Balstoties uz ilggadējiem novērojumiem par Krievijas, Lietuvas un NATO bruņoto spēku dislokāciju, bruņojumu un stratēģisko plānošanu, viņš aplūko vairākus teorētiskus notikumu attīstības scenārijus, norādot, ka šādas vīzijas, pat tad, ja tās izrādītos neprecīzas vai pat maldīgas, dažkārt palīdz vieglāk pieņemt stratēģiski svarīgus lēmumus, no kuriem vēlāk varētu izrādīties atkarīgs nākamo paaudžu liktenis.
Pēc Maskavas un Tbilisi militārās sadursmes 2008.gada augustā arī transatlantiskās telpas politiķiem būtiski mainījis viedoklis par iespējamu lokālu konfliktu starp Krieviju un vēl kādu atsevišķu valsti, raksta Matonis. Maskavas lēmumi par jauna bruņojuma dislocēšanu Kaļiņingradas apgabalā liek izvērtēt arī hipotētiska militārā konflikta scenāriju starp NATO un Krieviju Baltijas reģionā.
Maskava sākusi īstenot dārgu un ambiciozu Krievijas bruņoto spēku modernizācijas programmu laika posmam līdz 2020.gadam, tomēr NATO vēl ilgi būs uzskatāma par vislabāk sagatavoto un spēcīgāko militāro spēku, kas balstīts uz galvenās alianses dalībvalsts ASV militāro potenciālu, uzskata autors.
Tas nozīmē, ka ilgs militārs konflikts ar NATO Krievijai un tās sabiedrotajām neko labu nesolītu, jo kara eskalēšana nenovēršami būtu saistīta ar kodolbruņojuma lietošanu un izraisītu globālu katastrofu.
Gluži cita lieta būtu īslaicīgs vietēja mēroga konflikts, kas varētu būt saistīts ar vairākiem kompleksiem iemesliem, kuri uz laiku būtu samazinājuši NATO efektivitāti. Matonis norādījis, ka nemēģinās izvērtēt, cik reāla ir tādas militāras konfrontācijas iespēja, bet centīsies analizēt šāda konflikta apstākļus un tā iespējamo attīstību.
To, ka militāru invāziju scenāriji Maskavā ir izstrādāti, nav pat jāpierāda, raksta autors. 2009.gadā Krievijas bruņoto spēku mācībās Zapad (Rietumi) tika imitēta Krievijas sagrābto Baltijas valstu teritoriju aizsardzība pret NATO papildspēku ierašanos. Savukārt pērn mācību Proriv (Pārrāvums) laikā tika izmēģināta Kaļiņingradas apgabalā dislocēto Krievijas spēku saslēgšanās ar sabiedrotajiem no Baltkrievijas, lai pārrautu aptuveni 100 kilometrus garo sauszemes koridoru, kas savieno Lietuvu un Poliju.
Šobrīd, gandrīz simts gadus pēc Pirmā pasaules kara, Krievijai attiecībā pret NATO ir tāda pati ģeopolitiskā priekšrocība, kāda tolaik Vācijas impērijai bija pret Krievijas impēriju - proti, kontrole pār Kaļiņingradas apgabalu. Minētā Lietuvas un Polijas sauszemes koridora infrastruktūra, salīdzinot ar toreizējo, nav būtiski mainījusies. 1901.gada kartē Lietuvas virzienā veda divi starp ezeriem un purviem līkumojoši ceļi caur Augustovu un Suvalkiem. Arī šobrīd Lietuvu un Poliju savieno tie paši ceļi, tikai nu tie ir asfaltēti un paplašināti. Lai gan NATO aizsardzības plāni ir konfidenciāli, nav iemesla šaubīties, ka sauszemes ceļš no Polijas uz Lietuvu ir viens no iespējamajiem Baltijas valstu aizsardzības maršrutiem, bet mežu biezokņi un slīkšņas nav īpaši piemērotas parastā bruņojuma un tehnikas pārvietošanai.
Tādēļ reālākā Baltijas valstu aizstāvēšanas iespēja būtu pārdislocējot spēkus pa jūru un pa gaisu, un to saprot arī teorētiskais NATO pretinieks, spriež Matonis.
Analizējot "plaša reģionālā konflikta" scenāriju, viņš prognozē, ka Kaļiņingradas apgabala centrā dislocētās jaunās "zeme-zeme" tipa taktisko raķešu sistēmas Iskander vispirms dotu vairākus preventīvus triecienus objektiem 500 kilometru rādiusā, tai skaitā Lietuvas bruņoto spēku un tehnikas dislokācijas vietām, un apgrūtinātu to pārgrupēšanu. Cenšoties traucēt gaidīto NATO papildspēku ierašanos, viens no pirmajiem raķešu triecieniem tiktu dots Zokņu militārajam lidlaukam pie Šauļiem un galvenajām Lietuvas starptautiskajām lidostām. Kaļiņingradas apgabalā izvietotās jaunās pretgaisa aizsardzības sistēmas "S-400" līdz ar vecāka izlaiduma bruņojumu radītu būtiskus šķēršļus NATO aviācijas darbībai visā Baltijas reģionā.
Līdztekus raķešu triecieniem sāktos arī sauszemes un gaisa spēku invāzija. Atkarībā no operācijas mērķiem iebrūkošais karaspēks virzītos no Kaļiņingradas apgabala puses pa pontonu tiltiem pāri Nemunai Klaipēdas un Kauņas virzienā, pa sauszemi uz Baltkrievijas pusi, no Pleskavas apgabala cauri Latvijai - Šauļu un Visaginas virzienā. Uzbrukums tiktu īstenots vismaz divos virzienos, un agresija skartu arī Latviju un Igauniju.
Uz jautājumu, vai Baltkrievija tiešā veidā iesaistītos karadarbībā, ir grūti atbildēt, bet domājams, ka Minska ļautu Krievijas spēkiem izmantot savas valsts gaisa telpu un nodrošinātu tranzīta iespējas. Ceļā uz Klaipēdu iebrucējiem ceļā stātos Lietuvas dižkunigaiša Ķēstuša motorizētais kājnieku bataljons un Kunigaiša Butiģeiža bataljons, taču pilsētas aizstāvēšanas iespējas aptumšotu jūras desanta izcelšanas varbūtība. Šauļu-Radvilišķu un Visaginas virzienus aizstāvētu Panevēžā bāzētais Karaļa Mindauga mehanizētais kājnieku bataljons, Kauņā uzbrucējiem pretī stātos nelielais, mobilais un ļoti labi organizētais Vītauta Dižā bataljons. Viļņu pret tehnikas kolonnām no Baltkrievijas puses bloķētu Īpašo uzdevumu dienesta karavīri ar brigādes Dzelzs Vilks izlūku un mīnmetēju atbalstu.
Visā Lietuvas teritorijā bruņoto pretošanos izvērstu brīvprātīgo zemessargu spēki un rezervisti, savukārt dārgi pirktajiem Jūras kara spēku kuģiem un bruņumašīnām lielas nozīmes nebūtu. Domājams, izdotos nosargāt un pavērst pret iebrucējiem pretgaisa aizsardzības sistēmas Stinger un prettanku ieročus Javelin un Carl Gustaff. Lietuvas bruņoto spēku operāciju panākumi būtu atkarīgi no nelielo vienību un partizānu darbības taktikas, mobilā prettanku un pretgaisa aizsardzības bruņojuma, satelītu un lāzeru tēmēšanas sistēmām un droši kodētiem sakariem.
NATO, domājams, darbotos saskaņā ar iepriekš izstrādātiem aizsardzības plāniem. Pirmām kārtām tiktu mēģināts iznīcināt Krievijas un tās sabiedroto pretgaisa aizsardzību un citas raķešu sistēmas, vadības ķēdes, neitralizēt sakarus un radiolokāciju un nodrošināt pārākumu gaisā. Tad, izmantojot triecienlidmašīnas un helikopterus, tiktu sākta sistemātiska pretinieka militārās tehnikas un dzīvā spēka iznīcināšana un karaspēka masveida pārdislocēšana uz steidzami saremontētajiem lidlaukiem un atmīnēto ostu.
Ja karojošās puses nelaistu darbā taktiskos kodolieročus, šāda reģionāla konflikta beigas ir prognozējamas - agresors tiktu atvairīts un sakauts, tomēr konflikta sekas Baltijas valstīm būtu traģiskas.
Tomēr, lai varētu runāt par tādas uz novecojušu XIX un XX gadsimta karamākslu un domāšanas veidu balstītas invāzijas iespējamību, pirms tam būtu jānotiek sarežģītiem un traģiskiem politiskajiem procesiem pašā Krievijā, norāda Matonis.
Citādi viņaprāt vērtējama "neliela reģionāla konflikta" iespējamība. Krievijas oficiālā doktrīna par vienu no Maskavas prioritātēm atzīst savu tautiešu un pilsoņu aizsardzību ārvalstīs. Autors aicina iztēloties situāciju, ka pēc šoruden gaidāmajām vai kādām no nākamajām vēlēšanām pēkšņi Lietuvas Seima sastāvs būtiski mainītos un pie varas nāktu populistiska vai radikāla valdība. Ārējo spēku kūdīšanas rezultātā neizdotos uzturēt līdzsvarotu dialogu ar mazākumtautībām, kas jau tagad nerit gluži tā, kā vajadzētu. Iespējams, šis dialogs pat pārtrūktu pavisam.
Teritorijās, ko kompakti apdzīvo mazākumtautības, ārējie aģenti vai vietējie radikāļi izprovocētu nemierus, kurus apspiežot, būtu arī upuri. Ņemot vērā, ka runa ir par "iekšēju konfliktu", NATO savlaicīgi neiedarbinātu krīzes vadības mehānismu, un vienīgais spēks, kas izrādītos gatavs aizstāvēt mazākumtautības, būtu Krievijas vai tās sabiedroto miera uzturētāji, kas tiktu izvietoti ierobežotā teritorijā.
Tur tiktu izveidota "glābšanas valdība", kurā būtu ietverti tie Krievijas lolotie Lietuvas politiķi, kuriem jau tagad ir pieredze sadarbībā ar Maskavu. Liekot lietā diplomātiskos pūliņus, Krievijai izdotos Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomē bloķēt jautājumu par Lietuvas suverenitātes pārkāpšanu, savukārt NATO sabiedrotās ieslīgtu politiskajās konsultācijās, cenšoties panākt konsensu par turpmāko rīcību.
Šāds stāvoklis, īpaši gadījumā, ja konflikts netiktu eskalēts ar militāriem līdzekļiem, varētu ievilkties. Daļā Lietuvas teritorijas, līdzīgi Piedņestrai, Abhāzijai vai Dienvidosetijai, veidotos "iesaldēts konflikts".
Tomēr ticamākais invāzijas scenārijs, kā uzskata autors, līdzinātos 1940.gada notikumiem - bez šāvieniem, pēc politiskās elites uzaicinājuma. Tas būtu iespējams gadījumā, ja Krievijai izdotos īstenot savus nu jau gadus desmit piekoptos informācijas karu, politiķu un galveno ekonomikas jomu korumpēšanas, sabiedrības vērtību ārdīšanas un radikāla nacionālisma netiešas atbalstīšanas plānus.
To varētu veicināt arī faktori, kas ietekmē visu Rietumu pasauli - Eiropas un NATO principu un vērtību vājināšanās vai sabrukums, kā arī ekonomiskās grūtības, raksta Matonis.