Ir ticams, ka bez tām lielākās daļas valūtas bloka valstu ekonomiskā izaugsme būtu apstājusies, un ir arī visai ticams, ka patēriņa cenu izmaiņas tautsaimniecības attīstību nomāktu vēl vairāk nekā patlaban.
Šāgada rudenī inflācija pārsvarā bija tuva nullei vai arī valdīja pieticīga deflācija, kā tas ir Latvijas gadījumā. Taču bez ECB īstenotās kvantitatīvās stimulēšanas programmas, uzpērkot valdību parāda vērtspapīrus un tādējādi rosinot bankas kreditēt nevis valstis, bet tautsaimniecības, valstu iekšējais pieprasījums būtu mazāks nekā patlaban.
Tādējādi arī kopējā cenu līkne vairāk būtu tendēta lejup, iegriežot ekonomikā savdabīgu, negatīvu spirāli. Diemžēl eirozonas valstu ekonomikas vairumā gadījumu ir visai trauslas un bez centrālās bankas iejaukšanās nevar iztikt, tādējādi ekonomikas stimulēšanai radot arī dažādus negatīvus procesus, kur viens no satraucošākajiem ir straujais valstu parādsaistību pieaugums. Ja šāds process ieilgs un ekonomika nespēs atsperties, pastāv zināmi riski, ka laika gaitā Eiropa, līdzīgi kā 2008. un 2009. gadā, atkal var nonākt jaunās finanšu nepatikšanās.
Trekno gadu pīķī 2008. gadā eirozonas valstu kopējais parāds pret valūtas savienības iekšzemes kopproduktu (IKP) sasniedza 70,1%, bet pērn tas bija palielinājies līdz 91,9%. Turklāt, lai arī pēdējie gadi valūtas savienības ekonomikai bijuši samērā labvēlīgi, valdības parāds turpinājis augt.
Savukārt šā gada 2. ceturksnī valūtas savienības valstu parāds sasniedzis 92,2%, kas gan ir par pusprocentpunktu mazāk nekā gada 1. ceturksnī, liecina Eurostat dati. Pozitīvi ir tas, ka gada laikā lielākajai daļai valstu, proti, 16, parāda attiecība pret IKP samazinājusies, taču 12 valstīm tas uzrāda pieauguma tendenci. Vērtējot situāciju eirozonā, lielākajai daļai valstu parāda attiecība pret ekonomikas apjomu samazinājusies, taču situāciju pasliktina fakts, ka parāda apjoms aug lielākajās valstīs, piemēram, Spānijā, Itālijā un Francijā, kur pēdējām divām izaugsme uzskatāma par samērā strauju.
Komentējot to, kā augošs valsts parāda līmenis var ietekmēt valūtas zonas dalībvalstis, Swedbank galvenais ekonomists Latvijā Mārtiņš Kazāks teic, ka tas var mazināt izaugsmes tempu. Piemēram, tā vietā, lai ieguldītu izglītības sistēmā vai tautsaimniecības attīstībai nepieciešamajā infrastruktūrā, valstij šī nauda būs vienkārši jāatdod aizdevējam.
"Ja aizņemtā nauda bijusi ieguldīta nākotnes izaugsmes veicināšanā, tad tas var atmaksāties, bet, ja tā vienkārši "apēsta", ekonomiska ieguvuma nebūs un šodien dzīvojošie cilvēki vienkārši tērēs nākotnē dzīvojošo cilvēku ienākumus, brutāli pārdalot ienākumus sev par labu," skaidro tautsaimniecības speciālists.
Viņš piebilst, ka augstāks valsts parāda līmenis parasti nozīmē mazāku noturību pret krīzēm, proti, ar augstāku parādu valdībai ir mazākas manevra iespējas un krīze var būt dziļāka un sāpīgāka, un tas nozīmē dārgāku aizņemšanās cenu, arī mierīgos laikos. "Tas sadārdzina arī uzņēmumu aizņemšanos, jo uzņēmumu risks parasti tiek cenots dārgāk par valsts risku. Latvijas parādu slogs vēl ir samērā neliels, bet turpināt to palielināt ir diezgan vieglprātīgi, jo pie nākamās krīzes parādu slogs varētu būt jau diezgan draudīgs," uzskata Kazāks.
Viņaprāt, pašreizējais parādu slogs Eiropas valstīs Latviju ietekmēs trīs veidos. Pirmkārt, ja kāda valsts kļūst maksātnespējīga, netieši mēs varam zaudēt ieguldītos līdzekļus. Otrkārt, ja augsts parāda līmenis palēninās izaugsmi, tas mazinās Latvijas eksporta iespējas un tādējādi arī ekonomikas izaugsmi. Treškārt, ar augstu parāda līmeni nākamo krīzi Eiropai pārdzīvot būs grūtāk, kas arī Latvijai šādu krīzi darīs sāpīgāku, skaidro ekonomists.
Visu žurnālista Mārtiņa Apiņa rakstu Cīņa ar parādiem turpināsies lasiet otrdienas, 29.decembra, laikrakstā Diena!