Poļakovs analizē Ventspils - Skonto spēli: Stils, ārišķība un atklāts tiešums

Sestdien Latvijas futbola virslīgā tika aizvadīta viena ļoti svarīga spēle cīņā par medaļu sadali. Ventspils savā laukumā uzņēma Skonto un svinēja laimīgu uzvaru ar 1:0. Taču Josukes Saito gūtie vārti bija drīzāk veiksmīgs gadījums nekā likumsakarīgs iznākums (lai gan nedrīkst arī noliegt Ventspils treneru nopelnus, kuri koordinē spēlētāju pozīcijas sānu iemetienu gadījumos). Abas komandas bija spēkos ļoti līdzvērtīgas, lai arī krasi atšķirīgas spēles stilā. Tas abiem Latvijas smagsvariem ir atšķirīgs jau sen, tāpēc minēto spēli ir vērts paanalizēt no šāda rakursa, nevis pēc principa "kāpēc vieni uzvarēja, bet otri zaudēja".

Pirms spēles prognozējot abu komandu iespējamos sākumsastāvus un spēlētāju izvietojumus, biju pārliecināts, ka Pahars pieturēsies pie sevis biežāk izmantotās 4-4-2 shēmas. Pats treneris vairākkārt intervijās uzsvēris, ka, viņaprāt, tā ir vairāk piemērota Latvijas futbola īpatnībām un viņam pieejamajiem spēlētāju resursiem. Taču, baidoties zaudēt laukuma centru, kur tādā gadījumā ventspilniekiem būtu pārsvars trīs pret divi, Pahars izvēlējās izmantot 4-2-3-1 ar pēdējā laikā maz spēlējušo Minori Sato pozīcijā zem uzbrucēja. Ar šo vienu šāviņu Skonto treneris nošāva uzreiz divus zaķus.

Pirmkārt, tādā veidā Ventspilij netika dots skaitliskais pārsvars laukuma centrā. Otrkārt, Sato neitralizēšana atpakaļ tika "atvilkts" Igors Tarasovs. No malas loģiskāk mazajam Sato šķita piesaistīt Simonu Pauļu, kurš ir augumā mazāks un, iespējams, ātrāks nekā Tarasovs, taču divus zaķus ar vienu šāvienu gribēja nošaut arī Ventspils treneris. Proti, raženā Tarasova atvirzīšana atpakaļ dzeltenzilajiem atvieglotu dzīvi "otrajā stāvā", kur skontieši lika lielas cerības uz Tadu Labuku.

Otrā galā ar ventspilnieku 10. numura Jurija Žigajeva neitralizēšanu nodarbojās Ritvars Rugins. Rode, iespējams, būtu labāka opcija aizsargājoties, bet Rugins kustīgāks un agresīvāks. To, cik svarīga loma tika uzticēta Ruginam, apliecina statistika. Viņš iesaistījās 33 divcīņās (lielākais rādītājs starp rīdziniekiem), no kurām 32 bija pa zemi. Ruginam bija visvairāk darba savā komandā arī izklupienos (sešas reizes nācās likt lietā šo spēles elementu, uzvarēts trīsreiz) un bumbas pārtveršanā (to izdarīja deviņas reizes, piecreiz pretinieka laukuma pusē). Ritvara produktivitāte aizsardzībā varēja būt arī labāka, bet savu galveno uzdevumu - neitralizēt Žigajevu - viņš paveica godam. Lai gan vairākas reizes tas izdevās tikai ar noteikumu pārkāpumu. To gan var arī saprast - pret Žigajevu noteikumi pārkāpti piecreiz, un viņš visvairāk dabūja ciest starp mājiniekiem.

Atgriežoties pie Tarasova, jāteic, ka Pahara plāns nostrādāja - citkārt daudz tālsitienus izdarošais pussargs šoreiz Māliņa vārtus apdraudēja tikai vienu reizi, un to pašu Skonto spēlētāji bloķēja. Šoreiz Tarasovs bija izteikti tendēts uz aizsardzību - savā laukuma pusē viņš spēlē iesaistījās 35 reizes, viduszonā - 36, bet pretinieku soda laukuma tuvumā vien 7 reizes.

Taču būtiskākās izmaiņas spēlē notika pēc puslaiku pārtraukuma, kad pieredzējušākais Pahars ieviesa dažas korekcijas savas komandas spēlē. Otrajā puslaikā, un sevišķi tā sākumā, Skonto pārņēma iniciatīvu un uzbruka bīstamāk nekā dzeltenzilie. Ventspils treneris gan solīja izanalizēt pēc mača, kas notika ar viņa vadīto komandu, taču šoreiz, manuprāt, runa ir drīzāk par to, kas notika ar pretiniekiem, nevis ar laukuma saimniekiem...

Ja nevar nosargāt, tad jāuzbrūk

Pirmajā puslaikā Skonto bija daudz problēmu aizsardzības labajā malā. Tajā bez japāņa Saito aktīvi palīgos ventspilniekiem mīlēja piesteigt arī malējais aizsargs Antons Kurakins. Sapratis, ka  turpinot "sēdināt" Ibragimovu aizvien zemāk, ir risks pārāk piespiesties saviem vārtiem, Pahars izšķīrās par drosmīgu soli pāriet uz ko līdzīgu 3-4-3 shēmai. Otrajā puslaikā aktīvs uzbrukumā jau bija Ibragimovs, bet Kurakins galvenokārt nodarbojās ar aizsardzību.

Blakus esošajā grafikā uzskatāmi redzams, kā mainījās Skonto malējo aizsargu izvietojums pēc puslaiku pārtraukuma. Labās malas aizsargs Ibragimovs (apvilkts ar sarkanu riņķi) spēlēja krietni augstāk, bet kreisās malas aizsargs Aleksandrs Kukanoss (rozā riņķī) tieši pretēji - nosēdās zemāk. Interesanti, ka Kukanosa vidējā pozīcija bijusi pat zemāka nekā centra aizsargam Maksimenko, taču tas izskaidrojams ar to, ka Vitālijs tiek izmantots kā bumbu spēlējošs centra aizsargs, kurš uzsāk uzbrukumus, kā arī ar to, ka Maksimenko pārī ar Savčenkovu ir izejošais aizsargs, kura uzdevums ir slāpēt pretinieku uzbrukumu tempu jau tālāk no sava soda laukuma.

Abas komandas lielu uzsvaru spēlē lika uz uzbrukumiem pa labo flangu. Ja pirmajā puslaikā kreisās malas pussargs Ruslans Mingazovs bija orientēts doties centrup, savu vietu atvēlot Sato, tad otrajā puslaikā Turkmenistānas pussargs jau palika flangā, cerot uz tālas, diagonālas piespēles saņemšanu no labā flanga.

Manevrs ar Ibragimovu vismaz epizodiski lika Josukem Saito spēlēt padziļi aizsardzībā, bet tieši aiz viņa atvēlētajā brīvajā vietā ventspilnieki izveidoja pārīti bīstamu pretuzbrukumu. Viens no labākajiem, protams, bija Turkova izgājiens viens pret vienu ar Māliņu, kad Ventspils uzbrucējs sita bumbu pa vārtu stabu. Ja viņa sitiens būtu bijis precīzs, tad Ventspils uzvara šķistu likumsakarīga - izmantots pretinieka risks atstāt brīvu labo flangu. Taču, kā zinām, vienīgos vārtus ar fantastisku sitienu guva Saito.

Bumbas vai teritorijas kontrole

Ja skatās uz šo spēli globālāk, tad interesanti šķiet aplūkot abu komandu spēles stilu. Ventspils kontrolēja bumbu mazliet vairāk nekā skontieši (53% - 47%), bet rīdziniekiem bija gan vairāk uzbrukumu, gan vairāk sitienu. Arī piespēļu kvantitātē mājinieki bija krietni priekšā saviem pretiniekiem: dzeltenzilie izdarīja 459 piespēles, uz ko viesi atbildēja ar 386. Formāli statistika liecina, ka ventspilniekiem bijis neliels pārsvars, taču tā tas patiesībā nebija.

Cita lieta, ka tādā veidā Ventspils spēlē praktiski visus pēdējos gadus, neatkarīgi no pretinieka, un tas drīzāk uzskatāms par treneru iecerētās spēles filozofijas īstenošanu, nevis kādu ilūziju radīšanu. Lai gan, jāsaka, ka pēdējā laikā man aizvien biežāk sāk šķist, ka daudzi treneri visā Eiropā cenšos piekopt šādu spēles manieri, lai krēsls būtu stabils. Raugi, mūsdienu nepacietīgie fani un klubu vadītāji var saprast zaudējumus un grūtus brīžus, bet nevar un nevēlas saprast bezzobainu spēli. Bet te, re, treneriem pat pēc zaudētiem mačiem ir galdā liekams kas gaišs - mēs kontrolējām bumbu un bijām pelnījuši uzvarēt... Ļoti gan gribētos cerēt, ka Ventspilī iemesli spēlēt tādā stilā ir citi. Jautājums - kādi gan?

Pirmkārt, centieni spēlēt bumbu pa zemi un kontrolēt to būtiski uzlabo iespējas spēlētājiem ilgtermiņā uzlabot savas tehniskās iemaņas. Latvijas izlases kontekstā varam par to tikai priecāties. Sevišķi jau malējo aizsargu sakarā. Otrkārt, aizsargu prasme saspēlēties savā starpā lieti noder pretinieka "nokausēšanā", ja tie presingo. Cik tas ir noderīgi Latvijas mērogā un cik daudz mums ir tādu komandu, kas aktīvi presingos Ventspili? Maz. Bet Eiropā? Gandrīz katrs, kurš nāks pretī... Tieši eirokausu sakarā, kuros Latvijas līdzjutēji gribētu redzēt lielākus panākumus, Ventspils izvēlētais spēles stils lieti varētu noderēt, bet pagaidām (arī šogad pret Molde) sarūpējis vairāk galvassāpju nekā patīkamu brīžu. Bezcerīgi zaudētajā mačā izbraukumā norvēģu presings bija pārāk efektīvs, un ventspilnieki pārāk bieži zaudēja bumbu savā laukuma pusē, kad paši bija izretinājušies laukumā maksimāli plaši... Dilemma, ar ko tikt galā Ventspilij - eirokausiem jātrenē presinga pārvarēšana, bet virslīgā taču to neuztrenēt.

Turpretim Skonto Mariana Pahara vadībā iet citu ceļu un pie meitām (lasi - uzbrukumā) iztiek bez visādām priekšspēlēm. Bumbas kontroles kvalitāte Paharu interesē vairāk nekā kvantitāte. Blatnie veči nerunā aplinkus. Un komandas - arī. Pahara Skonto nemeklē skaistāko ceļu uz pretinieku vārtiem, bet gan tiešāko, un tas dod rezultātu, tāpēc nav pamata pieprasīt ko mainīt. Eirokausu sakarā jāteic, ka šāds spēles stils ir pateicīgāks labvēlīga rezultāta (tieši rezultāta, nevis līdzjutēju atbalsta) gūšanai. Pretinieku presingu var pārvarēt arī šādi - caur Māliņu uz Labuku, bet jāpagūst smailes uzbrucējam apkārt sapulcēt maksimāli daudz futbolistu, kuri var pacīnīties par atlēkušo vai atmesto bumbu. Un ar to Skonto starptautiskajā skatuvē mēdz grēkot.

Latvijas futbola saimniecības kontekstā varam tikai priecāties, ka mums ir pārstāvētas abas krasi atšķirīgās futbola skolas, kas viens otru papildina, kā arī bagātina Latvijas futbola tradīcijas un kultūru. Tāpēc paldies jāsaka kā vieniem, tā otriem.