Kas jāliek čemodānā, braucot uz pirmo finālturnīru?
Jāliek drosme, prāts, apņēmība un cīņasspars, ar ko mēs vienmēr esam izkapājuši tās uzvaras. Visu pārējo nepieciešamo saliks citi: vienam sieva, citam mamma. Federācija, cerams, nodrošinās ar visu, lai mēs, spēlētāji, varam bez liekām raizēm cīnīties par katru bumbu.
Pēc izšķirošās uzvaras kvalifikācijā pār Slovēniju treneri un spēlētāji apgalvoja, ka vēl neapjauš sasniegto. Vai šī pusgada laikā tas ir izdevies?
To, ka paveikts kaut kas ļoti liels, sapratām jau uzreiz. Tam gatavojāmies jau gadiem. Vienkārši tobrīd tās emocijas bija tik augstu, ka bijām kā debesīs. Tā patiesā izpratne jau tāpat parādīsies vienīgi pēdējās dienās, kad būsim Norvēģijā, trenēsimies lielajā arēnā un sāksim vairāk skatīties pretiniekus.
Cik strauji paskrēja laiks kopš kvalificēšanās?
Laiks pagāja ātri, bet arī paveikts tajā ir daudz. Trenējāmies, bija arī nometnes un pārbaudes spēles. Tāpat jau šķiet, ka tikko vēl izcīnījām ceļazīmi, bet nu jau jābrauc uz čempionātu.
Mērķtiecīgi gatavojāties finālturnīram jau kopš ceļazīmes iegūšanas?
Noteikti. Īpaši jau to var teikt par tiem spēlētājiem, kuri netrenējas profesionāli. Redzams, ka ir darīts viss, lai viņi būtu savā vislabākajā fiziskajā formā. Ārzemēs spēlējošie jau vasaras vidū sāka gatavošanos sezonai. Pats par finālturnīru vairāk sāku piedomāt kādas sešas līdz astoņas nedēļas iepriekš. Finiša taisnē jāpakārto visas ēšanas, gulēšanas, treniņi un morālā noskaņošanās. Handbola ziņā jau šai laikā neko jaunu neiemācīsimies. Galvenais ir nobriest šīm cīņām un būt fiziski tām gataviem.
Treniņu bijis vairāk nekā pirms kvalifikācijas spēlēm?
Treneri var gatavot komandu bez pārmērīgas steigas. Kvalifikācijas ciklos nedēļas sabraukumā nereti bija divas spēles un četri treniņi – sanāca visam pievērsties virspusēji. Šoreiz katrā treniņā varam koncentrēties kaut kam vienam, sagatavoties fiziski un emocionāli. Tāpat jau vienmēr var vēlēties vēl labāk. Man pašam nācās izlaist vienu no decembra treniņnometnēm, turklāt svētki padarīja gatavošanos saraustītu. Ideāli būtu, ja izlasei būtu tāda bāzes komanda, kāda kādreiz bija ASK, kur ap desmit spēlētājiem ikdienā trenējās un spēlēja kopā.
Šādas bāzes komandas jau šobrīd nav arī citām Eiropas izlasēm!
Jā, bet atšķirība ir tā, ka lielai daļai šo komandu visi spēlētāji ir labos čempionātos un trenējas profesionālā režīmā. Tas palīdz treneru darbā un komandas funkcionalitātē. Mums izlase nekad nav bijusi profesionāla. Kopš ASK pajukšanas valstsvienībā ir četri pieci profesionāļi, bet pārējie ir amatieri.
Kā tu izjūti šo atšķirību?
Izjūtu lielāku atbildību par rezultāta veidošanu. Jārāda priekšzīme. Profesionāļiem vairāk jāuzņemas spēle uz sevi. Protams, visiem ir jācenšas uzņemties iniciatīvu, taču labi zinām, ko no kura var sagaidīt. Arī treniņos sapratnes un sadarbību izveidošana prasa vairāk laika un enerģijas, jo ne visi ikdienā spēlē un trenējas tādā līmenī. Jābūt pacietīgiem un saprotošiem, jo pārējiem džekiem ne fiziski, ne taktiski tā nav ikdiena.
Visu interviju lasiet avīzes Diena pirmdienas, 6. janvāra, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!