Pēc virknes arodbiedrību pārstāvju domām, Zviedrijas valstij kā lielākajam SAS īpašniekam, bija jāparūpējas par „zviedru modeļa saglabāšanu darba tirgū”, nodrošinot pietiekošu laiku sarunu procesam. Kā uzskata arodbiedrības TCO priekšsēdētāja Eva Nordmarka, „izvirzītais ultimāts neatstāja laiku pārdomām, jau iepriekš pieņemot, ka arodbiedrības piekritīs piedāvātajam plānam, un šāda uzvedība nonāk pretrunās ar Zviedrijā pieņemtajām sarunu tradīcijām”.
Valdības amatpersonas tomēr uzskata, ka situācija SAS gadījumā bijusi unikāla, un nerakstītie sarunu starp darba devējiem un darba ņēmējiem likumi daļēji pārkāpti tādēļ, ka vienīgā alternatīva bija kompānijas bankrots, bezdarbs un smaga situācija iekšējo aviopārvadājumu tirgū, norāda Zviedrijas radio.
Tajā pašā laikā, pēc sociologa un darba tirgus pētnieka, Lundas universitātes profesora Andersa Šelberga (Anders Kjellberg) domām, valsts, būdama vienlaikus lidsabiedrības SAS gan īpašnieks, gan kreditors, kā arī bankas Nordea, kurai jānodrošina jauns kredīts SAS, īpašniece, īstenojusi bezprecedenta spiedienu uz arodbiedrībām un piespiedusi tās piekāpties. Šāda situācija, pēc viņa vārdiem, Zviedrijā nav piedzīvota kopš pagājušā gadsimta 20. gadiem.
Jāatgādina, ka viens no tā dēvēta Ziemeļvalstu modeļa labklājības valsts stūrakmeņiem ir līdzsvarotas attiecības starp darbu un kapitālu. Pirmoreiz šīs attiecības tika konstituētas 1899. gadā Dānijā, noslēdzot slaveno Septembra kompromisu starp darba devēju un darba ņēmēju konfederācijām. Vēlāk līdzīgas vienošanās tika panāktas Norvēģijā (1935) un Zviedrijā (1937), un kopš tā laika visas domstarpības šajā sfērā tiek risinātas, meklējot kompromisus, pie kam valstis uzstājas tikai kā vidutājas.