Kāpēc mani saista žurnālistika? Tā ir iespēja nodot ziņu lasītājiem un būt notikumu epicentrā. Mani arī saista žurnālistikas literārā kvalitāte. Bieži vien spilgtu notikumu spēj sabojāt vājš raksts, toties šķietami mazāk svarīgu – lielisks raksts var tikai izcelt.
Mana Ēnu diena, tāpat kā pārējām Dienas "ēnām", iesākās ar "Poligrāfijas grupa Mūkusala" apskati. Varējām aplūkot gan dažādu iespiedierīču darbību, gan vēl neiznākušos žurnālus un milzīgos papīra ruļļus, uz kuriem tiek drukāti izdevumi. Tad sekoja īsa ekskursija pa pašu redakciju. Mums pastāstīja, kurā galā "sēž" Dienas bizness, Dienas žurnāli, Kultūras Diena utt., un iepazīstināja ar bagāto Dienas vēsturi. Vai zinājāt, ka Dienas redakcija agrāk atradās Doma laukumā un bijušās redaktores Sarmītes Ēlertes dēls bija pirmais, kas Latvijā reklamēja kādu uzņēmumu ar krāsainu T-kreklu, uz kura, šajā gadījumā, atradās Dienas logo?
Interesants piedzīvojums bija visu Dienas "ēnu" tējošana ar Gunti Bojāru, Dienas galveno redaktoru. Viņš pastāstīja, ka, lai kļūtu par labiem žurnālistiem, mums, jauniešiem, nepietiek vien ar talantu sacerējumu rakstīšanā, ir labi jāpārvalda arī matemātika – analītiskās domāšanas attīstībai, angļu, krievu un, būtu labi, arī ķīniešu valoda. Izcili labam žurnālistam būt jāprot ne tikai labi intervēt, bet arī fotografēt, filmēt un vadīt automašīnu. G. Bojārs vēl piezīmēja, ka būtu arī labi, ja mēs kļūtu par zināmām personībām. Cik daudz gan tiek prasīts no žurnālista! (Dažām "ēnām" pat atkārās žoklis.)
Pēc divu stundu ekskursijas beidzot satiku savu "ēnojamo" - mūžam kolorīto Ati Rozentālu. Viņam, tāpat kā citiem žurnālistiem, ir ierādīts galds lielajā redakcijas telpā. Galdu viņš bija atstājis nesakārtotu, lai es spētu novērtēt žurnālista ieradumus. Jā, papīri un dažādi raksti tur bija kaudzēm. Atis pastāstīja, ka apdrukātie papīri tiek otrreizēji izmantoti – ar piezīmēm aprakstīti no otras puses.
Katru dienu Atis Rīgas ielās intervē cilvēkus par kādu noteiktu jautājumu – "Jaunais Vilnis" Rīgā, Valentīndiena, referendums… Šīs dienas tēma bija… jā, tieši tā - Ēnu diena. Es kopā ar žurnālistu un operatoru apstaigāju citu žurnālistu un fotogrāfu "ēnas", tās aptaujājot. Atis stāstīja, ka nereti uz ielas cilvēki nevēlas runāt kamera priekšā. Ar ko tādu šeit nevajadzēja saskarties. Visas "ēnas" bija ļoti atsaucīgas un runāt gribošas, varbūt izņemot mani, kaut gan es, par spīti iebildumiem, tāpat tiku nointervēta. Savu nevēlēšanos argumentēju ar to,
ka izvēlējos žurnālista arodu, lai intervētu citus, nevis, lai pati tiktu izjautāta. Atis jautāja, ko nākamgad vēlos "ēnot". Atbildēju, ka nezinu. Tikai vakarā mājās izdomāju, ka tas varētu būt fotoreportieris, lai kļūtu par to "labo žurnālistu", kādu vēlētos redzēt G. Bojārs. Vēl Atis jautāja, ja varētu uzrakstīt rakstu par jebko, par ko rakstītu. Mana atbilde bija - rakstu par Ati. Var teikt, ka savu uzdevumu ar šo rakstu esmu daļēji izpildījusi.
Ata intervējamo loks netiek īpaši izraudzīts. Viņš nav ielikts rāmī, un parasti arī sleja tiek sagatavota no piecu pirmo atsaucīgo cilvēku viedokļiem. Viņam no malas netiek pateikts - cik vīriešiem vai sievietēm jābūt nointervētām, kādam viedoklim obligāti jāparādās rakstā.
Pēc mūsu gaitām pa redakciju atgriezāmies pie darba galda. Tiku iepazīstināta ar Dorisu: tā ir nevis Dienas žurnāliste, bet gan programma, kurā laikraksta žurnālisti iesūta savus rakstus un redz, kā tie izskatīsies avīzē.
Par darbu Atim bija ļoti daudz kuriozu stāstu – viņš bija piedalījies gan Mazsalacas meteorīta skandālā, gan lācenes Mades "medībās". Vēl bija stāsts par to, kā žurnālistiem vienmēr nesaprotamu iemeslu dēļ iezogas kādas kļūdas, kā "Baltu Ziemassvētku" vietā sanāk "Silti Ziemassvētki", kā dažreiz divi raksti mēdz saskriet kopā un sanāk ziņa, ka sieviete iespiedusi pirkstus mikroautobusā un no gūtajām traumām mirusi.
Izrādījās, žurnālistiem nav īpaši labas attiecības ar amatpersonu preses sekretāriem un valsts iestāžu preses dienestiem: vai nu raksti par viņu iestādēm ir pārāk slikti, vai arī neviens nevēlas publicēt pašu preses sekretāru uzrakstītos slavinošos materiālus.
Dažreiz žurnālists ir izdomājis, viņaprāt, ģeniālu virsrakstu, kas ir jāaizmirst tikai tāpēc, ka tas neielien vajadzīgajās rindiņās un to nevar labi samaketēt. Dažreiz redaktors liek to aizmirst, sakot, ka šāds virsraksts nesaņems pat 54 klikšķus internetā.
Uzzināju arī dažādus ne īsti žurnālista profesijā ietilpstošus nozīmīgus sīkumus, piemēram, žurnāla "Playboy" stiliste izveidojusi Ata stilu – spilgtu tauriņu, uzvalku, tāpēc arī viņa tēls tik ļoti paliek atmiņā.
Atim līdz rītdienai, pl. 12 jānodod recenzija par kādu izrādi. Tā nu dodos, un ļauju viņam strādāt.
*Inscenēta divu virsrakstu "Par ēnām kļūst vairāk kā 10 000 skolēnu" un "Krievijas opozicionāri: Referendumu iniciējuši Krievijas specdienesti" kopā saplūšana, atsaucoties uz rakstā minēto žurnālistu kļūdu.
**Šis ir pirmais raksts, kas iesūtīts portāla Diena.lv un portāla E-klase.lv organizētajam Ēnu dienas reportāžu konkursam. Aicinām arī Tevi līdz 24.februārim iesūtīt savas Ēnu dienas stāstus un fotogrāfijas uz e-pastu: [email protected]! Labāko trīs reportāžu autoriem – 50 latu naudas balva!