Latvijas pedagogu kopas pamatu veido vidēja vecuma skolotājas, no kurām daudzas skolās nonākušas PSRS laikos vai pirmajos pēcpadomju gados. Raksturīgi, ka viņas ieguvušas atzīstamu izglītību pedagoģijā, ir spējīgas un aktīvas. Padomju plānveida ekonomikas iespaidā šis talants ir samērā vienmērīgi sadalīts visā valsts teritorijā, tāpēc kvalitatīva izglītība šobrīd vēl pieejama visā Latvijā un mums vēl nav izveidojusies kapitālistiskām sistēmām raksturīgā izglītības iespēju noslāņošanās. Bet šķiet, ka mēs, spītējot rietumvalstu mācībām, ejam to pašu kļūdaino ceļu. Skolas, kuras atrodas tālāk no lielākajām pilsētām un kurās vietējās pašvaldības nevar ieguldīt papildu līdzekļus skolotāju atalgojumā, kļūst arvien mazāk konkurētspējīgas skolotāju darba tirgū.
Talantīgie skolotāji arvien vairāk koncentrējas un koncentrēsies tur, kur viņi var baudīt lielāku atbalstu un labāku darba vidi. Ministrs ir piedāvājis noteikt, ka skolēnam no valsts seko ne tikai skolotāju atalgojumam, bet arī mācību procesa nodrošināšanai paredzētā nauda. Tas ir tālredzīgs solis vienlīdzīgākām izglītības iespējām nākotnē. Iespējams, ir nepieciešama pat pozitīva diskriminācija, papildus dotējot tos skolotājus, kas izlemj strādāt reģionos, nevis Rīgā vai Pierīgā.
Īpaši jārunā par jaunajiem skolotājiem. No vienas puses, mēs gribam jaunos skolotājus, kas papildina kolektīvu radošos centienus. No otras puses, jaunam skolotājam ir neizbēgams adaptācijas periods, kura laikā tas izveido un nostiprina savu mācīšanas stilu. Tas var noslēgties arī ar paškritisku un sāpīgu atziņu - skolotāja darbs man nav piemērots.
Adaptācijas periods raksturīgs jauniem speciālistiem visās jomās. Izglītības nozarē īpašā iezīme ir augstā cena, kuru maksājam, ja jaunais skolotājs nesasniedz augstu līmeni iespējami ātri. 1., 5. vai 7. klases pirmais pusgads vairākumam skolēnu ir unikāla pieredze, un vecāki pamatoti sagaida, ka tā būs veiksmīga gan ar pieredzējušu, gan mazāk pieredzējušu skolotāju.
Lai iespējami ātri integrētu darbiniekus, skolu vadība nodrošina jaunajiem pieredzējušus padomdevējus, kas bieži kļūst par viņu uzticības personām, palīdzot izcirst ceļu mulsinošajos dažādo prasību, noteikumu un tradīciju džungļos. Padomdevēji ir tradicionāls un lietderīgs risinājums, tomēr mana līdzšinējā pieredze liek piedāvāt vēl vienu. Programmā Iespējamā misija jaunie skolotāji darbam tiek sagatavoti divas nedēļas ilgā Vasaras skolā - vasaras mācību nometnē, kurā topošie skolotāji māca bērnus, kuriem pirms mācību gada nepieciešams papildu atbalsts. Vasaras skolai tipiski ir arī intensīvi pieredzējušo un jauno pedagogu dialogi, tomēr svarīgākais ieguvums jaunajiem pedagogiem ir iespēja darboties ar bērniem, gūstot pārliecību par saviem spēkiem. Līdzīgas vasaras skolas varētu tikt organizētas ar pedagoģijas programmu absolventu līdzdalību. Šo darbu varētu uzņemties gan skolas, gan universitātes, gan NVO. Topošie profesionāļi, kas būs ko tādu piedzīvojuši, daudz labāk adaptēsies jaunajās darbavietās un ātrāk apjautīs, vai pedagoģija patiesi ir viņu dzīves aicinājums.
*Zaķumuižas pamatskolas direktors, Iespējamās misijas absolvents