Laikraksta Moskovsije novosti slejās ar skumjām to secina krievu publicists Andrejs Dmitrijevs (Андрей Дмитриев), kurš, starp citu, pats rakstīšanai izmanto tādu arhaisku ierīci kā tintes pildspalvu. "Savu rokrakstu es sāku izkopt skolas pirmajā klasē. Tolaik tur bija tāds priekšmets kā glītrakstīšana - burtnīcas ar slīpām līnijām, sākumā zīmuļi, vēlāk maināmās spalvas, bet tikai pēc tam tintes pildspalvas. Lodīšu pildspalvas bija stingri aizliegtas un es vēl līdz šim laikam ar tām nemāku īsti apieties," savās atmiņās dalās A. Dmitrijevs.
Rokraksta veidošanos viņš salīdzina ar procesu, kurā iesaistīts viss cilvēka ķermenis: "Nevienam taču neienāks prātā apšaubīt, ka, piemēram, pianista pirksti ir saistīti ar galvu, ar visiem viņa nerviem". A. Dmitrijevs raksta, ka no rīta, sēžoties pie darba, pēc uzrakstītās pirmās rindiņas, paraugoties uz rokrakstu, spēj prognozēt, vai darbs veiksies. "Ja burti ir stabili, lieli un atsperīgi - viss būs kārtībā. Ja tie veļas katrs uz savu pusi, viens ir blusas, bet cits mušas lielumā un nav īsti atšķirami - diena būs zaudēta," raksta publicists. Viņš arī norāda, ka paša rokraksts reizēm sagādājot grūti izskaidrojamus pārsteigumus. "Mainoties gadu gaitā, tas kļuvis maz atšķirams no tēva rokraksta. Tā nu sanāk, ka pašlaik tas nav tikai mans rokraksts, bet arī mana nelaiķa tēva rokraksts, un tas manī rada zināmu mistisku samulsumu," raksta publicists.
Viņš ar gandarījumu konstatē, ka daudzviet pasaulē rūpes par tādu arhaisku lietu kā rokraksti vēl ir saglabājušās, pieminot Parīzes grāmatu salonu, kur izcilas kvalitātes rakstāmrīkiem atvēlēts vesels stends, Stambulas mazos veikaliņus, kur iespējams iegādāties izcilus kaligrāfijas komplektus. A. Dmitrijevs mazliet ironiski uzsver, ka pavisam no dzīves neesot atpalicis - ar roku rakstītos melnrakstus izmetot, savus rakstus drukājot uz datora un pat lietojot e-pastu.
Taču reizēm viņš pārlasa vecmāmiņas un vectētiņa kara gadu vēstules un saprot, ka rakstītāju rokraksts pasaka daudz vairāk nekā vārdi. "Es šīs vēstules glabāšu. Ja visu, ko mēs elpojam, ar ko dzīvojam, visu, ar ko viens ar otru dalāmies, pārvērstu ciparu formātā, ja atteiktos no drukājamām mašīnām - pietiks Dievam izslēgt elektrību, lai mēs un visas atmiņas par mums izgaistu," ir pārliecināts A. Dmitrijevs.
Savu pārdomu noslēgumā viņš atgādina - vairāki pētnieki uzskata, ka tāds dramaturgs kā Viljams Šekspīrs (William Shakespeare) nemaz neesot dzīvojis, jo nav atrasts neviens viņa lugas manuskripts ar autora parakstu. "Ja šāds arguments ir neapgāžams, ir neizbēgams retorisks nākotnes cilvēku jautājumu - vai viņi (tas ir, mēs) vispār ir eksistējuši?" - viņš nobeidz savas pārdomas.