Boksēšanās prieks šoreiz sanāca ļoti īss...
Nujā, bet katrā ziņā prieks bija. Pretinieks bija spēcīgs. Pirms cīņas viņu daudz skatījāmies, analizējām viņa stilu, meklējām, ar ko viņu varētu pārspēt. Beigās viss arī sanāca tā, kā vajadzēja, - pamatā ar vieglumu. Cīņas beigās pieliku vēl spēku, un rezultāts tika sasniegts. Pēc pirmajiem trijiem nokdauniem viņš cēla augšā rokas, jo bija gatavs turpināt cīņu, bet pēc pēdējā vairs necēla. Laikam sajuta tos tiešos sitienus, kurus trāpīju viņam galvas rajonā.
Vai nav nelielas vilšanās, ka plānotā sešu raundu cīņa beidzās tik ātri?
Jā. Paši jau droši vien redzējāt, ka tiesnesis gribēja viņu [Jožefu Naģu] pēc trim nokdauniem ņemt nost, kā to paredz noteikumi, bet es savā stūrī viņam kliedzu, lai ļauj turpināt, lai ļauj paboksēt vēl.
Kāda šķita atmosfēra zālē?
(Sāk ar nopūtu, pēc kuras netālu esošā trenera Elvja Mihaiļenko māte pasaka priekšā - fantastiska! - aut.) Jā, nešaubīgi. Tiesa, es gan daudz neredzēju no tā, kas notika pirms cīņas, taču, kā jau parasti, pozitīvi noskaņota. Protams, skatītāji droši vien gaidīja kaut ko spraigāku. Ja tas būtu beidzies sestajā raundā, būtu pavisam citāda ažiotāža. Cilvēki gribēja redzēt kārtīgu cīņu, bet viņiem tās trīs minūtes paskrēja ļoti ātri.
Kā pats juties ringā?
Jutos labi, ja tikai rokas nesāpētu. Citādi viss bija kārtībā. Tagad nedēļas laikā jāsadakterē rokas un jāsagatavojas jūlija sākumā paredzētajam turnīram Kiprā.
Pie kā vēl piestrādāsi?
Turpināsim strādāt tāpat kā līdz šim. Pie izturības, spēka un ātruma. Trīs īpašības, kas nepieciešamas sekmīgai cīņai.
Kādi ir plāni pēc turnīra Kiprā?
Tie būs ļoti atkarīgi no tā, kā tur noboksēšos, tāpēc pagaidām vēl negribu neko atklāt.