogs, mūsu himna "Dievs, svētī Latviju", citi – Latvijas valsts pastāvēšanas rītausmā. Tādi ir valsts ģerbonis, valsts prezidenta institūcija, Brīvības piemineklis, Mātes Latvijas tēls Brāļu kapos un vēl citas tagad vispāratzītas vērtības, pie kurām varētu pieskaitīt arī nacionālo valūtu – l a t u, kura simbolisks atveidojums mazāk saistāms ar banknotēm un zemākas vērtības monētām, bet mūsu apziņā visspilgtāk asociējas ar pirmskara p i e c l a t u m o n ē t u – cēlo tautu meitu ar vainadziņu un vārpām. Šī monēta asociējas ar Latvijas tēlu kopumā, tā ir mūsu kopīga relikvija”. Kā saka, komentāri lieki. Lata simboliskā jēga raksturota pareizi. Pareizi raksturota dažādu nacionālo simbolu nozīmība tautas un valsts dzīvē vispār. Taču lieliskā izdevība kārtējo reizi pakalpot valdošajai kliķei ir aptumšojusi atmiņu un prātu. Šā gada 16.aprīlī servilisma klasiķis ar savu parakstu apliecina pilnīgi pretēju viedokli. Servilismam tas ir raksturīgi. Verdziskā pielīšana un iztapīgā pieglaimošanās politiskajai varai cilvēku parasti noved līdz dziļam intelektuālajam un morālajam pagrimumam. Padomju laikā bija latviešu inteliģenti, kuri publiski atsacījās no saviem vecākiem un radiem. Viņi varēja publiski nosodīt savu radu antisociālistiskos estētiskos un filosofiskos uzskatus. Gribas ticēt, ka viena no 16.aprīļa vēstules autorēm to nav aizmirsusi. 16.aprīļa vēstules autoru kolektīvā ir dažāda līmeņa servilisma fani. Dažiem no viņiem, ne tikai Stradiņam, bet arī Skulmei, Skujeniekam, Vīķei-Freibergai, noteikti piestāv servilisma klasiķa statuss. Viņi ir regulāri piedalījušies sociuma kolektīvajā apmuļķošanā. Daži pat starptautiskā mērogā. Kā jau minēju, kolektīvais servilisms ir ideoloģiskā akcija. Tātad kolektīvais servilisms ir saistīts ar noteiktu tehnoloģiju. Tā sastāv no daudziem elementiem. Viens no tiem ir atlasīt piemērotus inteliģences pārstāvjus un viņus „uzpiārēt” publiskajā telpā – padarīt plaši pazīstamus sabiedrībā. Tas veiksmīgi tika darīts padomju laikā. Ne mazāk veiksmīgi tas turpinās arī pēcpadomju gados. Interesanti, ka dažu padomju laika „piāra” produktu aura tiek izmantota arī tagad - neoliberālā kapitālisma iekārtā. 16.aprīļa vēstules autoru kolektīvā ir vairāki padomju laikā speciāli „uzpiārēti” servilisma klasiķi. Savukārt dažu uzvārdu parādīšanās kolektīvā servilisma jaunākajā akcijā liecina par paaudžu maiņu. Acīmredzot valdošā kliķe ir sākusi formēt maiņu vecākās paaudzes servilisma klasiķiem. Gan padomju laikā, gan pēcpadomju laikā „uzpiārēto” inteliģentu portretā galvenā vērtība ir amatiem un tituliem, bet nevis reālajam mākslinieciski vai zinātniski radošajam ieguldījumam. Labi ir zināms, ka visās politiskajās iekārtās amatu un titulu iegūšanas principiāli svarīgs nosacījums ir attiecīgā inteliģenta gatavība līdzdarboties kolektīvajā servilismā, kā arī nepieciešamības gadījumā neizvairīties no individuālā servilisma. Mūsu inteliģences atklāto vēstuļu kolekcijā jocīgs ir viens moments. Jocīgs un nesaprotams. Lieta ir tā, ka vārds „inteliģence” jau labi sen ir lamu vārds. Pat vēl trakāk. Cieņā ir Vladimira Uļjanova nepolitkorektais spriedums – „inteliģence ir mēsls”. Austrumeiropā vārds „inteliģence” ir rupjš lamu vārds no pagājušā gadsimta 90. gadiem. Pēc „perestroikas” ārprāta un sociālisma sistēmas sabrukuma neviens saprātīgs cilvēks vairs nevēlas būt piederīgs inteliģencei. Inteliģence tiek vainota visos pasaules grēkos – nacionālās suverenitātes nodevībā, „prihvatizācijā”, valsts izzagšanā, korupcijā, aklā kalpošanā jaunajiem ģeopolitiskajiem saimniekiem, 5.kolonnas izveidošanā, nabadzības veicināšanā, postmodernisma „mākslas” ākstībās, homoseksuālisma dievināšanā, bērnu tirdzniecībā utt. Tāpēc jocīga un nesaprotama ir mūsējo kadru lepošanās ar savu sociālo identitāti – piederību inteliģencei. Labāk bija parakstīties kā intelektuāļiem. Tas tagad ir vismodīgākais.