Entuziasms Ilzi Bērziņu notur šahā

Visas kopā spēja iegūt 28.vietu. Ar ko šī olimpiāde atšķīrās no tavām iepriekšējām? Bija daudz jaunumu sacensību norisē, un tas iespaidoja arī spēļu gaitu. Rīkotāji grib šahu padarīt publikai interesantāku, un tas dažreiz rada neērtības spēlētājiem. Taču pie visa var pierast. No tām olimpiādēm, kurās pati esmu bijusi, vislabākā bija Elistā, bet tur uz kārts tika likts Iļumžinova prestižs. Vācieši nebija pārāk centušies — sak, mēs tāpat esam liela valsts, un nevienam nekas nav jāpierāda. Tāpēc arī bieži gadījās sīkas aizķeršanās. Kā Drēzdenes mīnusu var minēt arī to, ka komandām nebija vienādi apstākļi — vieni dzīvoja blakus spēļu vietai, citi — pusstundas braucienā. Partiju kavēt nedrīkstēja, tāpēc uz "olimpisko tramvaju" nācās doties laikus — šeit nav olimpiskās spēles, kur dalībnieki tiek vesti organizēti. Ja ņem vērā, ka tikai ap 11 rītā kļuva zināmas konkrētās pretinieces, laika sagatavoties partijai palika mazāk nekā tām, kas dzīvoja tuvāk. 28.vieta it kā bija sliktāk, nekā tika gaidīts… Atkarībā, kas un ko gaidīja. Protams, mēs arī gribējām nospēlēt labāk. Pēc vecās sistēas arī būtu augstāk, taču tas neskaitās. Pirmajā mirklī pat bija nedaudz sāpīgi dzirdēt no paziņām — kāpēc tik slikti. 28.vieta mums nav slikta, ja ņem vērā, ka olimpiādei šoreiz speciāli negatavojāmies. Viens punkts vairāk, un būtu divdesmitniekā. Komandu spēku samēri no 15. līdz 60.vietai bija līdzīgi, un notikumi visādi varēja pavērsties. Kuriozs — ja es savulaik nebūtu piefiksējusi, ka nāk pēdējais brīdis, lai pieteiktos olimpiādei, Latvija varbūt nemaz nespēlētu. Starp Baltijas valstīm gan mēs bijām augstākajās vietās, kaut organizatoriski pēdējā laikā bijām paši vājākie. Šāda miniuzvara arī ir svarīga, kaut savā starpā sadzīvojam ļoti labi.Agrāk tika mēļots par ne visai labu gaisotni olimpiskajā komandā. Kā bija šoreiz? Šoreiz Latvijas komanda bija ļoti jauna, taču gribētos apgalvot, ka mikroklimats bija labs. Stabilizējoša bija arī Ingūnas Ernestes atbraukšana. Strīdu, kad, kurai un ar kādām figūrām spēlēt, nebija. Varbūt arī tāpēc, ka jaunās bija priecīgas, ka vispār tiek pie spēlēšanas. Meitenes ir apņēmības pilnas spēlēt un spēlēt. Sagaidot atpakaļ Danu Reiznieci ar uzkrāto pieredzi, ir iespēja pacīnīties par vadošajām vietām. Sešnieks nemaz nebūtu nereāls. Sieviešu turnīrā starpība starp līderkomandām un sekotājām nav tik nepārvarams bezdibenis, kā tas ir vīriem. Tie, kam reitings ir 2700—2800, ir kā monstri. Taču, lai mēs iegūtu labu vietu, jābūt veselai apstākļu sakritībai. Konkrētāk? Komandai jābūt iespējami labākajā sastāvā. Visai naivi ir cerēt, ka savāksimies lidostā, ieradīsimies olimpiādē un visas vinnēsim. Tas ir ļoti nopietns pasākums, kuram daudzas komandas arī ļoti nopietni gatavojas. Gan teorētiskā ziņā, gan fiziski. Olimpiādi ar smadzenēm vien nevar vinnēt. Man šoreiz nācās nospēlēt visus mačus. Piecas stundas pie galdiņa ir liela slodze. Uzskatu, ka indietei zaudēju tieši tāpēc, ka fiziski aizlūzu, zuda koncentrēšanās spējas un pieļāvu muļķīgu kļūdu. Lai no tā izvairītos, jārūpējas arī par fizisko kondīciju. Jāveido komanda, kurā būtu labs mikroklimats un personiskās ambīcijas tiktu pakļautas komandas interesēm. Tikai tā var ko sasniegt. Spilgts piemērs ir Armēnijas vīriešu izlase, kas spicē turas jau daudzus gadus. Vai Gruzijas sieviešu komanda. Tajā gan allaž bijušas spēcīgas līderes. Šoreiz Čiburdanidze pie pirmā galdiņa nospēlēja fantastiski. Noteikti ir vajadzīgs treneris, kapteinis, kas savāc komandu, novērš pirmos domstarpību iedīgļus. Ko dari, kad acis ir atrautas no šaha galdiņa? Šajā olimpiādē tādu brīžu sanāca pavisam maz. Paskatos, kā sokas pārējām, tad puišiem, tad igauņiem un lietuviešiem, ja sanāk, pakavējos pie zvaigžņu galdiņa. Vai bija kāda pretiniece, par kuru neatradi dosjē? Šoreiz negadījās. Iepriekšējās reizēs, kad biju rezerviste un spēlēju pret vājākām pretiniecēm, pa reizei gadījās. Kā gatavojāties spēlēm? Parasti to sākām darīt, kad bija zināmas konkrētas pretinieces. Vakarā uzzinājām komandu, ar ko jāspēlē. Tad vēl bija vismaz divi varianti. Nebija vērts, ko meklēt. Pēc mača bija nogurums. Otrā rītā jau bija zināma pretiniece un tad atlika dažas stundas, lai izvēlētos pareizo atklātni — kā ar baltajiem iegūt pārsvaru, kā ar melnajiem saglabāt stabilitāti.Latvijas šahā problēmu netrūkst, taču sieviešu izlase ik pa pāris gadiem saņem papildinājumu. Tā tas pēdējos gados ir bijis, un tāpēc arī nākotnē gribas raudzīties ar labām cerībām. Mēs nekur šaham neesam pazudušas, kaut te bija absolūta nesakārtotība. Pat Latvijas čempionāts nav noticis, un sastāvs olimpiādei tika pateikts, griestos skatoties. Labi, mums jau arī nav lielas izvēles. Jo sevišķi tagad, kad spēlē pie četriem galdiņiem un Dana (Reizniece) palika mājās. Mums visām patīk šahs, un entuziasms notur pie galdiņiem. Taču sievietēm no šaha vien iztikt laikam ir gaužām grūti? Pašreizējā Latvijas situācijā pat nereāli. Pirms desmit gadiem man bija 50 latu stipendija, un skolēnam tā bija laba nauda. Tagad gan studēju, gan strādāju. Citas mācās. No šaha iztiek varbūt kādas 20 pašas spēcīgākās, kas parasti nosmeļ turnīru krējumu. Tagad mērķis ir dabūt lielmeistares nosaukumu, jo tad ir cita piekļuve turnīriem. Šoreiz pavisam maz pietrūka. Ļoti svarīgi, lai tepat Latvijā būtu laba līmeņa turnīri, kuros varētu piedalīties, jaunie šahisti varētu vērot, kā spēlē spēcīgie, un būtu iespēja mācīties. Es joprojām atceros Bankas Baltija turnīru. Man laikam bija 11 gadu, spēlēju jauniešu čempionāta atlasē un balvā dabūju milzīgu lāci. Vīriešu izlases līderis Normunds Miezis bija gaužām priecīgs, ka olimpiādē palielinājies spēlējošo meiteņu skaits. Vai saviesīgā dzīve netraucē spēlēšanai? Tas ir nopietns pasākums. Bermuda party vai kas līdzīgs notiek pirms brīvdienām vai kad olimpiāde beigusies. Pēc saspringtas sēdēšanas pie galdiņa atslodze ir vajadzīga. Kaut vai lai parunātu ar seniem draugiem. Te bija iespēja satikt daudzus. Arī tos, kas nesen vēl bija Latvijas šahā, — Frīdmanu, Naidiču, Ķeņģi, Rausi, Širovu. Olimpiādē tomēr priekšplānā ir šahs. Bet ir daži turnīri, piemēram, Pardubicē, kur arī saviesīgā daļa ieņem ļoti nozīmīgu vietu. No Latvijas reizēm tur aizbrauc 80 šahistu. Tāpat Liepājas rokādē daži ierodas, lai jauki atpūstos pie jūras un pie reizes uzspēlētu šahu. Satiktos, patusētu, jo ne visiem ir mērķis izcīnīt augstu vietu. Mums tāds ir. Ja ne katrai atsevišķi, tad kā komandai.Kā vērtē pašreizējo situāciju Latvijas šahā? Kā rāpšanos ārā no totālas krīzes. Kādu laiku gandrīz viss bija apstājies. Var teikt, ka zemāk vairs nebija kur krist. No jaunas varas vienmēr daudz ko gaida. Vispirms jau sakārtotību. Pirms olimpiādes vasarā bija komandu sacensības Norvēģijā, un arī tās noderēja Drēzdenē. Piedalījāmies pasaules prāta spēlēs Pekinā. Tur dabūjām labas emocijas. Kur tu saskati pamatu šaha attīstībai? Tradīcijās. Mēs ar saviem talantiem barojam daudzas valstis. Simbolos. No Latvijas nāk Mihails Tāls, ko zina un ciena visa šaha pasaule. Mums šī bagātība ir jāizmato. Kāpēc vairākus gadus Mihaila Tāla piemiņas turnīrs notiek Maskavā? Šeit nebija, kas uzņemtos to sarīkot. Jā, naudas arī trūka. Taču vairāk par visu trūka un joprojām trūkst cilvēku. Ir jauns un darbīgs prezidents, tāpēc arī tagad gribas cerēt, ka būs labāk. Jābūt labāk, un katram ir jāpalīdz, lai būtu labāk.