Tā medmāsu, kura var lepoties ar ievērojamu skaitu balsu skaitu akcijā Meklējam sirsdmāsiņu, dēvē gan kolēģi, gan pacienti un viņu vecāki. "Es taču esmu procedūru māsa," viņa paskaidro, kāpēc pacientu atsaucība tā samulsinājusi. Sinda Leonoviča veic savu darbu Bērnu slimnīcas 3.nodaļas procedūru istabā, kur dažkārt baiļojas ieiet pat pieaugušie.
Lielas un mazas kārbas ar adatām, katetriem, statīviem tā vien rosina izfantazēt visbriesmīgākās ainiņas par to, ko nu tagad ar pacientu darīs. Taču, lūkojoties uz Sindas māsiņu, kļūst pilnīgi skaidrs, kāpēc daudzi bērni, viņu ieraugot, skrien samīļoties vai sauc: "Mēs jūs gaidījām!" Sinda ir mīļa un mierīga — nu gluži kā mazo slimnieciņu mamma!
Pēc procedūras samīļo
Katra medmāsa, kura gatava strādāt ar bērniem, slimnīcai ir īsts zelta gabaliņš. Strādāt ar bērniem ir ļoti sarežģīti gan tāpēc, ka jāatrod īpašs veids, kā izskaidrot "ko tante baltajā halātā tagad darīs", gan arī tāpēc, ka katram mazajam pacientam aiz muguras stāv satraukti, norūpējušies vecāki, kuri gaida, lai arī viņam — tikai pavisam citādā veidā nekā bērnam — izskaidro visu notiekošo.
S.Leonoviča stāsta, ka pirms procedūras veikšanas vienmēr vecākiem pavaicā — nāksiet iekšā?
Strādāt tā ir grūtāk, jo pie mammas, kura atrodas blakus, mazais meklē glābiņu no adatas medmāsiņas rokās. Taču tā ir iespēja vecākam skaidri redzēt, kas ar bērnu tiek darīts un ka viņam netiek darīts pāri. "Ir apaļīgi bērniņi, kuriem vēnas atrast grūtāk. Meklēju, kā labāk, bet viņš jau raud vienkārši aiz bailēm," S.Leonoviča stāsta.
Viņa uzskata — nav pasaulē tik ģeniālas medmāsiņas, kura spētu vienmēr visiem veikt procedūru nevainojami.
Vienam iedurt vieglāk, citam grūtāk. "Taču pēc tam paņemu rokās, samīļoju, un viss ir kārtībā," saka medmāsiņa.
Ar lielākiem bērniem Sindas māsiņa aprunājas. "Izstāstu, kas tagad notiks, ko darīšu."
Dažkārt, viņu ieraugot, bērni pat priecājoties — o, šodien jūs!
Mazie bērniņi procedūru istabā apraudas gandrīz vienmēr — jau ieraugot špici vien. "Es jau saprotu — tas baltais halāts. Bērnībā pašai bija bail," atzīstas S.Leonoviča. Viņa jūt saviem pacientiem līdzi.
Taču no emocijām mediķim jāspēj norobežoties. "Citādi mēs nevarētu darīt savu darbu."
Medmāsiņu iedvesmo apziņa, ka pacientam viņa palīdz. Prieks, redzot viņus izveseļojamies, esot milzīgs.
Vai pazīstat, māsiņ?
Jau skolas laikā S.Leonoviča sapratusi, ka viņai ļoti patiktu strādāt ar bērniem. Domājusi par pedagoģijas studijām. Taču pēc 12.klases kopā ar draudzeni nolēmušas mācīties par frizierēm.
"Ātri sapratu, ka tas tomēr nav man. Atceros, pārnācu mājās un teicu, ka mācīšos medicīnu."
Viņa iestājusies Medicīnas koledžā.
Ejot garām lellei — bēbītim, ko topošās medmāsas izmantojušas kā mācību līdzekli, viņai vienmēr gribējies to paņemt klēpī, samīļot.
Kad sākusies mācību prakse, S.Leonoviča ātri vien sapratusi, ka viņu interesē darbs Bērnu slimnīcā. Arī pasniedzēji teikuši — tu strādāsi ar bērniem, tas ir redzams!
Runājot par mazajiem pacientiem, Sindas māsiņas acīs ir tāds siltums un sirnība, ka šķiet — viņa runā par saviem miesīgajiem bērniem. Viņa atzīstas, ka reizēm viņai, kā jau katram cilvēkam gadās, strādāt negribas.
Nogurums, izsīkums — šīs sajūtas ir pazīstamas. "Taču, kad pretī nāk mazulis ar savu pudelīti un kaut ko gugina, uzreiz gribas samīļot un viss grūtais aizmirstas."
Savus "vecos" pacientus Bērnu slimnīcas mediķi atpazīst vien pēc vecākiem vai uzvārda. Gadās, ka atnāk ciemos uz nodaļu, prasa — māsiņ, jūs mani atceraties? "Izauguši un mainījušies," secina māsiņa.
Pavaicāta, vai grūtajos ekonomiskajos apstākļos nav gribējies stresa un riska pārpilno darbu pamest un doties prom no Latvijas, S.Leonoviča noteikti atbild: "Nē! Man ļoti svarīga ir mana ģimene, un darbs patīk." Šogad viņa iestājusies augstskolā studēt māszinības. "Gribas mācīties. Būs interesanti," saka sirdsmāsiņa.