Sportists, treneris un menedžeris — Igo allaž bijis uzmanības centrā ar darbiem, nevis vārdiem. «Visinteresantāk ir taisīt jaunus projektus,» viņš saka sarunā ar Dienu, kas lēkā starp trim tematiem — riteņbraukšanu, sporta rīkotāja ikdienu un Gada balvu sportā. Spēj tikai pierakstīt un sagrupēt.
Riteņbraukšana atdzimst
Ar riteņbraukšanu Latvijā notiek interesantas lietas. Jauns attīstības loks. Tikko nodibināta otrā profesionālā komanda — Sensa. Daži mūsējie (no Rietumu bankas) aizgāja uz turieni — Pudāns, Lasis, divi igauņi. (Andris) Reiss strādās par treneri.
Vai nebaida konkurence?
Tieši otrādi — cits asums uzreiz.
Vajadzēs jaunus kadrus…
Dabūjām labākus. Paņēmām beļģi, kurš bijis (Jana) Kirsipū gregari. Viens no Krievijas, zviedrs, lietuvietis. Atgriezās Arturs Ansons, un man ir nojauta, ka viņš būs labs. Brauks Saramotins, Eisaks, Rācenājs, Trautmanis, Veinbergs. No jaunajiem paņēmām Bekmani. Talantīgs — jaunatnes olimpiādē trešo vai ceturto vietu dabūjis. Nenovērtējams ieguvums ir Kirsipū kā galvenais treneris. Džeks karjerā uzvarējis 125 sacīkstēs, zina visu virtuvi, pazīst trases. To, ko paši varētu iemācīties piecos gados, viņš varbūt palīdzēs apgūt divos.
Cik reāla ir cerība, ka Latvijai vēl būs kāds Ozols vai Vainšteins?
Esmu pārliecināts, ka Baltijā cilvēki ģenētiski ir piemēroti, lai pasaules mērogā labi brauktu ar ričukiem. Igauņiem ir tāds Tāremā — 21 gads, Pro līgums. Igauņiem vēl divi tādi ir. Mums ir Smukulis — potenciāla zvaigzne. Pēc talanta nākamais ir Lasis. Tikai… Mums diemžēl neiznāca sakarīga saruna. Pieļauju, ka sakāpis galvā.
Lielāku algu gribēja?
Nē, līdz naudai nemaz netikām. Lielāku algu gribēja Meļehs. Es nebiju ar mieru maksāt, un viņš aizgāja.
Varbūt konkurenti būs bagātāki par komandu Rietumu banka?
Man ir komandas budžets, un tajā jāiekļaujas. Nākamgad mums klāt būs viens jauns sponsors. Tas var dot krasu pozitīvu pavērsienu. Līdz pat Pro līgai.
Kad Pro līgā Belohvoščikam pievienosies vēl kāds mūsējais?
Smukulis varēja parakstīt Pro līgumu, bet viņa franču treneris pareizi izdarīja — vēl jauns, lai nostabilizējas.
Kurā vecumā tad jāpāriet uz «augstāko līgu»?
Kad esi labs, tad paraksti līgumu. Bet — jo agrāk sāksi, jo agrāk beigsi. No krievu laikiem vēl ilgi nāca tendence: ja līdz 25 gadiem neesi zvaigzne, tad jākāpj nost. Pilnīgi aplami. Riteņos jau nav no svara tikai organisms. Jāsaprot, kas notiek, jāpazīst trases. Nav jau hokeja laukums, kas visur vairāk vai mazāk ir vienāds.
Kā Latvijas riteņbraukšanu ietekmēs pasaulē izvērstā cīņa ar dopingu?
Pozitīvi — kļūsim aizvien konkurētspējīgāki. Protams, ir vairāk un mazāk talantīgi sportisti. Bet, ierobežojot visas tās lietas, cilvēks kļūst kā cilvēks. Un, ja viņš ir cilvēks, tad viņu var vinnēt — pareizi trenējoties. Kirsipū nekad neko nav lietojis. Labi, viņš nav ticis līdz finišam Tour de France, bet viņam ir 125 uzvaras, tai skaitā četros tūres posmos. Kaut arī jaunībā viņš bija pašvaks. Un Romīts (Vainšteins) arī no dabas nebija nekāds stiprais.
Vai esi apmierināts ar to, kā attīstās tautas sacensības braukšanā ar kalnu velosipēdiem — SEB MTB seriāls?
Tas ir ieņēmis savu nišu un novērtēts diezgan augstu. Kvalitāti vēl paaugstināšu. Ir idejas. Būs īpašs pasākums bērniem. Romka (Vainšteins), Kaspars (Ozers), Dubis (Dainis Ozols) piekrituši palīdzēt. Jādomā arī par intrigu. Futbolā atnāk 200 skatītāju uz spēli, un prese raksta, ka baigais notikums. Es parādīšu, ka mums arī brauc normāli džeki. Ir divas profesionālas komandas un vēl dažas brigādes, kurās maksā algas. Vēl būs Baltijas līmeņa pasākums — Nissan Baltijas kauss. Prologs Tallinā, viens posms Karksinuijā, otrs Smiltenē. Pēc pasaules čempionāta, kad visi profi varēs atbraukt. Varbūt vēl viens posms Somijā.
Bet riteņbraukšanas izplatība aizvien sašaurinās...
Jā... Smiltenē bija labi riteņbraucēji, bet tagad visi basīti spēlē. Smuka zāle. Basketbolisti no viņiem neiznāks, bet uz ričuka varbūt kāds pasaules klases džeks izaugtu...
Kurš tad vainīgs?
Neviens nav vainīgs. Tā ir kopējā problēma daudzos sporta veidos — juku laikos pazuda treneri. Tolaik valsts politikas vispār nebija. Un labi nostrādāja Valdis Valters, kurš ielika kāju visās durvīs. Basketbolam vēl ilgi vajadzētu viņam pateikties.
Sports kā bizness
Cik pasākumu rīko tava aģentūra?
Sešus SEB MTB
sacensību posmus, Gada balvu, Rīgas velomaratonu un Grand Prix. Plus komanda
Rietumu banka, kas laika ziņā man paņem vairāk par pusi. Janvārī jāpalīdz
sarīkot Eiropas čempionātu šorttrekā. Ir vēl viens projekts. 2008.gada
31.augustā pirmo reizi notiks Human run. Organizē Nike. 32 pilsētās — Ņujorkā,
Londonā, Berlīnē, Losandželosā u.c. Rīga acīmredzot būs trīsdesmit trešā. Viņi
grib panākt, lai vienlaikus 10 miljoni skrien
Tātad tavam vārdam jau ir starptautiska reputācija...
Kad sāc darboties, rodas pieredze. Ja zinu, ka varu uztaisīt, tad ņemos. Bet negribu sagrābties visu. Jāatstāj laiks arī copei.
Visiem projektiem jābūt plusos?
Kā tad savādāk? Bet man nekad nav bijis mērķis nopelnīt baigi daudz naudas. Esmu apmierināts, ja esmu pietiekami labi atalgots un daru to, kas man patīk. Es nesaku, ka tas ir labi. Vairāk nopelnīt nozīmētu, ka varētu vēl kaut ko attīstīt, varētu palīdzēt citiem.
Kur mācījies organizēt?
Jebkurš treneris
sacensībās redz to, kas viņu profesionāli interesē — kā kurš spēlē vai skrien,
un parasti neredz neko apkārt. Kad pirms 20 gadiem sākām regulāri braukāt uz
riteņbraukšanas mačiem ārzemēm, man nebija mērķa mācīties rīkot sacensības.
Tomēr kaut kas no redzētā ir nogulsnējies. Vēlāk sāku pētīt tās lietas īpaši.
Ja piedomā, tad daudz ko arī redzi. Vēriena ziņā Tour de France jau var
pielīdzināt olimpiskajām spēlēm. Vismaz ziemas. Ja tu tādas esi uztaisījis, tad
vari pieredzi izmantot arī citur. Savulaik
Vai Sporta pedagoģijas akadēmija neaicina lasīt lekcijas par sporta mārketingu?
Neaicina. Baltkrievi paaicināja uztaisīt programmu. Viņiem nauda ir, vecā sistēma saglabāta, bet īsti nestrādā. Man lietpratīgus palīgus vajag. Meklēju savā lokā, bet laikam vajag plašāk. Ja kāds grib ko darīt, lai nāk šurp.
Pieņemts uzskatīt, ka igauņiem ir labs ķēriens uz rīkošanu.
Ir, un viņiem ir valsts atbalsts. Man sākumā bija grūti, jo neatbalstīja, kaut arī esmu iesaistījis tūkstošus, kuri, iespējams, mazāk slimo. Es reiz uzstājos LOK asamblejā — sportā cik tur to miljonu, no kuriem es biju paprasījis 0,003%, un tos pašus neiedeva. Rīgas velomaratons ir starptautiskas sacensības profesionāliem sportistiem — tur puslīdz OK. Bet masām — nekā. Domāju, orientieristiem ir kaut kas līdzīgs.
Tātad miljoni aiziet ne tur, kur vajadzētu iet?
Es nezinu — svešā kabatā neskatos. Bet fakts paliek fakts. Esmu par to, ka valstij vajadzētu iniciēt tādus sporta veidus, ar kuriem var aktīvi nodarboties ārā, brīvā dabā, daudz neinvestējot. Brīvi, ar ģimeni jebkurā laikā. Kā Skandināvijā — skrien, slēpo, brauc ar ričukiem, nūjo. Kāda mums sirds slimību statistika? Pēdējā vieta Eiropā. Bet mērķtiecīgas darbības, lai situāciju uzlabotu, nav. Man saka, lai daru. Nu tad es daru. Orientieristi dara, bet par viņiem smejas. Kaut gan kas ir vērtīgāk — ja seši tūkstoši skrien pa mežu vai sadzeras alu un dulli atbrauc atpakaļ no hokeja čempionāta?
Vai ar Kirovu Lipmanu par šo tematu arī esi runājis?
Nu, es jau pats esmu hokeju spēlējis un esmu hoķa fans. Nekādā gadījumā negribu pretnostatīt. Redzēt, skatīties, pārdzīvot līdz — svēta lieta. Bet tos, kuri paši grib nodarboties, arī vajag atbalstīt. Ir daudz piemēru, kā to vienkārši izdarīt. Amerikā ir vietas, kur piebrauc ar autiņu, un ir trase, kur var skriet, izbraukt ar ričuku. Pat nevajag vietu, kur pārģērbties.
Bet Rīgā par dārgu naudu krāso veloceliņu...
Man grūti saprast, kā tos celiņus attīstīs. No kaut kurienes uz kaut kurieni uztaisīti, bet kā tikt uz galapunktu un atpakaļ... Piemēram, Briselē neredzēsi, ka pa centru kāds brauktu ar divriteni. Vai stiepsi to augšā piektajā stāvā? Dullam jābūt. Bet, kam ir privātmāja, tam ir ričuks.
Kuru amatu tu gribētu ieņemt, lai to varētu ietekmēt?
Negribu amatu, esmu biznesmenis, nevis ierēdnis. Vispār man labāk patīk darīt, nekā runāt. Rīkojos savā nišā, bet laukumu arī redzu.
AudzināŠanas faktors
Kā radās Gada balva?
Projektu uzrakstīju jau pirms gadiem astoņiem. Bet tas nevarēja būt privāts sarīkojums. Gāju uz LOK, bet ar Vilni (Baltiņu) kaut kā nesanāca. Aldons (Vrubļevskis) bija atsaucīgāks.
Vai saturs un forma atbilst iecerei?
Viktoru Runtuli biju redzējis daudzos pasākumos, man ļoti patika, kā viņš dara, diezgan stilīgi un moderni. Sarunājām, kā varētu izskatīties. Viņš arī daudz braukā pa pasauli, skatās, kā citur dara. Nominācijas izdomāju pats. Piemēram, Sportista ieguldījums. Kad futbolisti iekļuva Eiropas čempionāta finālā — viņi varēja nebūt labākā komanda, bet ieguldījums bija ļoti liels. Varbūt vēl jāpiedomā par izvirzīšanas kārtību. Ir lietas, ko zina tikai nedaudzi. Piemēram, par godīgu cīņu. Sacensībās Kandavā viens sīkais iebrauca bedrē un kūņājās pa ūdeni. Visi brauca garām, bet viens apstājās un izvilka ārā. Latvija taču ir slima ar neizpalīdzību. Amerikā, ja stāvēsi ceļa malā, trīs apstāsies un paprasīs, vai nevajag palīdzēt. Sportā audzināšanas faktoram jābūt. Domājam publicēt visu nominēto sarakstu — ne tikai tos piecus, kas galasarakstā.
Tas ir pasākums sportistiem vai skatītājiem?
Gribam, lai sportisti var patusēt. Šogad Arēnā 600 biļešu eksperimenta pēc palaidām. Daudzi ir interesējušies — kāpēc ne? Mūža balvas pasniegšana jau ir diezgan emocionāls brīdis.
Vai pēc šiem sarīkojumiem vairāk kļuvis draugu vai kritiķu?
Nezinu, daudz neklausos.
Kam vieglāk naudu dabūt — MTB vai Gada balvai
Apmēram vienādi. Liels bizness tas nav, bet finansiāli var pagriezt vēl labāk.
***
IGO JAPIŅŠ
Dzimis 1950.gadā. Precējies, 4 bērni un 1 mazbērns.
PSRS Tautu
spartakiādēs ieguvis sudrabu un bronzu
Beidzis LVFKI. Trenera stāžs 19 gadu. Vadījis PSRS junioru izlasi un Latvijas izlasi, izveidojis pirmo profesionālo komandu PSRS.
Gandrīz 10 gadu vada Igo Japiņa sporta aģentūru.