No gaidīšanas līdz uzliesmojumam
2020. gada Virslīgas čempionāts dienu pirms plānotā sezonas sākuma martā uz nenoteiktu laiku tika atcelts. Tobrīd šāds paziņojums bija milzīgs pārsteigums un nesapratām, kas notiks tālāk. Atceros, ka brīdī, kad mums to pavēstīja, ēdām vakariņas. Viens uz otru skatījāmies un neko nesapratām. Sezonai bijām ilgi gatavojušies, aizvadījām treniņnometnes, likās, ka tūlīt viss beidzot notiks, bet nekā. Sezona sākās trīs mēnešus vēlāk, bet man jau šķita, ka arī tad neizdosies uzsākt. Nevarēju sagaidīt sākumu, skaitīju dienas un stundas, kad atkal varēšu spēlēt. Šie mēneši bija ļoti grūti.
Runājot par pagājušo sezonu, jāsaka, ka neesam apmierināti ar Eirokausiem. Pret Telavivas Maccabi varējām parādīt vairāk, tomēr zaudējām bez variantiem. Celtic ir Celtic, bet arī tur varējām aizķerties un kaut ko parādīt. Savukārt Virslīgā sezona bija grūta, jo starp spēlēm bija ļoti maz laika. Šī bija viena no smagākajām sezonām, kāda man bijusi. Tomēr kopumā man patika pašam savs un arī komandas sniegums – izdarījām to, kas bija jāizdara. Ierasts, ka Riga komandā ir plašs sastāvs, tomēr pērn saskārāmies ar daudzām traumām un nebija kā sezonu iepriekš, kad mierīgi varējām izlikt divus sastāvus. Šoreiz gadījās, ka 5–6 spēles pēc kārtas jāspēlē ik pēc trim dienām, jo arī centra aizsargu pozīcijā bija daudz veselības problēmu. Tomēr dažbrīd ar sastāvu situācija bija labāka, un varbūt šie brīži palīdzēja saglabāt spēkus sezonas beigām, kad spējām noturēties augšā.
2020. gads izcēlās arī ar to, ka Eirokausos uzvarētājs tika noskaidrots vienā spēlē. Citreiz, ja pirmajā spēlē kaut kas nesanāk, uz otro vari to pielabot un nospēlēt daudz labāk – tā mums bija 2019. gadā, kad pirmās spēles neaizvadījām tik labi, bet mājās rādījām pavisam citu sniegumu. Tagad aizbraucām uz Izraēlu, kur bija +35 grādi, un vajadzēja maksimumu parādīt vienā mačā – mājiniekiem bija lielas priekšrocības. Tas nebija godīgi. Atmiņā paliks arī spēle pret Sanmarīno klubu, ko vētras dēļ izdevās pabeigt vien nākamajā rītā. Brīdī, kad spēli apturēja, aptuveni pusstundu ģērbtuvē sēdējām klusumā, jo neviens nezināja, kas būs, vai spēle turpināsies, vai viņi neaizbrauks mājās. Bija bail, ka viss beigsies tāda sīkuma dēļ, kas nav no mums atkarīgs. Todien bija milzīgs vējš. Pa nakti visi palikām bāzē un, kad braucām uz to, redzējām, kā ceļa malā bija sagāzti koki.
Savukārt sezona noslēdzās ar Covid-19 uzliesmojumu komandā. Mēs, vairāki spēlētāji, bijām izlasē un, kad atgriezāmies, ārsts pateica, ka treniņi nenotiek, lai sēžam mājās, jo puse no tiem gandrīz 20, kuri palika uz vietas, bija pozitīvi. Visi devāmies karantīnā un vēl pēc pāris dienām no šiem gandrīz 20 cilvēkiem vairs tikai divi bija negatīvi. Mēs, kuri bijām izlasē un veseli, negribējām vairs atgriezties laukumā, jo ģērbtuvē vajadzēja sēdēt ar puišiem, kuri vēl pirms trim dienām bija pozitīvi, viņiem mājās slimoja ģimenes. Šis vīruss ir neprognozējams. Negribējās apdraudēt savu ģimeni, tāpēc arī es biju par to, lai neturpinātu sezonu. Nav ne jausmas, kas izraisīja uzliesmojumu. Vai kāds aizgāja uz veikalu vai kādu ballīti – grūti pateikt, kurš bija pirmais, jo vienā dienā pēkšņi pieciem bija temperatūra. Nākamajā jau pozitīvi bija deviņi, bet vēl pēc trim dienām gandrīz visi. Bija saslimušie, kuriem bija grūtāk elpot, sāpes krūtīs, bet nekas katastrofāls. Ļoti daudzi saskārās ar lielu bezspēku – pirmās trīs dienas nebija pat spēka, lai pieceltos no gultas un aizietu uz tualeti.
Sapnis par ārzemēm
Ja es zinātu, kāds ir iemesls, kāpēc man sanācis piecus gadus pēc kārtas kļūt par Latvijas čempionu, noteikti darītu visu, lai to turpinātu. Varu pateikt, ka visus piecus gadus komandās ir bijis ļoti labs kolektīvs, komandas biedri, jo futbolā viens čempionātu neuzvarēsi. Spilgtākajā atmiņā man palicis pirms trim gadiem izcīnītais pirmais tituls ar Riga komandu, jo tas nāca visgrūtāk. Sākumā ļoti daudz atpalikām no RFS, vasarā dzināmies pakaļ, panācām. Ļoti interesants gads. Ja es nākamsezon būšu RFS sastāvā, kā gan citādi – RFS būs čempione! Esam panākuši vienošanos, ka līdz janvāra vidum meklēju ārzemju klubu, jo vēlos pamēģināt spēkus spēcīgākā čempionātā. Ja atradīšu līmeni augstāku klubu, kas mani apmierinās, došos prom, ja ne, palikšu RFS. Kāpēc nepaliku Riga sastāvā? Ja ilgi spēlē vienā komandā, pārāk ieej komforta zonā. Man gribējās sevi no tās izmest, pamēģināt kaut ko jaunu, iegūt jaunas vēsmas – man ne visai patīk aizsēdēties. Turklāt svarīgs nosacījums bija, ka RFS deva iespēju līdz janvāra vidum meklēt citu komandu, izlēmu – kāpēc gan nepamēģināt? Ticu, ka Riga maciņš ir nedaudz biezāks kā RFS, bet laukumā cīnās spēlētāji, nevis budžets – arī 2020. gadā ar mazāku budžetu RFS mūs spēja apspēlēt gan čempionātā, gan kausā. Piekrītu, no malas izskatās, ka pēdējos gados RFS stratēģija ir pārpirkt citu komandu līderus, varbūt šogad tas darbosies.
Cik ilgi man cilvēki turpinās jautāt: vai interesantāk spēlēt aizsarga vai uzbrucēja pozīcijā? Jau pieci gadi pagājuši, kopš esmu aizsargs! Labāk jūtos tieši aizsardzībā, šajā pozīcijā man izveidojusies spilgtāka karjera – jā, patīkamāk ir gūt un svinēt vārtus, bet arī kā aizsargs spēju tos iesist. Ja nepieciešams, es varu ik pa laikam pievienoties uzbrukumam, bet treniņos speciāli šīs prasmes neattīstu. Neatceros, kad iepriekšējo reizi esmu iespēlēts uzbrukumā – laikam pirmajā sezonā Jūrmalas Spartakā. Savukārt 11 metru soda sitēju sarakstā es vienmēr esmu otrais vai trešais, arī 2020. gadā tā bija – ja pirmie divi neatrastos laukumā, es būtu klāt. Tomēr man iespēja sist pendeles nav tik svarīga, ļoti par to necīnos.
Uz Gibraltāru neskatāmies
2020. gadā beidzot debitēju Latvijas izlasē. Seno 2015. gada spēli pret Igauniju neskaitu, jo toreiz laukumā devās jauni spēlētāji, Virslīgas sastāvs. Kad rudenī izgāju laukumā oficiālā spēlē, bija pavisam citas sajūtas. Ļoti patīkamas. Kopš bērnu dienām ir gribējies spēlēt izlasē un beidzot sapnis piepildīts, kaut diezgan vēlu. Ļoti priecājos par to. Grūti spriest, kā pietrūkst izlasei, lai tā izkļūtu no neveiksmju zonas. Man bieži liekas, ka spēlētājiem trūkst pārliecības – kādā brīdī rezultāti sāka iet uz leju, izlase iekrita bedrē un nespēja no tās tikt ārā. Futbolisti ir labi, spēlē ārzemēs, nav tā, ka mums nebūtu ko ņemt izlasē, arī Virslīga nav no vājākajiem turnīriem, jo no tā puiši aizbrauc uz labiem čempionātiem. Pietrūkst pārliecības, ka varam spēlēt, gūt vārtus, uzvarēt, – tieši psiholoģiskais jautājums. Jo pēc klubu pārstāvniecības redzams, ka varam uzvarēt un spēlēt ar labām izlasēm. Spēlējot izlasē un Eirokausos, nav radies iespaids, ka man pietrūktu ķermeņa masas – ar savu augumu jūtos komfortabli. Jā, ir cilvēki, kuri saka, ka man vajagot pielikt muskuļus, bet var gadīties, ka pēc tam vairs nebūšu tik ātrs, kļūšu nedaudz kokains. Es to negribu. Šobrīd jūtos ļoti komfortabli, spēju uzvarēt divcīņas. Ļoti ceru, ka nākamajā ciklā spēsim uzvarēt ne tikai Gibraltāru, bet arī pacīnīsimies par augstākām vietām. Negribētos atkal Latviju redzēt tabulas apakšā – vajag ļoti labi iesākt ciklu un pēc tam uz emocijām čaļi sapratīs, ka var, un pacīnīsimies par augstākajām vietām. Protams, arī man gribas paskatīties, kā izskatīšos uz Norvēģijas zvaigznes Ērlinga Holanna fona. Tāpēc arī ļoti vēlos pamēģināt spēku spēcīgākā līgā, jo gribas paskatīties, vai varu ar viņiem spēlēt. Patīkami, ka uz izlasi tieku saukts ne tikai es, bet arī mans brālis Ingars. Tagad abiem mums jātiek sastāvā, lai vecākiem būtu prieks.