Grūtākā diena braucienā

Pēc brokastīm nedaudz uzfrišināju savu riteni, pārbaudot, vai viss ir vietā, saeļļoju ķēdi.Devāmies gar ezera rietumu krastu uz ziemeļiem, spīdēja spoža saule un bija skaidrs, ka diena būs karsta. Ceļš veda pārsvarā augšup un pūta spēcīgs rietumu vējš, kas braukšanu padarīja smagāku. Arī pēcpuse pēc sešām nobrauktām dienām radīja diskomfortu, taču ar to vien ir jāsamierinās.Izvēlējāmies ceļu, kas ved no Penticton uz Princeton, jo KVR ceļš ir pārāk mīksts un priekš 135 km garuma noteikti, ka pārāk nogurdinošs. Aptuveni 80% viss ir atkarīgs no mentālās izturības, jo, katru dienu nedēļu pēc kārtas sēžot uz riteņa, uzkrājās nogurums, kas, protams, atstāj iespaidu uz izturību. Proti, ir grūti saglabāt to pozitīvo motivāciju, it sevišķi, ja ķermenis ir saguris un daba brīžiem nostājās „ne pa ceļam” – pretvējš, karstums, kalni.Man šķita, ka šī diena bija vissmagākā, jau pēc pavadītiem 40 km, kas pārsvarā veda augšup, es sajutos iztukšots, bija grūti apzināties, ka priekšā vēl ir 90 km, ko braukt. Pēc nobrauktām divarpus stundām apstājāmies, lai paēstu pusdienas (kas nu katram sasmērēts līdzi mugursomā) un tad devāmies tālāk pa kalnu augšup. Tieši tad arī gāja vissmagāk. Kājas negribēja kustēties, pūta spēcīgs pretvējš, un likās, ka vienlaicīgi bremzēju un minos. Pēc stundas apstājos pie nelielas bodes, lai nopirktu enerģijas dzērienu cerībā, ka tas palīdzēs atgūties, un brīnumainā kārtā tas darbojās.Bija atlikuši 40 km ko braukt, taču priekšā bija kalns, kas paņēma daudz spēkus. Kopā ar grupas biedriem arī vilkām labā tempā un kalna virsotnē bijām atrāvušies divatā ar Pieter Gysel. Tā mēs turpinājām „stiept” arī no kalna lejā līdz ciemam Princeton.Princton apstājāmies pie veikala un uzpildījām dzeramos, uzēdām našķus un bijām gatavi doties tālāk uz Otter Lake. Priekšā bija kārtējais kalns un atkal ar Pīteru stiepām augšā, turot augstu tempu. Kājās vairs nebija daudz spēka atlicis, taču, apzinoties, ka pēc 20 km būsim galā, motivācija atgriezās, un, pārvarot kalnu, ceļš veda lejup.Kalna lejas daļā satikām treneri, kas norādīja, ka līdz kempingam ir atlikuši 11 km, un tos tad arī veicām nedaudz mierīgākā  tempā. Visbeidzot, nonākot galā, ne par brīnumu, kempingā dušu nav un tad taisnā ceļā devos uz ezeru atvēsināties un pie viena noskaloties.Ir ļoti patīkama sajūta pēc septiņām pavadītām stundām ceļā, kad beidzot esi galā, taču spēki ir izsīkuši un šķiet, ka pat tāda lieta kā paēst prasa daudz spēku.Nākamā  diena nesolās būt vieglāka, kaut gan distance būs nedaudz īsāka, taču visam pāri stāv pamatīgs sagurums. Līdz Vankūverai atlikušas vairs pāris dienas un ar nepacietību gribas nonākt gala mērķī.