Šogad ir pieredzēti jau divi nozīmīgi notikumi, kuri vienlaikus gan iezīmē, gan arī simbolizē strauji tuvojošos digitālo valūtu (angļu valodā – Central Bank Digital Currency jeb CBDC) laikmetu.
Vispirms janvārī Eiropas Centrālā banka (ECB) publicēja savu atjaunināto digitālā eiro Noteikumu grāmatu (Rulebook). Nedaudz vēlāk notika BRICS+ valstu finanšu ministru un centrālo banku vadītāju samits, kura laikā tika prezentēts funkcionējošs mBridge/BRICS Bridge prototips – centrālo banku digitālo valūtu tilts (jēdzienā «mCBDC tilts» burts «m» ir saīsinājums no «multi», t. i., daudzveidīgs), kas ļauj saslēgt dažādu centrālo banku emitētās digitālās valūtas vienotā tīklā.
Jāatgādina, ka BRICS ir starptautiskas sadarbības formāts, kurā pamatkodolu veido Brazīlija, Krievija, Indija, Ķīna un Dienvidāfrika, bet laika gaitā tas ir paplašinājies.
Globāla tendence
Starptautisko norēķinu bankas (BIS) jeb visu centrālo banku vienojošās bankas apkopotā informācija liecina, ka patlaban vairāk nekā 90% pasaules centrālo banku jau izstrādā savas digitālās valūtas vai apsver to izstrādes un ieviešanas iespējas. BIS aplēses rāda, ka jau 2030. gadā 15–25% no visiem globālajiem pārrobežu maksājumiem varētu notikt tieši pa mCBDC tiltiem, apejot tradicionālo korespondentbanku tīklu un attiecīgi apejot arī norēķinu sistēmu SWIFT.
Kompāniju JP Morgan un Oliver Wyman veikts pētījums savukārt rāda, ka globālās korporācijas katru gadu tikai transakciju un valūtu konvertācijas izmaksu dēļ, kā arī maksājumu kavēšanās korespondentkontos dēļ zaudē vidēji 100 miljardus ASV dolāru (~82 miljardi eiro). Jaunie mCBDC tilti šīs izmaksas var samazināt par 80% vai pat vairāk.
Šīs aplēses vienlaikus arī izskaidro to, kamdēļ dažādi digitālo valūtu ieviešanas plāni vienmēr saskaras ar kaismīgu komercbanku pretestību, taču izpelnās tikpat kaismīgu dažādu nozaru uzņēmumu atbalstu.
Tas gan nav vienīgais iemesls, kāpēc digitālo valūtu ieviešanas temats raisa kaismīgas diskusijas. Digitālās valūtas, jāatgādina, atšķiras gan no mums pierastās virtuālās naudas aprites (internetbankām, mobilo maksājumu sistēmām u. c.), gan no privātajām kriptovalūtām, kā, piemēram, Bitcoin, ar to, ka digitālās valūtas emitē centrālās bankas un šīs valūtas attiecīgi ir oficiāls, centrālo banku garantēts maksāšanas līdzeklis ar tādu pašu juridisko spēku un segumu kā banknotēm. Tas nozīmē arī to, ka šo naudu nav iespējams zaudēt, kā tas var notikt, piemēram, komercbankas bankrota gadījumā.
CBDC ir arī vēl virkne citu priekšrocību – tā kā visas sistēmas pārvalda tieši emitenti, norēķini ir zibensātri, un nav nepieciešamas korespondentbankas. Tas ļauj ievērojami samazināt pārskaitījumu izmaksas, jo nenākas maksāt komisijas maksas. Tā ir būtiska priekšrocība, it īpaši pārrobežu maksājumu gadījumos. Principā, lai izmantotu CBDC, cilvēkam pat nav nepieciešams bankas konts – ir pietiekami ar mobilo tālruni un tā saucamo digitālo maku centrālajā bankā.
Raugoties no jebkuras valsts viedokļa, vēl viena būtiska priekšrocība ir iespēja digitālo naudu ieprogrammēt, proti, padarīt to izmantojamu tikai kādam konkrētam mērķim, šādi nodrošinot, piemēram, to, ka dažādi pabalsti tiešām tiek iztērēti tam, kam tie ir paredzēti. Digitālo naudu var ieprogrammēt arī gluži pretēji – padarīt šo naudu neizmantojamu kādu konkrētu darījumu veikšanai. Tāpat tā ir arī iespēja vienkārši dzēst finanšu līdzekļus, ja tie nav izmantoti kādā noteiktā laika posmā. Jāatgādina, ka komercbankām šādu iespēju nav.
Paralēli visam minētajam, kas digitālo valūtu ieviešanu padara pievilcīgu, ir arī ēnas puses, un vispirms jau privātuma zaudēšana. Ikviens darījums ar digitālo naudu atstāj pēdas centrālajā bankā, un attiecīgi valsts iestādēm jebkurā brīdī ir pieejama visa maksājumu vēsture. Tas nozīmē, ka digitālās valūtas ir pilnīgs kriptovalūtu pretstats, jo kriptovalūtas tika radītas galvenokārt ar mērķi izvairīties no valsts kontroles pār maksājumiem. Pilnīga kontrole pār digitālajām valūtām, jāpiebilst, rada arī iespējas vispār «atslēgt» piekļuvi naudai konkrētām personām vai grupām, piemēram, par īstiem vai iedomātiem politiskiem vai jebkādiem citiem pārkāpumiem.
Pilnīga atkarība no elektrības un interneta savukārt rada sistēmiskus riskus – ja digitālās valūtas uzturēšanas sistēma pārstāj darboties kādu tehnisku iemeslu vai kiberuzbrukuma dēļ, valsts lielā mērā paliek bez maksāšanas līdzekļiem. (Lielā mērā tāpēc, ka jau patlaban vairākās CBDC ir iekļauta iespēja veikt bezsaistes mobilos maksājumus, bet kā vēl viens risinājums šāda riska mazināšanai ir jaukts modelis, kad digitālie maki glabājas ne tikai mākoņdatošanas centros, bet arī fiziskās ierīcēs – speciālās viedkartēs vai tālruņos.)
Kopumā secināms, ka CBDC plaša izplatība un iesakņošanās ikdienas lietošanā būs iespaidīgs trieciens komercbankām.
Līdere ir Ķīna
Visa iepriekšminētā rezultāts ir tāds, ka gan ASV, gan Eiropas Savienība (ES) ir ievērojami atpalikušas no daudzām nerietumu valstīm savu digitālo valūtu ieviešanā. Globālā mērogā līdere digitālo valūtu ieviešanā ir Ķīna, kur e-juaņa (e-CNY) jau tiek plaši izmantota ikdienā. Jāuzsver, ka e-juaņa ir integrēta lielākajās privātajās maksājumu platformās (piemēram, Alipay UN WeChat Pay) un tiek izmantota algām valsts sektorā, sabiedriskajam transportam un nodokļu maksājumiem vairāk nekā 30 Ķīnas lielpilsētās un reģionos. Turklāt Ķīna aktīvi testē e-juaņu starptautiskajos norēķinos (projekts mBridge), lai radītu alternatīvu SWIFT sistēmai. Tas ir tiešs mēģinājums mazināt ASV dolāra ietekmi globālajā tirdzniecībā.
Tāpat savu digitālo rūpiju (e-Rupee) aktīvi ievieš Indija, par pamatu izmantojot savu jau esošo, ļoti attīstīto digitālo maksājumu infrastruktūru UPI. Patlaban Indijas Rezervju banka ir veiksmīgi pabeigusi e-rūpijas izmēģināšanu gan vairumtirdzniecībā, gan mazumtirdzniecībā un ir sākusi vērienīgu digitālās valūtas lietotāju skaita palielināšanas akciju. Tā tiek pamatota ar e-rūpijas lomu skaidras naudas uzturēšanas izmaksu samazināšanā (skaidras naudas infrastruktūras uzturēšanas izmaksas Indijā ir ļoti lielas) un ar finansiālās iekļaušanas veicināšanu reģionos, kur banku fiziskā klātbūtne ir vāja.
Vērienīga e-rubļa testēšana ar vairāk nekā 30 banku piedalīšanos pagājušajā gadā notika arī Krievijā. Tur šāgada laikā ir paredzēts digitālo rubli padarīt pieejamu plašai sabiedrībai un uzņēmumiem. Maskava fokusējas uz mērķmaksājumiem – to, ka valsts var ieprogrammēt e-rubli tā, lai to varētu iztērēt tikai konkrētām precēm vai pakalpojumiem, tādējādi novēršot līdzekļu aizplūšanu vai neatbilstošu izmantošanu. Krievija arī strādā pie savas naudasvienības savietojamības ar citu nerietumu valstu digitālajām valūtām tiešo norēķinu veikšanai.
Jānorāda arī, ka savs e-riāls jau ir Irānai. Ar nacionālās digitālās valūtas izstrādi aktīvi nodarbojas Brazīlija (vēl viena valsts ar savu attīstītu elektronisko maksājumu sistēmu), bet Saūda Arābija un Apvienotie Arābu Emirāti, neraugoties uz savām politiskajām domstarpībām, izstrādā kopēju projektu Aber, kas paredzēts tieši tirdzniecības norēķiniem starp abām karaļvalstīm, kā arī lai nodrošinātu to, ka naftas tirdzniecība var notikt digitāli un neatkarīgi no ASV dolāra.
Pilotprojektu stadijās nacionālo digitālo valūtu izstrāde atrodas Vjetnamā un Indonēzijā, kuras CBDC redz kā vienīgo veidu, kā apkalpot milzīgo skaitu to iedzīvotāju, kuriem nav pieejami tradicionālie banku pakalpojumi, bet ir pieejami viedtālruņi.
Nigērija savukārt viena no pasaulē pirmajām ieviesa savu e-nairu ar mērķi mazināt valsts atkarību no ārvalstu valūtu aprites ekonomikā. Bet pašas pirmās šajā ziņā, jāatgādina, bija Bahamu salas, kuras jau 2020. gadā ieviesa funkcionējošu CBDC – Sand Dollar (burtiski tulkojot – smilšu dolāru), turklāt absolūti praktisku apsvērumu dēļ. Bahamu salās digitālā valūta tika ieviesta, lai nodrošinātu maksājumus starp daudzajām salām, kur fiziska skaidras naudas piegāde ir dārga un sarežģīta.
Pretrunas ASV
Situācija vadošajās Rietumvalstīs tikmēr ir jūtami atšķirīga. Turklāt vispretrunīgākā situācija ir izveidojusies ASV – gan tāpēc, ka digitālais dolārs apdraud ne tikai komercbanku peļņu, bet arī pašreizējo klasiskā dolāra hegemoniju, gan tāpēc, ka digitālā dolāra ieviešanai ir spēcīga opozīcija Senātā un Kongresā, kur digitālo dolāru uzskata par «izsekošanas rīku valsts rokās». Savukārt bez īpaša likuma pieņemšanas ASV Federālā rezervju sistēma (ASV centrālā banka) atsakās uzsākt digitālās valūtas ieviešanu. Digitālās valūtas pašreizējais statuss oficiāli ir definēts kā pētniecības un koncepcijas pierādīšanas stadija, kura aprobežojas ar atsevišķu eksperimentu veikšanu (piemēram, Project Hamilton).
Atsevišķi ir vērts piebilst, ka vairākas ASV pavalstis, no kurām pirmā bija Florida, jau ir pieņēmušas savus likumus, kuru ietvaros digitālais dolārs, ja tāds parādīsies, netiks atzīts par legālu maksāšanas līdzekli šo pavalstu teritorijās. Tas ASV rada vēl papildu spriedzi. Brīvo nišu tikmēr aizņem dažādas privātās kriptovalūtas.
Ne tik pretrunīga, taču savā ziņā līdzīga situācija ir arī Lielbritānijā, kur tāpat nav skaidrības, kā apvienot Londonas – svarīga finanšu centra – lomu ar digitālo mārciņu jeb Britcoin. Rezultātā, lai arī Anglijas Banka un Lielbritānijas Valsts kase strādā pie Britcoin projekta, šis process rit lēni. Turklāt uzsvars tiek likts uz starpniecības modeli – atbilstīgi patlaban definētajam plānam valsts emitēs naudu, bet privātais sektors (bankas, lietotnes) nodrošinās digitālos makus un pakalpojumus iedzīvotājiem.
Austrālijā tās digitālā dolāra izstrāde tikmēr oficiāli atrodas stadijā, kas nodēvēta par vairumtirdzniecības izpēti, uzsvaru liekot nevis uz CBDC piedāvāšanu iedzīvotājiem, bet uz sistēmu, kas paātrinātu banku savstarpējos norēķinus.
Kanādas Centrālā banka nesen paziņoja, ka patlaban neredz steidzamu vajadzību pēc mazumtirdzniecības CBDC, jo esošās sistēmas strādā labi.
Uz šāda fona ES un konkrēti eirozona, kur digitālā eiro ieviešana atrodas «sagatavošanās fāzē», ir neapstrīdama līdere Rietumu vidū. ECB 2025. gada nogalē noslēdza «sagatavošanās fāzes» pirmo posmu un patlaban veic tehnisko prototipu testēšanu slēgtā vidē, fokusējoties uz privātuma aizsardzību, naudas atmazgāšanas apkarošanu un bezsaistes (angļu valodā – offline) maksājumu iespējām. Tajā pašā laikā lēmums par reālu emisiju gaidāms ne agrāk kā 2027.–2028. gadā, bet digitālā eiro reāla ieviešana gaidāma ne ātrāk kā 2029. gadā.
Raksta sākumā pieminētā ECB Noteikumu grāmata un tās atjauninājums nosaka tehnisko standartu, noteikumu un procedūru kopumu, kas nepieciešams, lai nodrošinātu sistēmas darbību visā eirozonā. ECB mērķis ir panākt, lai digitālais eiro būtu tikpat viegli lietojams kā skaidra nauda, bet noteikumi aptver dažādus darījumu veidus, tostarp maksājumus veikalos (ar kvadrātkodu vai bezkontakta tehnoloģiju), norēķinus starp privātpersonām (tā dēvēto P2P līmeni) un, kas ir īpaši būtiski, bezsaistes maksājumus. Tie ļaus norēķināties bez interneta pieslēguma. Citiem vārdiem sakot, noteikumi attiecas uz visu tehnisko nianšu kopumu.
Tajā pašā laikā ne mazāk būtiski ir tas, ka Noteikumu grāmata nosaka: digitālais eiro netiek veidots kā risinājums lieliem uzkrājumiem, investīcijām vai maksājumiem, bet gan kā ikdienas maksāšanas līdzeklis. Viens no galvenajiem un visvairāk apspriestajiem noteikumiem šajā procesā ir tā dēvētais 3000 eiro limits. Šis ierobežojums paredz, ka vienas privātpersonas digitālajā makā nevarēs atrasties vairāk par konkrētu summu (precīzs skaitlis vēl var tikt koriģēts, bet 3000 eiro ir patlaban vadošā darba versija). Šādam mehānismam ir vairāki ekonomiski mērķi – komercbanku pasargāšana, kredītresursu saglabāšana un naudas atmazgāšanas kontrole.
Noteikumu grāmata paredz arī t. s. ūdenskrituma (angļu valodā – waterfall) mehānismu. Ieskaitot digitālajā makā summu, kas pārsniedz 3000 eiro, atlikums automātiski tiek novirzīts uz komercbankas kontu. Uzņēmumu gadījumos tas savukārt automātiski notiek ar visiem digitālajā eiro pieņemtajiem maksājumiem. Uzņēmumi drīkstēs pieņemt maksājumus digitālajos eiro no saviem klientiem neierobežotā daudzumā, taču nedrīkstēs šo naudu vispār uzkrāt savā digitālajā makā.
Eirozonas dalībvalstīm iespējas patstāvīgi pieņemt kādus lēmumus par digitālā eiro izmantošanu nav paredzētas – visas vēlmes nāksies saskaņot ar ECB.
Pārmaiņas nākotnē
Radikāls pretstats ECB iecerēm ir šāgada janvāra beigās prezentētais BRICS Bridge. Tas, ja skaidro vienkāršoti, ir protokols un ļauj savstarpēji savienot dažādu centrālo banku digitālās valūtas vienotā tīklā un dažu sekunžu laikā veikt pārrobežu maksājumus, iztiekot gan bez komisijas maksām, gan bez valūtu konvertēšanas izdevumiem (digitālās valūtas automātiski konvertē pati sistēma, vadoties pēc centrālo banku noteiktajiem kursiem). Turklāt sistēma ir decentralizēta – tai nav vienota centra, un vienīgās institūcijas, kuru rīcībā nonāk informācija par maksātājiem, pārskaitītajām summām un tamlīdzīgi, ir tieši iesaistītās centrālās bankas. Patlaban pieteiktie plāni paredz: ja neradīsies kādas iekšējas problēmas pašu BRICS+ valstu vidū, to mCBDC tilts pilnā apmērā sāks darboties jau nākamajā gadā.
Ir vērts uzsvērt, ka tieši nerietumu valstu savstarpējās nesaskaņas jau ir novilcinājušas šī digitālā tilta ieviešanu. Tostarp sākotnēji Pekina centās panākt, ka šim nolūkam tiek izmantots tās (sadarbībā ar jau pieminēto BIS kā eksperimentāls projekts) izstrādātais risinājums mBridge (kas tika veiksmīgi izmēģināts un pierādīja savu darboties spēju), taču pret to kategoriski iebilda Indija, Krievija un Brazīlija. Šīm valstīm nebija pieņemams tas, ka mBridge ir centralizēts risinājums un attiecīgi visa informācija par veiktajiem darījumiem ir pieejama risinājuma uzturētājai – Ķīnai. Tikai pēc Pekinas piekāpšanās un piekrišanas decentralizētam mCBDC tīklam, par kādu tika modificēts tas pats mBridge (tikai, protams, jau bez BIS līdzdalības), sistēmas ieviešana ir kļuvusi reāla.
Tā kā BRICS Bridge paredzēts decentralizēts, nekādu noteikumu, analogu ECB Noteikumu grāmatai, tam nav. Ir tikai tehniskie savienojamības standarti, kādi jānodrošina nacionālajām sistēmām. Visas pārējās vienošanās tiek slēgtas divpusēji starp valstu centrālajām bankām, un šo vienošanos ietvaros tiks (vai dažos gadījumos – jau ir tikuši) atrunāti darījumu limiti, mērķi, tas, kādiem mērķiem tiek izmantotas e-valūtas, un tamlīdzīgi. Šīs vienošanās vienlīdz labi var paredzēt gan tīkla pieejamību privātpersonām, gan tikai liela mēroga biznesa darījumus, digitālo valūtu izmantošanu tikai konkrētiem mērķiem vai jebkādiem mērķiem. Raugoties pēc būtības, sistēma acīmredzami ir veidota kā alternatīva Rietumu finanšu sistēmām un primāri paredzēta liela mēroga zibenīgiem norēķiniem, iztiekot bez SWIFT un korespondentbanku starpniecības.
Tas, tieši cik un kādas divpusējās vienošanās tiks noslēgtas tuvākajā laikā, protams, nav zināms, taču gatavību pievienoties sistēmai ir paudušas gan visas BRICS valstis, gan arī Saūda Arābija un Turcija. Neoficiāli tiek uzskatīts, ka šādu iespēju izskata vēl ap diviem desmitiem valstu. Pat sākotnējais apgrozījums savukārt tiek lēsts «simtiem miljardu ASV dolāru apmērā» (lai gan sistēma ar dolāru nekādi nebūs saistīta un tas netiks izmantots pat valūtu kursu noteikšanai). Tostarp tāpēc, ka tā acīmredzami tiks izmantota norēķiniem par energoresursu eksportu no Persijas līča valstīm un Krievijas.
Rietumu mediju reakcija uz situāciju tikmēr ir saprotama. Ziņu aģentūra Bloomberg secina: «BRICS Bridge nav tikai vēl viena lietotne maksājumiem. Tas ir mēģinājums demontēt finansiālo arhitektūru, kura jau kopš Otrā pasaules kara ir nodrošinājusi ASV dolāra dominanci. Ja šī sistēma izdosies, Vašingtona zaudēs savu spēcīgāko ārpolitikas instrumentu – iespēju atslēgt nevēlamas valstis no globālās ekonomikas.»
Savukārt medijs The Economist uzsver: «Bīstamākais mBridge un BRICS Bridge aspektos ir to necaurredzamība. Šie digitālie tuneļi tiek būvēti ārpus Rietumu regulatoru redzesloka – tas rada ideālu vidi sankciju apiešanai un nekontrolētām naudas plūsmām, kuras vairs nevarēs apturēt ne ar SWIFT atslēgšanu, ne ar ASV Valsts kases rīkojumiem.»
Vērā ņemams šajā gadījumā ir arī laikraksta The Financial Times atzinums: «Kamēr Eiropa un ASV ir iestrēgušas diskusijās par datu aizsardzību un banku sektora lobēšanu, BRICS valstis jau rada reālu rezultātu. Mēs riskējam nonākt situācijā, kurā Rietumi paliek pie savas Noteikumu grāmatas, bet visa pārējā pasaule pārvietojas uz jaunu, decentralizētu infrastruktūru, kurā mūsu noteikumiem vairs nav nozīmes.»
Digitālās valūtas
Procesi dažādās valstīs
● Ķīna (e-CNY): ieviešana, plaša testēšana, dolāra ietekmes mazināšana un iekšējās kontroles digitalizācija
● Indija (e-Rupee): izvērsta testēšana un skaidras naudas uzturēšanas izmaksu samazināšana
● Eirozona (digitālais eiro): sagatavošanās fāze, stratēģiskā autonomija un skaidras naudas digitālo dubultnieku radīšana
● ASV (digitālais dolārs): pētniecība, teorētiska izpēte, sastapšanās ar spēcīgu politisko opozīciju
● Lielbritānija (Britcoin): projektēšana, izpēte, Londonas kā svarīga finanšu centra konkurētspējas saglabāšana
● Bahamu salas (Sand Dollar): ieviesta kopš 2020. gada, lieto finanšu pakalpojumu nodrošināšanai starp attālām salām
● Krievija (digitālais rublis): aktīva testēšana, budžeta līdzekļu izlietojuma kontrole un sankciju apiešana
Avoti: centrālo banku informācija un mediju ziņas