Kā vēstīts, ASV prezidents Donalds Tramps trešdien paziņojis, ka viņam bijusi "produktīva" telefonsaruna ar Krievijas diktatoru Vladimiru Putinu. Tramps arī norādīja, ka vienojies ar Putinu "nekavējoties" sākt sarunas par Krievijas uzsāktā kara izbeigšanu pret Ukrainu. Tāpat trešdien notika ASV prezidenta saruna ar Ukrainas prezidentu Volodimiru Zelenski, kuras laikā apspriesti veidi, kā izbeigt karu.
Pēc Cepurīša paustā, Krievijas lielākais ieguvums no Trampa zvana Putinam ir tas, ka ar Krieviju atkal runā un tā atkal ir spēlētājs starptautiskajā politikā. Viņš skaidroja, ka līdz trešdienai Krievija atradās nosacītā izolācijā, jo Rietumu līderi aktīvi netiecās uzsākt dialogu ar Krievijas diktatoru, taču Trampa zvans iezīmē pretēju virzību. Eksperts atzīmēja, ka, raugoties uz Krievijas propagandas mašīnu, tā sāk šo sarunu attēlot kā Krievijas ieguvumu un zināmā mērā arī piekāpšanos no ASV puses.
Austrumeiropas politikas pētījumu centra direktora ieskatā, spriežot pēc pirmās Trampa un Putina sarunas un ASV izteikumiem, sāk veidoties situācija, kad sarunas par Krievijas plašo iebrukumu Ukrainā un kā to atrisināt lielākoties var notikt starp Krieviju un ASV, nevis starp Krieviju un Ukrainu, kā tam būtu jānotiek. Viņaprāt, tā ir nelāga pieeja, jo Ukraina tiek piesaistīta kā sekundārs, otršķirīgs spēlētājs. Cepurītis uzsvēra, ka ir jāskatās, kā šis process tālāk attīstīsies.
"Cerams, ka sarunas notiks starp Krieviju un Ukrainu, kur ASV darbosies kā vidutājs un puse, kas cenšas motivēt, iedrošināt un meklēt risinājumus," teica eksperts.
Taujāts, vai dažādu ASV amatpersonu izteikumi liecina par to, ka ASV apzināti grib attālināties no savas klātbūtnes Eiropā, Cepurītis norādīja, ka tas ir viens no Trampa administrācijas ārpolitikas virzieniem - samazināt ASV saistības Eiropā. Turklāt ir arī uzstādījums, ka Eiropas problēmas, tai skaitā Krievijas invāzija Ukrainā, ir jārisina eiropiešiem pašiem.
Atbildot uz jautājumu, vai tādā gadījumā miera sarunās nebūtu jāiesaista arī Eiropa vai, piemēram, Eiropas Savienība (ES), Austrumeiropas politikas pētījumu centra direktors atzīmēja, ka arī ES un arī Eiropas lielvalstu kā spēlētāju iesaistīšana šajā procesā būtu svarīga, taču primārajām sarunu pusēm ir jābūt Krievijai un Ukrainai. Viņaprāt, pārējie var kaut kādā mērā veicināt sarunas, izdarīt spiedienu uz vienu vai otru pusi, palīdzēt uzlabot sarunu pozīcijas.
Runājot par ASV iesaisti sarunās, Cepurītis norādīja, ka tas ir saistāms ar Trampa personību, jo ASV prezidents vēlas iegūt atzinību un arī uzmanību, panākot abu pušu sēšanos pie sarunu galda un centienus atrisināt konfliktu diplomātisko sarunu ceļā. Viņš arī piebilda, ka sarunu sākšana automātiski nenozīmē militāru darbību pārtraukšanu, pamieru. Tāpat tas nenozīmē, ka pēc pāris nedēļām, mēnešiem varēs sagaidīt iznākumu.
Austrumeiropas politikas pētījumu centra direktors uzsvēra, ka, paraugoties vēsturē uz citu sarežģītu konfliktu risināšanas pieejām, sarunas kā risinājumu panākšanas veids būs efektīvs tikai tad, ja puses saredzēs, ka tās nespēj sasniegt savus mērķus citos veidos, piemēram, karojot. Pastāv iespēja, ka šajā gadījumā, īpaši no Krievijas puses, sarunas var tikt izmantotas, lai radītu šķietamību par ieinteresētību dialogā, nevis pēc būtības meklējot konflikta risinājumu.
Jautāts, vai viņš pēc Trampa un ASV amatpersonu izteikumiem saredz nākotnē apdraudējumu arī Baltijas valstīm, Cepurītis pieļāva, ka tāds varētu būt. Viņaprāt, ja Krievija netiek sodīta par paveikto Ukrainā un Krievijas lēmumu pieņēmēji saredzēs, ka ar kara palīdzību var atturēt citas valstis no neatkarīgu ārpolitisku, Krievijai neizdevīgu lēmumu pieņemšanas, potenciāli var palielināties iespējamība, ka Krievija arī turpmāk varētu izmantot militārus rīkus, lai piespiestu citas valstis rīkoties atbilstoši tās interesēm.
Vienlaicīgi, eksperts arī uzsvēra, ka ir jāskatās uz objektīviem apsvērumiem, proti, Krievijas militārais resurss patlaban ir noplicināts un to varētu kaut kādā mērā atjaunot nākamo piecu, desmit gadu laikā. Ja paraugās šādā griezumā, tas ir laiks, kad ASV būs nākamais vēlēšanu cikls, kas varētu nest zināmas pārmaiņas ASV politikā attiecībā uz Eiropu.
Viņš atzīmēja, ka Latvija, Lietuva un Igaunija veic vērienīgus ieguldījumus aizsardzībā, stiprina dažādus sadarbības formātus, piemēram, starp Baltijas valstīm un Ziemeļvalstīm. Eksperta ieskatā visi cenšas nodrošināties Krievijas atturēšanai no jebkāda veida militārajām aktivitātēm pret kādu no NATO dalībvalstīm.