Latvijas valstsvienības pussargs Lūkass Vapne pēdējā pusotra gada laikā trenera Paolo Nikolato vadībā pamazām ielauzies komandas rotācijā un pusi no savām 14 izlasē aizvadītajām spēlēm sācis pamatsastāvā. Arī otrdien pret vienu no pasaules spēcīgākajām komandām Angliju, pret kuru gan neizdevās sasniegt cerēto rezultātu. «Skaidrs, ka bijām «anderdogi», bet rezultāts 0:5 ir diezgan... Varētu teikt, pat apkaunojošs. Tā līmeņu atšķirība ir acīmredzama, bet bija jau arī mums labi momenti,» sarunā pēc spēles uzsvēra 22 gadus vecais pussargs, kurš klubu līmenī aizvada savu pirmo sezonu ārpus dzimtenes, pārstāvot Norvēģijas otrās līgas klubu Sogndal.
Izbraukuma spēle Vemblijā pavasarī saturiski izdevās labāka?
Man grūti salīdzināt, jo to spēli noskatījos no soliņa. Būt laukumā ir pavisam citādi. Man šķiet, ka arī šoreiz tīri labi nosedzām brīvās zonas, līdzīgi kā to darījām Londonā. Skaidrs, ka, ilgstoši spēlējot tik zemā blokā, viņiem savas iespējas radīsies un tur ir tādi futbolisti, kuri tās izmantos ar augstu precizitāti.
Vai angļu līmenis pārsteidza?
Katru nedēļu sanāk skatīties viņus televīzijā, tāpēc viņu līmenis un spēles stils ir diezgan labi zināms, bet izjust to uz savas ādas ir pavisam citādāk. Pietiek mazu mirklīti kaut kur nokavēt, un viņiem tās kājas ir tik asas, ka panākt ir ļoti grūti. Visi viņi ir jaudīgi, fiziski un tehniski spēcīgi, bet tā lielākā atšķirība ir galvā – domāšanas ātrumā. To arī ir visgrūtāk uztrenēt, ja ikdienā nespēlē tādā līmenī. Mums nav spēlētāju Top 5 līgās, un bez tā ir sarežģīti sasniegt tos ātrumus domāšanā.
Pēdējā pusotra gada laikā esi iekļāvies valstsvienības rotācijā, taču loma un spēles laiks bijis svārstīgs. Vai gaidīji, ka pret Angliju iziesi jau pamatsastāvā?
Nevaru apgalvot, ka gaidīju, bet biju par to priecīgs. Šo spēli atcerēsies ne tikai daudzie līdzjutēji, bet arī spēlētāji. Bija patīkami jau no pirmajām minūtēm sajust lielo futbolu, spēlēt pret tādiem meistariem. Apzinos, ka man joprojām ir jāpierāda sevi, lai nopelnītu spēles minūtes, lai gan pamazām esmu jau iekļāvies komandā.
Agrāk pēc izsaukšanas pirmā doma bija sevi apliecināt treniņos, bet spēlēt vēl diezin vai tikšu, bet tagad jau braucu ar apziņu, ka laukumā tikšu. Tas, cik liels būs man atvēlētais spēles laiks, atkarīgs no darba treniņos. Ir izveidojies labs kontakts ar treneri. Jūtu, ka viņš man tic. Jūtu arī, ka viņš vēlas no manis izspiest vēl mazliet vairāk. Esmu dažās spēlēs arī nosēdināts, bet tas ir tādēļ, lai mani mazliet saniknotu un liktu man spiest no sevis ārā maksimumu katrā epizodē. Viņš ne reizi vien ir teicis, ka redz manī milzu potenciālu un viņam ir patīkami ar mani strādāt. Tie ir silti vārdi.
Ceri, ka sadarbība ar treneri pēc šī cikla tiks turpināta?
Es būtu priecīgs, ja sadarbība tiktu turpināta. Esmu runājis ar komandas biedriem, un arī viņi ir līdzīgās domās. Trenera attieksme pret darbu un komandu ir visaugstākajā līmenī. Skaidrs, ka fani vispirms redz rezultātu, bet es esmu pārliecināts, ka, viņam paliekot, mēs varam sasniegt lielas lietas.
Kā vērtē šo ciklu, kurā palikusi tikai viena spēle – novembrī pret Serbiju?
Uzskatu, ka punktu ir mazāk nekā ar mūsu parādīto spēles līmeni vajadzētu būt. Žēl par šo sabraukumu, kas izvērtās neveiksmīgākais, turklāt savu skatītāju priekšā. Pret Andoru varēja būt arī 4:1 vai 3:1, pret Angliju starpība bija mazliet par lielu. Mazliet nepaveicās, līdzīgi kā iepriekšējās spēlēs pret Serbiju un Albāniju, kurās bija iespēja izcīnīt arī punktus. Katrs solis uz priekšu nāk ar lielu darbu. Diemžēl valstsvienībā mums to nometņu nav tik daudz, lai attīstība veidotos straujāka, lai treneris uzreiz varētu visu sabīdīt, kā viņš to grib redzēt. Tomēr katrā spēlē ir nogriežņi, kuros izdodas laukumā sasniegt viņa ieceres, un tās minūtes mums ir bijušas veiksmīgas. Ar to ir jāstrādā. Pēdējās spēlēs mums izdevās kādas 30 minūtes, tad jātiecas, lai mēs to varētu darīt vismaz 60 minūšu garumā un pakāpeniski iet uz visām 90. Tad būs arī citi rezultāti.